Sv. Rafals Kalinovskis

Šī ir vienīgā bilde, kurā svētais Rafals redzams habitā. Ir vēl divas citas. Viena, kura parāda Rafalu kopā ar savu draugu Albertu Hmieļovski Krakovā, bet tā nav kvalitatīva (tā ir neskaidra). Un otra – svētais Rafals jau pēc nāves. Vairāk nav nevienas fotogrāfijas no tā laika, kad Rafals iestājās Karmelā. Jo viņam ļoti nepatika fotografēties. Arī šī bilde tika uztaisīta ar viltību. Rafals rakstīja grāmatu par vienu karmelīšu māsu, kuru daudzi uzskatīja par svētu. Viņš ļoti gribēja, lai šajā grāmatā būtu arī šīs māsas bilde. Rafals zināja, ka Krakovas māsu klosterī ir šīs svētās māsas glezna – viņas portrets. Viņš nolēma, ka palūgs māsām šo gleznu, aiznesīs to pie fotogrāfa un to nofotografēs. Māsas piekrita. Bet pirms tam paziņoja fotogrāfam, ka pie viņa atnāks Rafals, un lūdza viņu nofotografēt ne tikai šo gleznu, bet arī pašu Rafalu. Fotogrāfs sagatavoja divas vietas – vienu gleznai un otru Rafalam. Rafals apsēdās norādītajā vietā un skatījās, domādams, ka tiek fotografēta glezna. Bet fotogrāfs pamanījās nofotografēt arī pašu Rafalu, par ko viņš neko nezināja.

Bet sāksim visu no sākuma! Rafals piedzima 1835. gada pirmajā septembrī Viļņā. Kristībā viņš saņēma vārdu Jāzeps (bet Rafals ir vārds, kuru viņam izvēlējās vēlāk, iestājoties klosterī). Bērnībā Rafals dzīvoja netālu no Ausmas vārtu svētnīcas. Rafala tēvs Andrejs bija matemātikas profesors, māte nomira dažas dienas pēc viņa piedzimšanas. Astoņu gadu vecumā Rafals sāka iet skolā. Viņš bija ļoti gudrs un inteliģents, tāpēc pabeidza pamatskolu ar izcilību. Rafalam bija 15 gadi un iespēja izvēlēties – vai nu sākt studēt, vai arī iestāties krievu armijā. Rafals izvēlējās studijas Lauksaimniecības institūtā Hori Horki (šodien Baltkrievijā). Patiesībā viņš izvēlējās šo institūtu tikai tāpēc, ka tur jau studēja viņa brālis. Arī institūtā Rafals mācījās labi, kaut gan šīs mācības viņu pilnīgi neinteresēja. Tāpēc pēc diviem gadiem viņš studijas pārtrauca un pārcēlās uz Pēterburgu. Tur Rafals gribēja iestāties Ceļu un tiltu skolā, taču brīvu vietu vairs nebija, tādēļ viņš iestājās Armijas Inženieru akadēmijā un automātiski tika iekļauts krievu armijā. Pēterburgā Rafals nodzīvoja 8-ņus gadus. Sākumā studēja, vēlāk mācījās matemātikas skolā.

Laiks, kad Rafals mācījās Hori Horki, bet jo īpaši Pēterburgā viņam bija ļoti grūts. Viņš piedzīvoja reliģisko krīzi. 10 gadus negāja pie sakramentiem, negāja uz grēksūdzi, neapmeklēja baznīcu. Ne tāpēc, ka viņš būtu nostājies pret baznīcu. Iespējams, ka viņu slikti ietekmēja kolēģi, kurus tur iepazina. Kaut arī Rafals negāja pie sakramentiem, tomēr tajā laikā garīgās lietas viņu interesēja un viņš daudz lasīja garīgo literatūru. Kādu dienu bija šāda situācija – ejot gar kādu baznīcu, Rafals iegāja iekšā. Viņš stāvēja uz ceļiem pie biktskrēsla un gribēja izsūdzēt grēkus. Taču biktskrēsls bija tukšs. Nebija priestera. Rafals sāka raudāt. Šo notikumu viņš atcerējās visu savu dzīvi. Kad vēlāk kļuva par priesteri, tad ilgu laiku pavadīja biktskrēslā, lai visi, kuriem būs vēlme izsūdzēt grēkus, varētu to izdarīt.

1859. gadā viņš atstāja Pēterburgu. Rafalu mocīja šī sabiedrība. Viņš sāka strādāt dzelzceļa līniju būvniecībā posmā Odesa-Kijeva-Kurska. Ko viņš tur darīja? Sešus  mēnešus staigāja pa mežiem, brida pa dubļiem, tālu no pilsētām. Viņam bija daudz laiku pārdomām par savu dzīvi, par Dievu. Rafals lasīja arī labas grāmatas. Piemēram sv. Augustīna Atzīšanos. Tajā laikā iesākās viņa atgriešanās. Dzelzceļu būvē Rafals nostrādāja nepilnu gadu, bet tas bija ļoti auglīgs laiks.

Tad Rafals vai kristības vārdā – Jāzeps aizbrauca uz Bžescu, kur strādāja par cietokšņa paplašināšanas darbu vadītāju. Tuvojās Janvāra sacelšanās. Jāzeps joprojām piederēja krievu armijai. Lai nebūtu jākaro pret saviem tautiešiem, viņš gribēja armiju atstāt, taču tas nebija tik viegli izdarāms. Jāzepam palīdzēja kāds ārsts, kurš uzrakstīja zīmi, ka viņš ir slims un nevar piedalīties karā. Tad Jāzeps atstāja Bžescu un caur Varšavu devās uz Viļņu. Esot Varšavā, Jāzeps satika savu draugu no studiju laikiem Pēterburgā. Un tas pārliecināja Jāzepu, lai viņš kļūtu par sacelšanās vadītāju Lietuvā. Jāzeps piekrita. Bet atbraucis uz Viļņu, viņš redzēja, ka situācija ir smagāka nekā viņam bija stāstījuši Varšavā. Jāzeps redzēja, ka sacelšanās nedos nekādus rezultātus. Bet no otras puses, viņš vairs nevarēja atkāpties. Tādēļ Jāzeps darīja visu, lai nemieru laikā bojā ietu pēc iespējas mazāk cilvēku.

Viļņā 1863. gada 15. augustā V J Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos Jāzeps pēc 10 gadu pārtraukuma aizgāja pie grēksūdzes un izsūdzēja savus grēkus. Viņš pieņēma arī Svēto Komūniju. Un tas ir ļoti svarīgs notikums viņa mūžā. No tā brīža Jāzepa garīgā dzīve jau vienmēr tika padziļināta un nostiprināta.

Kad sacelšanās tika apspiesta, Jāzepu arestēja un ieslodzīja cietumā. Kādreiz tas bija dominikāņu klosteris. Kā sacelšanās vadītājs Jāzeps tika notiesāts uz nāvi. Sēžot cietumā, viņam dažreiz bija iespēja caur mazo logu dzirdēt Svēto Misi, par ko viņš ļoti priecājās. Cietumā Jāzeps lūdzās, dziedāja litāniju Dievmātes godam, un kad gāja uz tiesu, tad skaitīja Tavā patvērumā.

Vēlāk nāves spriedums Jāzepam tika nomainīts pret desmit gadiem katorgas darbos Sibīrijā. Jāzepam sākās īsts Krustaceļš. Uz Irkutsku cietumnieki gāja apmēram 9 ņus mēnešus. Uz Usole, kur bija nozīmēts Jāzeps, vajadzēja iet vēl vienu mēnesi.

Usolē Jāzeps strādāja sāls raktuvē. Tajā laikā viņš izcēlās ar dziļu garīgo dzīvi. Viņš stiprināja citus ar labiem vārdiem, ar lūgšanām, palīdzēja slimajiem, dalījās ar citiem tajā, kas viņam bija. Jāzepam sāpēja tas, ka daudzi, kas bija kopā ar viņu, bija neticīgi, tāpēc viņš tiem stāstīja par Dievu. Jau tajā laikā daudzi Jāzepu uzskatīja par svēto. Tāpēc, lūdzot litāniju Visu Svēto godam, beigās pievienoja lūgumu – caur Jāzepa lūgšanu uzklausi mūs Kungs. Sibīrijā Jāzeps pavadīja 10 gadus. Kad viņš saņēma atļauju atgriezties, tad uzreiz nevarēja doties uz Lietuvu, tāpēc aizbrauca uz Varšavu. Trīsdesmit deviņu gadu vecumā viņš kļuva par Augusta Czartoryski audzinātāju. Augusta tēvs bija bagāts cilvēks un meklēja savam dēlam audzinātāju. Jāzepam jau bija liela pieredze darbā ar jauniešiem. Pēterburgā viņš citiem bija mācījis matemātiku, vēlāk pēc savas atgriešanās dibināja svētdienas skolu. Īpaši daudz jaunu cilvēku, meklējot palīdzību, pie viņa nāca Sibīrijā. Kopā ar savu audzēkni Augustu Jāzeps apmeklēja Krakovu, Vīni, Strasbūru un Parīzi. Augusts bieži slimoja un pēc gada viņam tika konstatēta tuberkuloze. Tāpēc Jāzepam vajadzēja braukt kopā ar jaunieti arī uz dažādiem kūrortiem. Jāzeps Augustam vienlaicīgi bija kā tēvs un māte, kā skolotājs un audzinātājs. Tā pagāja trīs gadi. Kādu dienu Jāzeps iepazinās ar Augusta tanti, kas bija klostermāsa, karmelīte, kas dzīvoja klauzūras klosterī Krakovā. Viņa bija dzirdējusi daudz laba par Jāzepu un ļoti lūdza Dievu, lai viņš iestātos klosterī. Taču nezināja, kā viņam to pateikt. Viņai nebija tik daudz drosmes. Tādēļ klostermāsa atsūtīja Jāzepam grāmatas par Karmelu. Un pamazām Jāzeps atpazina savu aicinājumu uz Karmelu. Viņš atvadījās no Augusta un viņa tēva un iestājās Karmelītu klosterī.

Interesanti, ka arī Augusts vēlāk kļuva par priesteri. Viņš iestājās saleziāņu kongregācijā. Taču slimība viņu neatstāja. Kā priesteris viņš nokalpoja tikai vienu gadu un nomira. Tagad Baznīca ir pasludinājusi Augustu Čartoryski par svētīgu.

Bet Jāzeps nevarēja iestāties klosterī Polijā, jo tur bija tikai viens klosteris – Černā, kurā nebija noviciāta. Tādēļ Jāzeps devās uz Austriju, lai stātos klosterī Grazā. Tā kā viņam bija jau 42 gadi, pirms iestāšanās klosterī viņam bija jāsaņem pāvesta atļauja, jo tik vecs cilvēks nedrīkstēja stāties karmelā bez atļaujas. Šo atļauju Jāzeps saņēma. Klosterī viņam tika piešķirts vārds Rafals. Pēc novicināta Rafals studēja filozofiju un teoloģiju Gyor (Ungārijā). Pēc studijām salika mūžīgos solījumus un tika nosūtīts uz Černu. Černā Rafalu iesvētīja par priesteri un uzticēja viņam noviču audzinātāja pienākumus. Taču rūpēties par jauniešiem, kuri tikko iestājās klosterī, viņš varēja tikai pus gadu. Tad Rafalu nozīmēja par priekšnieku un šo pienākumu viņš veica visu savu dzīvi.

Tajā laikā nebija daudz aicinājumu uz klosterdzīvi. Bija liela krīze. Polijā bija tikai viens klosteris un arī tas gandrīz tukšs. Rafals neredzēja citu iespēju kā tikai sākt strādāt ar jauniešiem. Tas deva cerību, ka būs arī jauni aicinājumi. Šajā sakarā viņš nodibināja jaunu klosteri un mazo semināru Vadovicē. Sākumā tā bija tikai neliela mājiņa. Taču jauniešu, kuri gribēja mācīties mazajā seminārā, bija aizvien vairāk. Vēlāk daudzi no viņiem iestājās Karmelā. Tādā veidā Rafals pamazām atjaunoja Karmelu Polijā. Krakovā tika uzbūvēts liels klosteris un tagad Polijā ir divas provinces. Tikai mūsu provincē ir ap 230 brāļi.

Rafals nomira Vadovicē 1907. gada 15. novembrī. 1983. gada 22. jūnijā Krakovā pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par svētīgo, bet 1991. gada 17. novembrī Romā – par svēto.

 Kāds var jautāt – kāpēc viņš ir svētais? Rafala dzīvē taču nebija nekādu brīnumu. Bet, lai cilvēks būtu svēts, nevajag, lai viņa dzīvē notiktu brīnumi. Tā kā Rafala dzīvē nebija brīnumu, tad viņš ir ļoti tuvs katram šodienas cilvēkam. Rafals var būt kā piemērs katram no mums. Īpaši jauniešiem, jo māca, kā meklēt patiesību, kā meklēt Dievu, kā realizēt savu aicinājumu, kā pareizi iziet no grūtībām un krīzes. Viņš saprot tos, kuriem ir problēmas ar grēksūdzi, jo pats tās piedzīvoja. Bet piedzīvoja arī lielas sāpes, kad, atnācis pie biktskrēsla, nevarēja izsūdzēt savus grēkus. Viņš ir piemērs skolotājiem, cilvēkiem, kuri smagi strādā, arī mums, priesteriem. Svētais Rafals realizēja savu aicinājumu, uzticīgi pildot savus ikdienas pienākumus. Viņš visu laiku meklēja patiesību. Nekad neapstājās. Dieva dēļ viņš varēja atdot visu. Kādreiz Rafals izteicās: Ja es pazaudētu visu pasauli un kļūtu par īstu ubagu – dīvaini, ka šī doma neliek man nodrebēt. Pasaule var atņemt man visu, taču vienmēr paliks kāda pasaulei nepieejama slēptuve – lūgšana. Tajā iekļaujas gan pagātne, gan tagadne un nākotne, kā cerība. Dievs, kādu dārgumu tu dāvā tiem, kuri uz Tevi paļaujas!