Ģenerālpriekšnieka vēstījums

Ģenerālpriekšnieka vēstījums tereziāniskās reformas 450 gadadienā

Šogad mēs svinam īpaši nozīmīgu gadadienu: 24. augustā paies 450 gadi kopš Svētā Jāzepa klostera Avilā dibināšanas, tātad kopš reformas, kuru īstenoja Terēze. Pats Svētais Tēvs ir gribējis izteikt savu prieku un visas Baznīcas prieku par šo gadadienu, nosūtot Karmela Jaunavas svētku dienā tereziāniskā garīguma un doktrīnas pilnu aicinājumu.

Iedomājoties, ka mūsu ordeņa ģimenei ir 450 gadu, pirmās jūtas, kas piepilda sirdi, ir pateicība Kungam par Viņa mīlestības uzticību, kas savienota ar apbrīnu par tām lielajām lietām, kādas Viņš mūsos ir veicis. Patiesi, ja Terēze atdevās Jēzum, tad jo vairāk Jēzus atdevās Terēzei un nepārstāj atdoties visai viņas ģimenei. Pamudināsim viens otru uz to, lai neaizmirstu („Atceries, Izraēl!”) par to, cik lielu žēlastību Viņš mums ir darījis caur mūsu aicinājumu piedalīties šajā vēsturē, un lai mēs būtu spējīgi liecināt par to tagadnē un nodot to nākotnei nepārtrauktās dibināšanas ceļā, kuru – kā iemācīja mūs Terēze – nekad nedrīkst uzskatīt par pabeigtu. Neviens no mums nevarētu būt šajā vietā, nedz pieņemt šo atbildību, ja tas netiktu dots no Dieva un ja tajā neatklātos Viņa žēlsirdīgā mīlestība un Viņa par velti dāvātā iniciatīva.

Cits motīvs pārdomām rodas, aplūkojot mūsu vēstures neseno posmu. 1962 gadā ordenis svinēja reformas 400 gadadienu tieši uz Vatikāna II koncila sliekšņa, kuram bija jāuzsāk, no daudziem aspektiem raugoties, jauns laikmets Baznīcas vēsturē. Šie pēdējie 50 gadi ir mūsu ceļa posms, kuru varam pakļaut mierīgam vēsturiskam izvērtējumam un garīgai izzināšanai. Šajos gados mēs esam ļoti izmainījušies, bet mūsos nepārstāj trīsēt tas pats aicinājums un tā pati Terēzes no Jēzus dēlu un meitu aizrautība. Mēs apzināmies, ka ne katras izmaiņas izteica harizmas jaunradi un arī ne katra vēlme to saglabāt nozīmēja autentisku uzticību. Bet pirmkārt pamanām, ka tai mūsu realitātei, saliktai un dažkārt pretrunīgai, ir šodien jauna seja: jaunā paaudze, kas dzimusi šajos 50 gados, ar jaunu jūtīgumu un ar citu pieredzi, nākusi no pasaules visām malām, kura tajā grib izteikt to, kas pati ir, un to, kas tai pieder, vājumu un spēku, nabadzību un bagātību, intuīciju un tumsu, jaunības entuziasmu un brieduma gadu gudrību.

Terēzei bija 47 gadi, kad atskanēja Svētā Jāzepa zvanu pirmās skaņas. Vairāk nekā divas trešdaļas viņas zemes dzīves jau bija pagājušas. Vecumā, kurš tajos laikos vairāk nekā mūsu tika uzskatīts par diezgan vēlu, uzsāka pilnīgi jaunu piedzīvojumu, kura risku un nezināmo viņa nojauta. Mēs zinām, ka divi spēki viņai ļāva pārvarēt ikvienu cilvēcisko un prāta pretestību: Dieva pieredzes spēks un mīlestības spēks pret Baznīcu un pasauli, kura bija gadsimta juku upuris. Tāpat arī šodien tie ir spēki, kuri var mūs atdzīvināt un uzvest uz ceļa, vai labāk – atvērt mums ceļu ainavas vidū, kura bieži vien mums liekas kails tuksnesis un bez ceļa, kur mēs jūtamies pazuduši, ne vienreiz vien tas ir biezoknis, kurā nevar atrast ne sīku taciņu, lai ietu tālāk.

Terēze nevarēja rēķināties ne ar daudzu ietekmīgu draugu atbalstu, ne ar lieliem ekonomiskiem līdzekļiem. Pati viņas sievietes kondīcija bija viņai neskaitāmu grūtību un ierobežojumu iemesls. Bija brīži, kuros jaunā dibinājuma projekts viņai likās vienkārši nerealizējams, un viņa sūdzas par to Kungam, kurš no viņas gaida neiespējamas lietas (sal. Dzīve 33, 11). Pirmā dibinājuma vēsture ir pūļu, šaubu, vajāšanu un visādu veidu šķēršļu, un vienlaicīgi iepriecinājumu, apredzīgu tikšanos, negaidītas palīdzības, tomēr pirmām kārtām arvien no jauna atdzīvinātas iekšējās pārliecības savijums. Tādēļ viņas stāstījums pārveidojas no autobiogrāfiska vēstījuma par pārdzīvotās ticības apliecinājumu un pestīšanas vēstures liecību, kuras piemiņa ir jānodod no paaudzes uz paaudzi, lai no tās visu laiku smeltu spēku un iedvesmu. Grāmatas „Dzīve” adresātam tēvam Garsijam de Toledo Terēze deva brīvību izsvītrot visu, izņemot stāstījumu par pirmo dibinājumu:

„..tāpēc es lūdzu jums, tēvs, Dieva mīlestības dēļ – pat ja jūs gribētu saplēst visu pārējo, ko esmu te aprakstījusi, lūdzu, paturiet to, kas attiecas uz klosteri, un, kad es būšu mirusi, iedodiet to māsām, kas te būtu, jo tas pamudinās vairāk kalpot Dievam tās, kuras te iestāsies vēlāk, un lūkot, lai iesāktais nesabrūk, bet, gluži otrādi, lai viņas kļūst arvien pilnīgākas, redzot, cik augstu Viņa Majestāte šo klosteri vērtēja, ja to vēlējās dibināt ar tik nožēlojamas un nekrietnas būtnes palīdzību, kāda esmu es.” (Dzīve 36, 29).

Ar šo garu arī mēs pēc 450 gadiem atgriežamies pie tās pamatpieredzes, no kuras mēs esam dzimuši. Ja jau Kungs tik ļoti iesaistījās, lai šis darbs piepildītos, tad Viņš arī tālāk darīs, lai tas neietu zudumā, bet, tieši pretēji, arvien vairāk attīstītos. Terēze pievērš mūsu uzmanību tam, ka viss varēja tikt īstenots, nevis pateicoties pielietotajam rīkam, tik nepilnīgai un nabaga sievietei kā viņa, bet pateicoties Tam, kurš gribēja to lietot. Terēze nav nepatiesi pazemīga, viņa saka – kā vienmēr – „ļoti patiesas lietas” (Dzīve 40, 3), sevišķi, kad runa ir par tik svarīgu faktu, kāda ir Karmela reforma. Tas ir Kunga darbs, kuram viņa sevi atdeva, ne bez šaubām, bažām un pretestības. Beigās Viņa žēlastība bija spēcīgāka.

Šis darbs, Dieva gribēts, šī vērtīgā rota, ar kuru Viņš gribēja izgreznot Terēzi un viņā visu Baznīcu (es atsaucos uz slaveno vīziju, par kuru stāsta grāmatā „Dzīve” 33, 14), tagad ir ielikta mūsu rokās. Ko mēs ar to izdarīsim? Kāda būs mūsu atbilde uz uzsaukumu, kurš sasniedz mūs no Svētās Mātes autobiogrāfiskajām lappusēm? Tik daudz reižu mēs runājam šodien par ordeņa dzīves krīzi, par tās grūtībām, kuras rodas – sevišķi Rietumos – aicinājumu trūkuma un kopienu novecošanās dēļ, taču arī un liekas, ka vēl vairāk, no vispārējas motivācijas zaudēšanas un identitātes krīzes. Es negribu samazināt tās problēmas, kuras pieredzam ikdienā, sevišķi tie, kuriem ir uzticēts varas kalpojums. Nešaubīgi krīze, kādu šodien pārdzīvojam, ir laikmetīga, un nevarēs no tās iziet bez jaunas intuīcijas un dziļām pārmaiņām.

Bet jautājums, kas man liekas būtisks, ir tāds: no kurienes varēs nākt šī jaunā intuīcija? No kurienes mēs smelsim spēkus pārmaiņām, kādas pieprasa šis laiks? Es esmu ievērojis, ka šajā ekonomiskās krīzes laikā lielus panākumus ir ieguvusi doma, kuru Alberts Einšteins uzrakstīja uzreiz pēc 1929.gada lielās krīzes. Šīs domas fragmentus var atrast interneta neskaitāmās lappusēs, blogos, un es pat atradu to vienā no vēstulēm, kuru man atsūtīja kāda māsa. 1935.gadā Einšteins rakstīja:

“Krīze ir vislielākā svētība personām un tautām, tāpēc ka krīze nes attīstību. Jaunrade dzimst no bailēm, tā kā diena dzimst no tumšas nakts. Tieši krīzē rodas atjautība, atklājumi un lielas stratēģijas. Tas, kurš pārvar krīzi, pārvar sevi, paliekot „nepārvarēts”. Kurš pieraksta krīzei savu neveiksmi un grūtības, izjauc savu personīgo talantu un piešķir lielāku svaru problēmām nekā atrisinājumiem. Patiesā krīze ir nekompetences krīze. Personu un tautu negatīvā puse ir slinkums meklēt atrisinājumus un izeju. Bez krīzes nav izaicinājumu, bez izaicinājumiem dzīve ir rutīna, lēna agonija. Bez krīzes nav nopelnu. Tieši krīzē atklājas katra vislabākā puse, jo bez krīzes visas vētras ir tikai vieglas vēsmas. Runāšana par krīzi nozīmē tās palielināšanu, bet klusēšana krīzē ir konformisma apstiprināšana. Turpretī mēs lai smagi strādājam. Izbeigsim vienreiz uz visiem laikiem ar vienīgo bīstamo krīzi, kura ir cīnīties negribēšanas traģēdija, lai krīzi pārvarētu.”

Šie noteikti ir rosinoši un cerību nesoši vārdi, kas pamudina uz sevis realizēšanu, lai dotu no sevis visu to labāko bez ļaušanās bailēm un nevēlēšanās. Iespējams, ka ekonomikai un politikai šie vārdi ir trāpījums desmitniekā un var norādīt īsto ceļu izejai no krīzes. Tomēr man neliekas, ka to pašu varētu pateikt par ordeņa un garīgās dzīves krīzi. Atsaukšanās uz cilvēka gribas un inteliģences iespējām ir pareiza, rosinājumam izstrādāt sekmīgus projektus un attīstīt kreativitāti, kura ļautu uzveikt šodienas izaicinājumus, ir jēga un nenoliedzams pamatojums. Bet tomēr mums ir jāapzinās, ka tie nav mūsu projekti, kas mūs pestī. Mums ir nepieciešams dzert no dzīvā ūdens avota, kas iztek no daudz dziļākas āderes, kur cilvēks nedara, bet ļaujas tikt vadīts darbībā, kur neizvēlas, bet piekrīt būt izvēlēts, kur nepieredz savu gudrību un spēku, bet gan savu muļķību un vājumu. Izeja netiek atrasta, griežoties atpakaļ pie pirmskrīzes situācijas vai skrienot nākotnē, bet gan iedziļinoties esošajā krīzē, nonākot līdz pat tās saknēm, līdz dziļumam, kurā lietas var redzēt citādāk; tad nemiers un bailes noklust, bet nabaga lūgšana paceļas vēl tīrāka, vēl pazemīgāka un vēl patiesāka. Tieši no tās mēs varam uzsākt ceļu no jauna.

Uz šī ceļa, kas ved lejup, kuru Terēze mēroja un nepārstāja mērot līdz pat savas dzīves pēdējai dienai, Lieldienu noslēpuma ceļa, var nokļūt tikai tad, kad pārliecinās, ka visi citi ceļi ir aklās ieliņas vai taciņas, kas beidzas iznīcībā. Tas ir ceļš, uz kura spieķis ir lūgšana un ceļasoma – sevis pazaudēšana; līdzīgs Jēzus mācekļu ceļam, uz kura viņi tika aicināti atstāt visu un sekot Tam, kuram tic un no kura visu sagaida. Ceļš, uz kura – kā rakstīja svētīgais Ņūmens savā brīnišķīgajā dzejā ”Mākoņu stabs” – nelūkojas tālumā, bet vienīgi redz to mazo soli, kura veikšanai mēs esam aicināti katru dienu.

Liekas, tas ir tas „mazums, kas atkarīgs no mums”, ko Terēze nolēma izdarīt brīdī, kurā aptvēra situācijas nopietnību, kādā atradās Baznīca un pasaule, un misiju, kādu Kungs bija nolēmis viņai uzticēt. Zinu, ka tas var likties patiesi kaut kas neliels, bet tieši neliels un mazs ir tas, no kā Dievs rada visu. Un mums ir pienākums būt tā lieciniekiem, ar Terēzi un tā kā Terēze bija tā lieciniece, sākot no šī tālā un tomēr ļoti tuvā 1562.gada 24.augusta.

t. Saverio Cannistrà, Ģenerālpriekšnieks
Tulk. Karmelīšu māsas, Ikšķile