Par garīgumu

Karmela kalna simbols

Bībelē vārds Karmels sākotnēji nozīmēja plašu, kupliem krūmiem biezi noaugušu teritoriju. Tieši tāda ir Karmela kalna augu valsts, kas visa gada garumā ir zaļa, pateicoties bagātīgajai rasai, kuru rietumu vējš atnes no jūras.

Vārds Karmels nozīmē arī dārzs, auglīgs vīnogulājs, un patiesībā neviens cits nosaukums precīzāk neizteiks tā noslēpumu. Dārzi un dabas skaistums ir vietas, kur cenšamies paslēpties no ielu un ikdienas nodarbību trokšņainās atmosfēras. Mēs meklējam nomaļas vietas, kur varam pabūt vienatnē. Un tieši dārzi ir tādi nostūri, kuri nereti pārsteidz ar savu klusumu un vienkāršību. Daudziem tie ir mācījuši lūgties, runāt ar sirdi, kurā dzīvo visa skaistuma un harmonijas Radītājs. Karmela dārzs majestātiski paceļas pār apkārtējiem bibliskās Palestīnas līdzenumiem. No pakalnu virsotnēm paveras skats uz gleznainām ielejām, kuras agrāk pārstaigāja pravieši, karaļi, Jēzus un Viņa mācekļi.

Iekšējā miera iegūšanai nepieciešama garīga piepūle, ko var salīdzināt ar kalnā kāpšanu, tādēļ Karmels tik ļoti saistās ar pilnības kalnu. Cilvēka iztēlē augsti un nepieejami kalni vienmēr ieņēmuši īpašu vietu. Svētie kalni ir svarīgs elements arī ikvienā reliģijā, neizslēdzot jūdaismu un kristietību. Saistībā ar praviešu darbību, vēlāk ar paša Kristus dzīves notikumiem tādiem kalniem kā Tabors, Horebs, Sinajs vai Golgāta līdz pat šodienai tiek parādīta īpaša cieņa. Svēto kalnu grupai pieder arī Karmela kalns. XVI gs. mistiķis sv. Jānis no Krusta savu garīgo doktrīnu atainoja vienkāršā Karmela kalna zīmējumā. Lai sasniegtu kalna virsotni un varētu baudīt tā dievišķā dārza skaistumu un mieru, ko viņš raksturo šādi: „Es jūs ievedu Karmela zemē, lai jūs baudītu tās augļus un labumus (sal. Jr 2, 7), nepieciešams jau kalna pakājē izvēlēties pareizo ceļu. Pavisam ir trīs ceļi. Divi no tiem – tiekšanās pēc zemes labumiem un debesu labumu krāšanas ceļi, izzūd kaut kur pusceļā uz kalna virsotni. Pirmo ceļu rotā uzraksts: „Jo vairāk tos meklēju, jo mazāk atradu”, un otro: „Jo vairāk tiecos tos sasniegt, jo mazāk ieguvu”. Bet uz Dieva dārza mieru ved pilnīgas uzticēšanās ceļš, kas noiets pazemības garā un bērna paļāvībā uz Tēvu, ko svētais izteica ar vārdu „nadanekas”.

Karmels, no kā savu nosaukumu ieguvis Karmelītu Ordenis, patiesībā nav tikai viena virsotne, bet gan plaša kalnu grēda, kas stiepjas gar Vidusjūras krastu Izraēlas valsts teritorijā. Karmela pakalni vienmēr veidojuši dabiski nošķirtu vietu. Šajā Karmela „mājā” sākotnēji dzīvojuši Bībeles pravieši un viņu mācekļi. Pēc viņiem tur apmetās Bizantijas vientuļnieki, lai vēlāk XII un XIII gs. mijā šo vietu dotu Rietumu eremītiem. Reizē ar kristiešu apmešanos Karmela pakalnos, tur ienāca arī Jaunava Marija.

Lūgšanas skolotāja un Viņas mācekļi

Saņemot Regulu, pirmie Karmelīti uzsvēra, ka gan viņi paši, gan arī svētais Karmela kalns, pieder Marijai. Liecības vēstī, ka viņi kalnā „ir uzcēluši baznīcu Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, kuru izvēlējušies par savu aizbildni un no kuras, pateicoties apustuliskai privilēģijai, ir ieguvuši savu nosaukumu: Vissvētākās Marijas no Karmela kalna brāļi” (A. Staring, Medieval Carmelite Heritage. Early Reflections on the Nature of the Order, Roma 1989, lp. 41). Senāko vēsturisko liecību par Karmelītu mariānisko kultu atstājis kāds svētceļnieks, kurš 1231. gadā, ceļojot pa Svēto Zemi, savā hronikā rakstīja: „Šī kalna [Karmela kalna – autora piezīme] nogāzē ir skaista un unikāla vieta ar nelielu Dievmātes godam veltītu baznīcu” (J. Smet, The Carmelites. A history of the Brothers of Our Lady of Mount Carmel, Roma 1975, lp. 9). Iespējams, ka ienākot baznīcā, viņš ieraudzīja Dievmātes ikonu, kas viņam atklāja apmeklētās vietas noslēpumu.

Pirmatnējā Karmelītu Regula paredzēja, ka vientuļnieku apmetnes sirdī jābūt baznīcai – brāļu kopīgo lūgšanu vietai. Baznīca bija kopienas dzīves centrs, kurā brāļi pulcējās no savām grotām, līdzi nesot ikdienas darbu pūliņus, pārdzīvoto pārbaudījumu un garīgo cīņu augļus. Tur, apmetnes centrā viņus gaidīja Marija. Un tā ir izteiksmīga zīme, kas liecina par Ordeņa mariānisko ievirzi – vientuļnieki pulcējās pie Sievietes, lai no Viņas mācītos runāt ar Dievu.

Viduslaikos daudzas katedrāles, baznīcas un kapelas tika veltītas Dievmātes godam. Tāpēc tas nav nekas neparasts, ka arī Karmelītu baznīca tika veltīta Dievmātei. Taču ievērību pelna fakts, ka vientuļnieki nolēma veltīt visu savu dzīvi, katru dienu un nakti – kā to paredzēja viņu Regula – iedziļinoties svētajās grāmatās un lūgšanas noslēpumos, sekojot Kristum Viņa Mātes zīmē. Kopš tā laika katra jauna Karmelītu paaudze raugās uz Jēzu Marijas acīm, mācoties no Viņas palikt Tēva tuvumā. Karmels uzskata sevi par pilnīgi mariānisku, saskaņā ar plaši zināmo teicienu: Totus marianus est Carmelus.

Senākās Ordeņa leģendas vēsta par Jaunavas Marijas personisku intervenci Karmelītu kopienas labā, kas pirmajos pastāvēšanas gados piedzīvoja daudz grūtību. Kad visi cilvēciskās aizsardzības līdzekļi lika vilties, palika tikai Marija. Viņa spēja iedarbīgi rīkoties un aizstāvēt vientuļniekus, kuri sevi vienmēr uzskatīja par Viņas dēliem. Dievmāte steidzās palīgā, kad saskaņā ar Laterāna IV koncila (1215) lēmumiem Ordenim draudēja likvidācija, kad netika pieņemts Ordeņa mariāniskais nosaukums un privilēģijas, kad tika apšaubīts Ordeņa oriģinālais dzīves veids (formula vitae) un no tā izrietošā kopienas organizācija.

Jaunavas Marijas dzīve bija ļoti vienkārša, līdzīga daudzu citu Nācaretes sieviešu dzīvei. Izņemot Pasludināšanas notikumu, viņas pazemīgajā un pieticīgajā ikdienas dzīvē nekas ārkārtējs nenotika. Tāpēc Karmelīti tiecas vienmēr raudzīties uz Mariju un kopā ar Viņu veidot kopienu, kā Viņas brāļi. Tādējādi viņi mācās kopīgi dzīvot Dieva klātbūtnē.

Elijs

Karmela Ordeņa un tā mistiskās tradīcijas pirmsākumus klāj noslēpuma plīvurs. Ja paraugāmies uz Franciskāņu vai Dominikāņu Ordeņu pirmsākumiem, uzreiz sastopamies ar sv. Francisku no Asīzes vai sv. Dominiku. Pateicoties īpašam Dieva aicinājumam, viņi piedzīvoja savu personīgo atgriešanos un neatkārtojamu Dieva tuvumu. Vēlāk viņu dzīves piemēra savaldzināti, viņiem pievienojās pirmie mācekļi, kuriem viņi uzrakstīja Regulu. Karmela Ordeņa vēsture atšķiras no šī modeļa, jo Karmelītiem nav kāda izcila harizmātiska dibinātāja. Ir grūti precīzi noteikt arī konkrētu Ordeņa dibināšanas datumu. Ordeņa pirmsākumi saistās ar latīņu vientuļnieku grupu, kuri pravieša Elija dzīves un darbības iedvesmoti, ieradās Karmela pakalnos no Eiropas krusta karu gājienu laikā, XII un XIII gs. mijā. Šie dievbijīgie vīrieši apmetās kādas nelielas ielejas grotās. Viens no tiem, vārdā Brokards, izveidoja kopienu, kuru sapulcināja Dievmātei veltītas kapelas tuvumā. Iemesls, kāpēc vientuļnieki izvēlējās tieši Karmela pakalnus, bija tas, ka tur pirms daudziem gadsimtiem bija dzīvojis pravietis Elijs. Šo pravieti augstu vērtēja gan Austrumu, gan arī Rietumu Baznīcas tēvi, uzskatot viņu par vientuļnieku dzīves izveidotāju un paraugu. Karmelīti uz pravieti Eliju raugās kā uz savu garīgo tēvu un Karmela svētuma paraugu.

Pravietis Elijs ne tikai sludināja nākotni. Vispirms viņš bija „liecinieks”, kura uzdevums bija vēstīt citiem no Dieva saņemto atklāsmi. Viņš dzīvoja pilnīgā paklausībā Dieva Garam, lai jebkurā brīdī – ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem – būtu par Dieva zīmi pasaulei. Pirmie Karmela kalna vientuļnieki un vēlāk arī viss Ordenis, pravieša Elija dzīves piemērā, viņa vārdos un darbos guva daudz ierosmju sava personiskā aicinājuma īstenošanā.

Darbā „Par pirmo mūku kopienas dibināšanu”, kas ir sens, aizkustinošs Karmela teksts par lūgšanas garu un kontemplāciju, pravietis Elijs tiek rādīts kā svētuma paraugs visiem Ordeņa locekļiem. Tajā lasām, ka iedvesmām, ar kurām Dieva Gars vadīja pravieti, un arī solījumiem, kuri viņam tika doti, ir jābūt Karmelītu vientuļnieku dzīves pamatā. Citiem vārdiem sakot, eremītu dzīvei jānorit pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem gāja viņu garīgais tēvs.

Dievs aicināja Eliju, sakot: Ej prom no šejienes un pagriezies pret austrumiem, un paslēpies Kritas līcī, kas ir Jordānas austrumos. Un notiks tā: no upes tu dzersi, un Es esmu pavēlējis kraukļiem tevi tur apgādāt ar maizi.

Šie vārdi Karmelītiem ir kļuvuši par dzīves programmu: Šiem pestījošajiem rīkojumiem, kurus ievērot Svētais Gars mudināja Eliju … mums, mūkiem, ir jākļūst par meditācijas priekšmetu, vārdu pa vārdam …. Tieši tajos ir ietverts mūsu dzīves veids, tas ir, tāds veids, kas mūs ved uz pravietisko pilnību.

Dieva aicinājumā Elijam atrodami četri pakāpieni ceļā uz eremīta pilnību. Ej prom no šejienes nozīmē atstāt savas mājas, ģimeni, draugus un atteikties no pasaulīgajiem labumiem, gan materiālajiem, gan garīgajiem. Šāda attieksme dod sirds brīvību un spēju atvērties Dievam. Pagriezies pret austrumiem – norāda uz nepieciešamību saraut saites ar grēku, mērdēt savu miesu un garu, kā arī cīnīties ar kārdinājumiem un savas gribas meklēšanu, pakļaujot to priekšnieka gribai. Un paslēpies Kritas līcī – nozīmē vientulības un klusuma iemīlēšanu, kas īpaši palīdz kontrolēt dusmas, varaskāri un jutekliskumu, darot cilvēku patiesi šķīstu. Kas ir Jordanas austrumos – tiek skaidrots kā pievēršanās mīlestībai, kas ir Likuma izpildīšana. Eremītam Dievs jāmīl no visa savas sirds spēka, sevi pašu – Viņa dēļ, bet tuvāko tādā mērā, kā sevi pašu.

Karmelītu dzīves pamatā ir Dieva aicinājums meklēt vientulību, kā to darīja Elijs, paslēpjoties Kritas līcī. Tas ir aicinājums palikt vienatnē ar Dievu, vienojoties ar Viņu lūgšanā un pilnīgi paļaujoties uz Viņa tēvišķo gādību. Šai ziņā īstā Dieva dedzīgais kalps pravietis Elijs Karmelītiem ir piemērs līdz pat šodienai. Par to atgādina uzraksts, kas atrodams ordeņa ģerbonī: Zelo zelatus sum pro Domino Deo exercituumDegtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam. Šos vārdus pravietis Elijs izteica, stāvot Dieva priekšā.

Karmela garīgums, kas balstās pravieša Elija pieredzē, tajā ir guvis sev raksturīgās iezīmes. Pravietis Karmelītam māca, kā dzīvot Dieva klātbūtnē, māca mīlēt vientulību, lūgšanu vienot ar apustulisko darbu un pastāvīgi meditēt Dieva vārdu.

Pravieša Elija misijas iedarbīguma pamatā ir nemitīga Dieva vārda meditācija. Pravietis bija cilvēks, kurš dzīvoja paklausībā Vārdam. Viņa uzdevums bija vēstīt šo Vārdu Izraēla tautai. Pravietis nekad neuzdrošinājās runāt pats no sevis vai labot to, ko viņam pavēlēja Dievs. Viņš nekad neslēpa patiesību, arī tad, kad apzinājās, ka patiesības dēļ tiks vajāts. Ar šādu rīcību viņš izpelnījās uzslavu, ko lasām Sīraha dēla grāmatā: Kā uguns cēlās pravietis Elijs, kā lāpa liesmoja viņa teiktais. Viņa vārdi patiešām bija piepildīti ar Dieva spēku: viņš nosauca no debesīm uguni, kas sadedzināja uz altāra upurēto dāvanu, paredzēja sausumu, atgrieza dzīvē kādas trūcīgas atraitnes mirušo dēlu. Pravieša vārdu iedarbīgums izrietēja no tā, ka savā sirdī viņš glabāja Dieva pamācības un pavēles, tās pārdomāja un ik dienas dzīvoja saskaņā ar tām.

Dieva vārda meditācijas nozīmīgo lomu Karmelītu dzīvē mums atgādina Regula. Runājot par mūka garīgajām bruņām, tiek apgalvots: Savukārt Gara zobens, proti, Dieva vārds, lai bagātīgi mīt jums uz lūpām un jūsu sirdīs, – un it viss, kas jums jādara, lai notiek Kunga vārdā.

Vientulība, uz ko tiek aicināts ikviens Karmelīts, cieši saistās ar meditāciju, kas nozīmē pārdomāt Svētos Rakstus prātā un sirdī. Lasīšana, pārdomāšana un lūgšana ir ceļš uz patiesu iekšējo atgriešanos un iedarbīgu Dieva vārda sludināšanu cilvēkiem. Šai ziņā pravietis Elijs mums, Karmelītiem, ir nesasniedzams paraugs.