Par ordeņa vēsturi

Pirmsākumi

Karmela ordeņa vēsture aizsākās XIII gs. Palestīnā, Karmela kalnā. Šīs kalnu grēdas augstākā virsotne sniedzas 550 m augstumā. Iestiepjoties jūrā, tā veido līci, kura pretējos krastos atrodas divas senas pilsētas: Haifa un Akko. Atsaucoties uz pravieša Elija un Dievmātes personu, tur krusta karu gājienu laikā no Rietumeiropas ieceļoja latīņu vientuļnieki, veidojot kopienu, kurai Baznīca vēlāk dos oficiālu nosaukumu: Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna Brāļu Ordenis.

Kas bija šie brāļi? Daži no viņiem tur ieradās kā vientuļnieki – svētceļnieki, kuri bija devuši Dievam solījumu svētceļot uz Svēto zemi. Citi nāca no krustnešu vidus. Norimstot asiņainajām cīņām un normalizējoties politiskajai, reliģiskajai un ekonomiskajai situācijai, daži no bruņiniekiem nolika malā savas bruņas un zobenus, lai uzsāktu garīgo cīņu. Vairumā tie bija vienkārši un neizglītoti cilvēki, kurus vienoja vēlme dzīvot vientulībā, piepildot to ar lūgšanu, gandari un roku darbu.

Eremīti dzīvoja šaurā, jūras tuvumā esošā ielejā, kas bija zināma kā Wadi ’ain es-Siah, aptuveni pusstundas gājumā no Haifas. Kalna nogāzē izkaltās grotas liecina, ka tur kādreiz bijis mūku ciemats. Lielākajā grotā ir divas telpas: augšējā un apakšējā. Viena saucas par „Elija grotu”, otra par „Elizeja mītni”. Vietējā leģenda stāsta, ka šajā vietā ir atpūties pravietis Elizejs. Kāds cits elements šo ieleju vieno ar pravieti Eliju. Tas ir avots, kas jau vairākus gadsimtus izplūst nedaudz virs ielejas un savu nosaukumu ieguvis no pravieša vārda. Saskaņā ar leģendu, Elijs tajā ir dzesējis savas slāpes.

Ir droši zināms, ka šajā vietā dzīvojusi neliela vientuļnieku grupiņa. Droši vien viņi tur apmetās pēc 1191.gada. Minētie vientuļnieki nepiederēja nevienam no tolaik esošajiem ordeņiem. Viņi sapulcējās spontāni, lai „dzīvotu kā gandarītāji”, kā tolaik mēdza teikt, nododoties lūgšanai un gandarīšanai. Viņiem nebija savas baznīcas, nebija arī nekāda nosaukuma. Tie bija konvertējušies laju vientuļnieki, kuri vēlējās dzīvot kā svētceļnieki zemē, kas piederēja Kristum.

Regula

Laikā starp 1206. un 1214.gadu, kad Jeruzalemes patriarhs Alberts uzturējās Svētajā Zemē, mūki viņu lūdza uzrakstīt viņiem regulu, kas apstiprinātu mūku izvelēto dzīves veidu. Alberts uz šo lūgumu atbildēja ar vēstuli, kas publiski zināma kā Karmelītu regula.

Katram eremītam piederēja sava celle, kurā viņš uzturējās dienu un nakti, meditējot Svētos Rakstus un lūdzoties. Regula noteica praktizēt arī vispār pieņemtus gandarīšanas veidus: gavēni un lūgšanu. Vientuļniekiem katru dienu vajadzēja piedalīties Svētajā Misē kapelā; agrāk viņi tikai reizi nedēļā, sestdienās vai svētdienās, piedalījās Sv. Misē un klausījās sava priekšnieka uzrunā.

Ar patriarha Alberta vēstuli eremītu kopiena saņēma oficiālu bīskapa apstiprinājumu. Pateicoties tam tā kļuva par ordeni. Īpaši nozīmīgs bija pamudinājums mūku ceļļu vidū izveidot kapelu. Kā izriet no nedaudz vēlākām ziņām, kapela tika veltīta Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, tāpēc vientuļniekus sāka saukt par Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna brāļiem. Laika gaitā vientuļnieki pārliecinājās, ka viņu ordenis ir dibināts, lai kalpotu Vissvētākās Jaunavas Marijas godam.

Laterāna IV koncils

1215.gadā Romā pāvests Inocents III sasauca koncilu, kas vēsturē iegājis kā Laterāna IV koncils. Tā galvenais uzdevums bija Baznīcas reforma un krusta kara organizēšana. Bīskapu spiediena rezultātā tika pieņemts lēmums ierobežot jaunu ordeņu attīstību. Tāpēc turpmāk tie nereti veidojās spontāni, „izslīdot” no bīskapu kontroles. Reizēm tos turēja aizdomās arī par herēzijām. Tāpēc tika nolemts šo spontāno kustību iekļaut vienā no diviem Baznīcā jau esošajiem reliģiskās dzīves veidiem: klosterdzīves vai kanoniskās dzīves veidā, kuri saistījās attiecīgi ar sv. Benedikta regulu un tā saukto sv. Augustīna regulu. Tolaik Baznīcā sv. Alberta regula bija viens no tiem jaunumiem, kurus koncils nevēlējās pieņemt.

Patriarhs Alberts nomira īsi pirms koncila. Šajā sarežģītajā situācijā karmelīti vērsās pie Alberta pēcteča, patriarha Rūdolfa. Šķiet, ka uz kādu laiku viņam izdevās atrisināt minētās grūtības. Taču problēma palika: karmelīti joprojām nebija pieņēmuši nevienu no apstiprinātajām regulām, kā to bija noteicis Laterāna IV koncils. Viens no iespējamiem risinājumiem bija pieņemt sv. Benedikta vai sv. Augustīna regulu. Dažas klosterdzīves grupas tā arī izdarīja. Taču karmelīti izvēlējas grūtāko ceļu. Viņi nolēma darīt visu, lai tiktu apstiprināta no patriarha Alberta saņemtā regula.

1226.gadā pāvests Honorijs III atļāva karmelītiem dzīvot saskaņā ar sv. Alberta regulu, bet „grēku piedošanai”. Tas bija netiešs viņu izvēlētā dzīves veida apstiprinājums. Tomēr Honorija III lēmums nepasargāja Karmela Kalna vientuļniekus no naidīgi noskaņotu cilvēku uzbrukumiem.

1229.gadā pāvests Gregors IX vairākkārt iejaucās, aizstāvot karmelītu intereses. Pirms viņš kļuva par pāvestu, daudzus gadus dzīvoja pie svētā Asīzes Franciska, tāpēc labi zināja visas jaunās reliģiskās kustības. Pāvesta autoritātes spēkā viņš apstiprināja Alberta regulu, atsaucoties uz pāvesta Honorija III iepriekšējo apstiprinājumu. Tam bija milzīga nozīme ordeņa dzīvē, jo turpmāk nekāda zemāka Baznīcas vara nebija tiesīga apstrīdēt karmelītu dzīves veidu.

Palestīnas atstāšana

Sakarā ar turku iebrukumu Palestīnā, vientuļnieku dzīve bija apdraudēta, tāpēc daži no viņiem nolēma atgriezties savās dzimtajās zemēs. Saskaņā ar tradīciju, pirmie karmelīti Eiropā ieradās 1238.gadā. Pirmais klosteris ārpus Svētās Zemes tika izveidots Kiprā, nākamie – Sicīlijā, Aylesford un Hulne Anglijā, kā arī Marseļas tuvumā. Eiropā Karmela Kalna vientuļniekiem nācās saskarties ar tām pašām grūtībām, kādas viņi piedzīvoja Svētajā Zemē savas pastāvēšanas pirmajos gados. Viņus uzskatīja par svešiniekiem, kuru regula nav apstiprināta, un tādēļ bīskapi viņiem neuzticējās. Turklāt, patriarhs Alberts regulu bija rakstījis konkrētai vientuļnieku grupai, kura dzīvoja īpašos apstākļos, kuri, vientuļniekiem atstājot Karmela kalnu, pilnīgi izmainījās.

Skapulārs

Tātad, Eiropā ieradās līdz šim pilnīgi nezināmi mūki – Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna Brāļi. Kaut gan viņi atgriezās savās dzimtajās zemēs, tomēr tika uzskatīti par svešiniekiem. Viņu regula nebija pietiekami pielāgota jaunajiem dzīves apstākļiem. Atnācēji no Karmela Kalna Eiropā sastapās ar daudzām grūtībām, kuras galu galā varēja novest ordeni līdz pilnīgai likvidācijai.

Šādā situācijā dievbijīgais ordeņa ģenerālis, angļu karmelīts Saimons Stoks mobilizēja savus ordeņa brāļus, aicinot viņus uzticēt sevi Jaunavai Marijai. Viņš lūdza Dievmāti, lai Viņa ar kādas žēlastības starpniecību saglabātu šo ordeni, kas sevi dēvēja par Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna brāļiem. Saimons Stoks lūdza žēlastību, lai ordenis tiktu pilnībā atzīts un lai tiktu noteikta tā vieta Baznīcā. Karmelītu tradīcija, kas balstās senās trīspadsmitā gadsimta hronikās, vēsta, ka svētais Saimons Stoks dedzīgi lūdzis Jēzus Māti ar antifonas Flos Carmeli – Karmela zieds vārdiem. Viņa lūgšana tika uzklausīta. 1251.gadā naktī no 15. uz 16.jūliju Saimonam Stokam parādījās Jaunava Marija eņģeļu pavadībā. Viņa norādīja uz mūka skapulāru, darot to par savas mātišķās gādības zīmi. Marija apsolīja izlūgt visiem, kuri uzticīgi nēsās skapulāru, pestīšanas dāvanu, sakot: „Skapulārs būs īpaša privilēģija tev un visiem karmelītiem. Kas tajā nomirs, nenonāks mūžīgajā ugunī. Lūk, pestīšanas zīme, glābiņš briesmās, miera un mūžīgo saistību derība”.

Jaunava Marija pavēlēja Sīmanim doties pie pāvesta Inocenta IV, lai nokārtotu jautājumus, kas saistījās ar ordeņa nostabilizēšanos Eiropā. Par Dievmātes aizsardzības redzamu zīmi kļuva pāvesta vēstule, datēta ar 1252.gadu, ar kuru tika apstiprināts Karmelītu ordenis.

Terēzes Reforma

Eiropā Karmelīti dzīvoja saskaņā ar atvieglotu regulu. 1536.gada novembrī Avilas Karmelīšu klosterī, kas bija veltīts Iemiesošanās noslēpumam, iestājās māsa Terēze no Jēzus. Nākamā gadā 3. novembrī viņa deva svētsolījumus. Terēze de Ahumada y Cepeda izvēlējās dzīvi klosterī, jo bija pārliecināta, ka tas ir labākais un drošākais veids, kā sasniegt pestīšanu. Taču kādu laiku pēc svētsolījumu došanas Iemiesošanās klostera vide viņu tik ļoti pārņēma savā varā, ka Terēzes dedzība sāka mazināties. Tomēr veltot daudz laika lūgšanai, viņa pamazām atguva mieru. Terēze saprata, ka Kungs viņu aicina uz klauzūras klosterdzīvi ar ierobežotu kontaktu ar ārpasauli. Terēzei radās jauns reliģiskās dzīves ideāls. 1562.gada 24.augustā, saņēmušas Svētā Krēsla piekrišanu, četras sv. Terēzes māsas sāka īstenot jauno klosterdzīves veidu Sv. Jāzepa klosterī. Tikai decembrī provinciālpriekšnieks atļāva tur apmesties arī Terēzei. Mūķeņu dievbijība ātri ieguva apkārtējo cilvēku simpātijas, arī to, kuri līdz šim bija viņām naidīgi. Sv. Terēze mudināja savas māsas sekot svēto tēvu un vientuļnieku piemēram. Konstitūcijā viņa lika ietvert prasību, lai pie klosteriem būtu arī vientuļnieku mājiņas, kurās mūķenes varētu nodoties lūgšanai (Konst. 6.17). Arī baskāju karmelītus viņa bieži sauks par eremītiem.

Brāļu reforma

Terēze vēlējās, lai māsas īpašu uzmanību veltītu lūgšanai, tāpēc meklēja viņām izglītotus biktstēvus. Šai nolūkā viņa saņēma atļauju reformēt Karmelītu ordeņa vīriešu atzaru. Kontemplatīvo (baskāju) Karmelītu galvenais uzdevums bija lūgšana, vienlaikus neatstājot novārtā arī pastorālo darbu. Tādēļ nav jāšaubās, ka sv. Terēze vēlējās, lai baskāju karmelīti, līdzīgi kontemplatīvajām karmelītēm, savu dzīvi veltītu gandarīšanai, lūgšanai un kontemplācijai. Tai pašā laikā mūkiem vajadzēja būt arī izglītotiem teologiem, sludinātājiem, misionāriem un darīt visu iespējamo dvēseļu pestīšanās labā. Šī sintēze nebija viegli realizējama.

1568.gada 28.novembrī nabadzīgajā Duruelo klosterī, kas atrodas pusceļā starp Salamanku un Avilu, dzīvi saskaņā ar atjaunoto regulu uzsāka trīs karmelīti. Par klostera priekšnieku tika nozīmēts tēvs Antons no Jēzus, tomēr par reformas īstenotāju sv. Terēze izvēlējās tēvu Jāni no sv. Matija, kurš no tā laika tiks saukts par Jāni no Krusta. Pirms šī uzdevuma uzņemšanās viņš vairākas nedēļas uzturējās Valladolid, apgūstot jauno dzīvesveidu, ko sv. Terēze ieviesa karmelīšu klosteros. Klostera „Betlēmes silīte” iemītnieki Duruelo savu laiku veltīja lūgšanai, gandares darbiem un kalpošanai apkārtnes nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Ļoti drīz klosteris izrādījās par šauru daudzajiem kandidātiem, kuri vēlējās tajā iestāties. Tā kā klostera atrašanās vieta bija veselībai kaitīga, 1570.gadā tā kopiena pārcēlās uz Mancera de Abajo ciematu, kas atrodas apmēram 6 km attālumā no Duruelo. 1569.gadā tika dibināts jauns klosteris Pastranā, kur atradās noviciāts, kas tika uzskatīts par paraugu visam ordenim. Tajā garīgo formāciju ieguva vēlākie Karmela klosteru dibinātāji daudzās valstīs.