Māsas Letīcijas mūža svētsolījumi

Ļauju Žēlastībaisevi nest

2008 gada 8. novembrī Sv. Terēzes no Bērna Jēzus draudzē Rīgas Katoļu ģimnāzijas kapelā bija īpaša svētku diena – māsa Marija Letīcija no Godības Slavas salika mūžīgos svētsolījumus. Sv. Misi celebrēja V. E. kardināls Jānis Pujats, klātesot draudzes ganam Andrim Kravalim, priesteriem no Ogres draudzes, ordeņa tēviem un klostera māsām. Homīlijā kardināls runāja par aicinājumu uz svētumu un par katra cilvēka īpašo dzīves ceļu, ko Dievs viņam devis, minot piemērus no sv. Faustīnas dienasgrāmatas, kas atspoguļo lūgšanu, ticības un darbu nozīmi katra kristieša dzīvē. Turklāt ļoti būtiska ir mīlestība uz Dievu un labā griba. Arī svēti cilvēki piedzīvo grūtības un pārbaudījumus, kā tas bija arī sv. Faustīnai. „Dieva mīlestībā nests dzīves grūtību upuris ir šķīstījošs sev un citiem cilvēkiem,” teica kardināls Jānis Pujats. Solījumus saliekot, māsas mamma veda savu vienīgo mīļo meitu pie Esenes klostera priekšnieces Marijas Jozefas. Māsa Marija Letīcija svinīgi salika šķīstības, nabadzības un paklausības solījumus mātes Marijas Jozefas rokās. Pēc Sv. Mises viesiem bija iespēja sveikt māsu Mariju Letīciju un priecāties līdz ar māsām pie svinību galda. Dalīties pārdzīvojumā un priekā aicināju māsas Marijas Letīcijas mammu Rūtu Ieviņu.

Kādas grūtības Jūs piedzīvojāt, ļaujot meitai iet šo ceļu?

Būtībā tās nebija grūtības, tā bija sevis pārvarēšana. Visi mēs esam cilvēki ar egoismu, sevis žēlošanu. Kad tu ļauj bērnam aiziet, tad tu uzreiz viņu neatdod pilnībā, tas notiek pamazām. Tas ir pakāpenisks ceļš, kurā tu audz, pārvari sevi. Līdz aktīvas ticības dzīves sākumam es biju daudz kļūdījusies savā dzīvē. Kad meita izlēma stāties klosterī, nodomāju, ka vairs Dievam ceļā nestāšos.

Ko Jūs jūtat šodien?

Šīs dienas saviļņojums ir liels. Es nezinu, kā būs tālāk, bet zinu, ka būs labi! Pats galvenais ir uzticēšanās Dievam un tā ir arī ar šo dienu. Protams, tas nenozīmē, ka es nemēģināšu kaut ko pati darīt. Tas ir ceļš, kurā neizslēdzu grūtības un asaras, bet zinu, ka būs labi. Sajūta ir laba, jo kopā ar bērnu es atdodu sevi. Paldies Dievam!

Dalīties par savu ceļu uz klosteri aicināju māsu Mariju Letīciju.

Kā Jums pavērās ceļš pie Dieva?

Pēc pamatskolas beigšanas Cēsīs iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. 1990. gadā kristījos Torņkalna luterāņu baznīcā. Nevarētu teikt, ka iepriekš Dieva nebija. Kad mana vecmāmiņa vilka man tīru krekliņu viņa vienmēr mani svētīja. Bieži gājām pastaigāties un viņa man iemācīja klausīties klusumā. Būtisks ir mans un mammas kopīgais ceļš: kad nokristījos, mamma arī sāka iet baznīcā. Kad konvertējos, arī mamma konvertējās katoļu baznīcā. Viņa redzēja, kā manī aicinājums pamazām auga un vēlējās, lai es būtu laimīga.

Kā Jūs atklājāt savu aicinājumu uz klostera dzīvi?

Es pārdomāju, ka ar aicinājumu ir tā: pirms saule uzlec, tumsā neredzi lietu apveidu, tikai nojaut tās. Tāpat ir ar aicinājumu. Sākumā ilgas sirdī, bija tāda nojauta, uz kuru pusi es gribētu iet. Bet tad maz pamazām tās lietas ieguva apveidu. Tā bija pirmā tikšanās ar mazo Terēzi. Viņa mani sagatavoja. Grāmatu „Kādas dvēseles stāsts” man iedeva kāda draudzene, teikdama: „Man liekas, tevi tas varētu interesēt.” Mazā Terēze mani aizveda pirmajā svētceļojumā uz Aglonu. Tā sākās ceļš uz katoļu baznīcu.

Vārds Letīcija nozīmē – prieks. Kā nāca šī vārda izvēle?

Vārdu mums iedod mūsu māte. Ieģērbšanas laikā, kad mēs saņemam habitu, tad mūsu māte mums piešķir vārdu. Tas ir liels noslēpums, kāpēc viņa izvēlas tādu un ne savādāku. Es gribēju, lai Dievs man dod vārdu, tāpēc es pilnīgi paļāvos uz mūsu māti. Pirmā mana reakcija, kad es dzirdēju savu jauno vārdu bija smaids.

Kā Jūs jūtaties šajā skaistajā un nozīmīgajā dienā?

Tā ir liela, liela pateicība Dievam un arī manai mammai, jo viņa atļāva iestāties Karmelā. Es esmu viņai vienīgais bērns. Man mamma deva savu svētību. Es ar savu mammu varu dalīties

visā, viņa man ir vislabākā. Šajās dienās es arī pārdomāju, ko viņai nozīmē šī diena. Viņu var salīdzināt ar sievieti Evaņģēlijā, kas atdeva savu pēdējo grasi ne no savas pārpilnības, bet no tā, kas viņai ir. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka to varēja prasīt tikai Dievs. Ilgu laiku teicu „nē”, ka es to nevaru darīt mammas dēļ, es gaidīju, bet Viņš Pats vadīja. Pateicība maniem draugiem, kuri īstajā brīdī mani uzmundrināja un teica, ka jācenšas savi sapņi piepildīt. Šodien man ir sajūta, ka es ļauju žēlastībai sevi nest.

 Līga Malāne, t. 26397332 kbvlatvija@inbox.lv