Dvēseles pils

„Dvēseles pils” („Las Moradas”), kuru svētā Terēze no Avilas sarakstījusi 1577. gadā, ir viņas slavenākais un dziļākais darbs. Cilvēks (ikviens cilvēks) tajā ir aprakstīts kā cēls un svēts mājoklis, kurā viss ir sagatavots, lai varētu notikt nešķiramā tikšanās starp radību (katra patieso „es”) un Dievu. Dievs mūs aicina un ved uz „visdziļāko mājokli”, lai mēs dzīvotu „mīlošā dialogā” ar Viņu, turklāt šis dialogs kļūst arvien dedzīgāks un vienotību dara arvien ciešāku.

Tādā veidā dvēseles centrs kļūst par „vissvētāko vietu”, kurā mājo Karalis (Dievs – Trīsvienība), kas vēlas savai radībai dot pats sevi. Tur ir Tēvs, kas gaida savus dēlus un meitas; tur ir Dēls, kas gaida un ilgojas apskaut savu Līgavu; tur ir Svētais Gars, kas vēlas dzīvināt un iedvesmot mūsu dvēseli.

„Dvēseles pils” ir viens no būtiskākajiem un dziļākajiem tekstiem, kādi vien visā literatūras vēsturē veltīti cilvēka bezgalīgās cieņas jautājumam.

Tēvs Antonio Marija Sikari OCD

No spāņu valodas tulkojusi Anita Paškēviča