Sv. Jānis no Krusta 1542. gada 24.  jūnijs – 1591. gada 14. decembris.
Priesteris un Baznīcas doktors. Kanonizēts 1726. gadā. Piemiņas diena: 14. decembris.

Mēs runājam par “dziļu” atbildi, un patiesi, lasot šī svētā dzīves aprakstu un viņa darbus, ir grūti saskatīt kādas pazīmes, kas liecinātu, ka tā laika Baznīca pārcieš protestantisma krīzi, kā arī cita veida krīzes. Viņa sacerējumos vispār nav pieminēts tas, ka plosijās visnežēlīgākie ticības kari, ka eiropieši ar uguni un zobenu iekaroja Jauno Pasauli, ka Spānijā trakoja inkvizīcija. Tajos tikpat kā neatspoguļojas niknie strīdi Koncilā, kā arī garīdzniecības un klosteru reforma, kas tam sekoja, – tas viss. kas līdz asarām satrauca Avilas Terēzi, kura bija gandrīz trīsdesmit gadus vecāka par Huanu un bija viņu izvēlējusies par savu pirmo līdzgaitnieku Karmelītu ordeņa atjaunotnes darbā.

Huans de Jepess, kurš vēlāk savam vārdam pievienoja “no Krusta”, šķiet, dzīvoja citā pasaulē: viņš sevi atrada ikdienas dzīvē, īpaši-trūcīgo ļaužu dzīvē (viņam patika strādāt kā akmeņkala māceklim, ceļot un remontējot mazos klosterus, kur pavadīja savu dzīvi; viņš sevi atrada sava mūku ordeņa dzīvē, kur viņš gandrīz vienmēr veica priora vai arī noviču audzinātāja pienākumus; bet vispirms viņš sevi atrada, kļūstot par garīgo vadītāju tiem, kas nāca pie viņa, lūdzot palīdzību atgriezties un mīlēt Dievu no visas sirds. Taču viņš dzīvoja citā pasaulē, ja runa ir par svarīgajiem notikumiem, kuros mēs viņu gribētu redzēt kā vienu no galvenajām personām.

Pamēģināsim tūlīt pat rast pieeju viņa personībai un visai viņa darbībai, balstoties uz Svētajiem Rakstiem (kas ir daudz būtiskāk) un vērtīgāka atskaites sistēma, nekā mums var šķist, no pirmā acu uzmetiena raugoties).

Ikviens kristietis zina, ka Bībelē ietverta pestīšanas vēsture. Citiem vārdiem sakot – stāsts par laimīgu mīlestību, kuras mudināts, Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības: stāsts par žēlsirdīgo mīlestību, ar kuru Dievs noliecās pie savas kritušās radības, atjaunojot derību ar to (vispirms ar atseviškiem saviem draugiem: Ābrahamu, patriarhiem, Mozu, bet vēlāk-ar visu savu tautu). Bībele stāsta par to, kā pats Dieva Dēls, Pestītājs, atnāca pie cilvēces, kurai pakāpeniski bija jāklūst par Viņa Līgavu – Baznīcu, kura dzima no ūdens, kas plūda no krustā sistā Jēzus caurdurtā sāna; Baznīcu, kurai lemts nemitīgi nostiprināties laulāto mīlestībā pret Jēzu.

Tādēļ, visu pestīšanas vēsturi caurstrāvo laulāto mīlestības simbolika, kas ir reālāka nekā pati šī realitāte, un tādēļ kristietībā mīlestība starp vīrieti un sievieti kļūst sakraments, tas ir – darbīga zīme, citas, daudz lielākas mīlestības iemiesots simbols.

Laulāto mīlestība starp Kristu un katru radību – tā ir realitāte. Jebkura cita mīlestība ir tikai zīme, mājiens par to.

Par to runā kristīgā ticībā: “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs-viņā.” (1Jņ 4,16)

Ko tad mēs atrodam daudzajās Bībeles grāmatās? Radības savstarpējo attiecību ar Dievu vēsturi-to vēsturi, kuru iezīmē visi cilvēka dzīves notikumi: dzimšana un nāve, veiksmes un neveiksmes, miers un karš, ciešanas un prieks, grēki un izpirkšana, radīšana un sagraušana, panākumi un zaudējumi. Bībelē ir viss, un tās galvenie varoņi ir visdažādākie cilvēki: valdnieki un pravieši, karavadoņi un gudrie, bagātnieki un nabagi, svētie un grēcinieki, izcilas personas un visparastākie ļaudis.

Taču starp Bībeles grāmatām viena ir pavisam īpaša, vienīgā tāda veida grāmata, kas ir kā Rakstu sirds: viņā rodams visu citu grāmatu, notikumu izskaidrojums un dzīvinošais avots – tā ir Dziesmu dziesma.

Bet ja mēs ņemam un rūpīgi izlasām šo grāmatu, – ko mēs tajā atrodam? Garu, brīniškīgu dzejojumu par mīlestību: tas var būt patiess stāsts par divu jaunu cilvēku mīlestību; tā var būt simboliska poēma par Jahves bezgalīgo mīlestību pret izredzēto tautu; tas var būt pravietojums par Dieva Dēla iemiesošanos, kas nāk, lai dāvātu mums pats sevi, savu Miesu Euharistijā.

Lai kā arī tas nebūtu, Dziesmu dziesma ietilpst mūsu Bībelē un izgaismo gan Veco, gan Jauno Derību: un tās skaistumā atrisinājumu rod ikviena traģēdija.

Kaut ko līdzīgu – daudz “līdzīgāku”, nekā tas var šķist no pirmā acu uzmetiena, – Dievs prasīja no Jāņa no Krusta šajā iz- šķirošajā, patiesībā – unikālajā brīdī Baznīcas dzīvē. Viņš tam lika turpināt un piešķirt citu jēgu Dziesmu dziesmai. Bet lai Huans jaunā veidā pārlasītu Bībeli, Dievs viņam lika šo poēmu izdzīvot savā dzīvē, gūstot savdabīgu pieredzi: tas ir stāsts par mīlestību, kas līdzinās krustā sistā Jēzus mīlestībai un ir līdzdalīga tajā.

Līdz ar to mēs esam jau pateikuši vissvarīgāko. Tagad mums atliek pāriet pie Jāņa no Krusta dzīves. Parasti viņa biogrāfi nepievērš pienācīgu uzmanību tam, cik zīmīga bija jau pati lielā mistiķa piedzimšana.

Kad Dante nolēma rakstīt savu Dievišķo komēdiju, kurai ir mūžīga, vispārcilvēciska nozīme, viņš izdarīja drosmīgu izvēli. Saskaņā ar tālaika tradīcijām, viņam darbs bija jāraksta latīņu valodā, kas tika uzskatita par “mūžīgo un neiznīcīgo” valodu. Taču viņš nolēma veikt lielu darbu – visu to, ko viņš zina par dzīvi, izsacīt savā dzimtajā valodā, savu izvēli paskaidrojot, lūk, kā:

“Mana dārgā dzimtā valoda ir viens no manu vecāku, kuri tajā runāja, laulības elementiem; un tāpat kā uguns izkausē dzelzi, lai kalējs pēc tam no tā varētu izkalt nazi, tā arī dzimtā valoda bija līdzdalīga manā piedzimšanā un ir viens no manas esamības iemesliem.”

Kaut kas līdzīgs mums jāsaka arī par mīlestības dzejas valodu – arī savā veidā vienīgo, kas kļūst par vienkāršā, pazemīgā, neizskatīgā mūka, kurš līdz galējai robežai bija nomērdējis savu miesu, valodu. Dziesmu dziesma, kuru Jānis no Krusta turpināja Baznīcas laikā, tādējādi sākās viņa mātes mājās.

“Mātes”, jo viņa tēvam bija atņemtas tiesības sniegt saviem bērniem patvērumu.

Gonzaless de Jepess, Huana tēvs, bija slavenas Toledo dzimtas pēctecis. Viņš nodarbojās ar zīda tirdzniecību, kas tajā laikā bija ļoti ienesīgs darbs. Ceļojot viņš sastapa jaunu, skaistu audēju – Katalīnu Alvaresu, kas bija bārene, ļoti nabadzīga. Viņš to iemīlēja un apprecēja pret savu bagāto vecāku gribu, kas nepaklausīgo dēlu izslēdza no mantojuma. Tā Gonzaless kļuva tik nabags, ka jaunajai sievai bija jādod viņam pajumte savā necilajā mājoklī un jāiemāca amats.

Viņiem piedzima trīs bērni: mājās valdīja apbrīnojama mīlestība un miers, taču nabadzība robežojās ar pilnīgu trūkumu.

Drīz pēc Huana piedzimšanas tēvs smagi saslima, un divu gadu laikā šī slimība iztukšoja pēdējos ģimenes iekrājumus.

Kad Katalīna palika atraitne ar trim bērniem, viņai nebija pat, ar ko tos pabarot. Nesot uz rokām Huanu un līdzi vedot divus vecākos dēlus, viņa gāja uz Toledo, lai lūgtu palīdzību bagātajiem vīra radiem, taču neko nesaņēma. Nelaimīgā ģimene turpināja ciest trūkumu, vēlāk viņi devās no vienas vietas uz otru, cenšoties apstaigāt lielākās pilsētas, kur bija vieglāk saņemt kādu palīdzību.

Francisks – vecākais dēls – bija jau pieaudzis un sāka palīdzēt ģimenei. Vidējais dēls Luiss nepārcieta grūtības un nomira, bet Huans sāka mācīties skolā, kas bija domāta bāreņiem, vienlaikus veicot kalpotāja pienākumus slimnīcā, kurā ārstējās sifilitiķi, Medinā del Kampo.

Galu galā ģimenei sāka klāties labāk, un tā tūlīt pat steidzās palīdzēt tiem, kas bija nabadzīgāki: tā tika pieņemts kāds pamests bērns, par kuru rūpējās līdz pat viņa nāvei.

Kaut arī mūsu stāsts diemžēl ir īss un nepilnīgs, mums vajadzētu kaut vai mēģināt izjust to neparasto gaisotni, kurā dzīvoja Huans: gaisotni, kuru caurstrāvoja mīlestība un ciešanas, iekšējā bagātība un ārējā nabadziba, un ne tāda mīlestība, kurai grūti sadzīvot ar ciešanām un nabadzību, bet bagāta mīlestība -tēva mīlestība, kas pieņēma trūkumu mīlestības dēļ un, savukārt, tika bagātināta ar mātes nabadzību un mīlestību. Viņu bērniem bagātība un nabadzība, mīlestība un ciešanas vienmēr būs noslēpumaini saistītas.

Un tas ir taisnīgi ne tikai Huana, bet arī Franciska, vecākā brāļa uztverē. Šo brāli Huans visu mūžu mīlēja vairāk “nekā jebkuru citu virs zemes”. Arī Francisks kluva svēts (kaut arī ne tik pazīstams) un mira lielā vecumā, būdams septiņdesmit septiņus gadus vecs, iemantodams svēta cilvēka un brīnumdara slavu.

Jau bērnībā un jaunībā Huanam piemita visas tās cilvēciskās un garīgās dotības, kas nepieciešamas, lai īstenotu īpašo aicinājumu, kuru viņam bija sagatavojis Dievs.

Ievērojamais literatūrkritiķis Damazo Alonzo, komentējot Jāņa no Krusta dzeju, sev jautā: vai būtu iespējama tik tēlaina valoda un smalka uztveres spēja, ja savā jaunībā kaut dažas reizes Jānis no Krusta nebūtu “meitenes skaisto acu pāra” uzvarēts. Šeit mēs redzam centienus Jāņa no Krusta mistiskajā eksaltācijā saskatīt laicīgo pārdzīvojumu atbalsi. Varbūt kritiķis piemirsis, ka Jāņa no Krusta dzīvesstāstā šis iemīlējušos cilvēku acu, kas prasa pretmīlestību, valdzinājums saistās tieši ar viņa paša ģimenes izcelsmi kaut kas no Dziesmu dziesmas atkārtojās viņa jaunībā un kluva par viņa “dzimtās valodas” daļu.

Kad Huans kļuva divdesmit vienu gadu vecs, visu mīlestības, nabadzības un gudrības pieredzi, kuru viņš bija sevī uzņēmis, iemiesoja aicinājums kļūt par mūku – karmelītu. Tas nozīmēja visus spēkus veltīt Dieva kontemplācijai, lūgšanai un miesas nomērdēšanai, raugoties uz Jaunavu Mariju – Karmela Karalieni, maigo mātes mīlestības paraugu, caur kuru tika dota jebkura žēlastība.

No klosterī saņemtās audzināšanas viņā dzīvi neapšaubāmi visvairāk ietekmēja norādijums, kas attiecas uz garigo dzīvi ordenī un kurā sacīts: “Ja tu vēlies patverties mīlestībā un sasniegt savu ceļa mērķi, lai dzertu no kontemplācijas avota, tev jāizvairās ne tikai no tā, kas ir aizliegts, bet arī no visa, kas tev traucē vēl karstāk mīlēt”

Un tā Huans kļuva mūks, studēja filozofiju un teoloģiju slavenajā Salamankas universitātē. Mācības viņam sagādāja prieku, viņš bija apveltīts ar asu prātu un stingru loģiku, bet lūgšana un askēze viņam palīdzēja pilnveidoties garīgajā un fiziskajā dzīvē. (Viņš izvēlējās dzīvot mazā, tumšā cellē tikai tāpēc, ka pa tās vienīgo logu bija redzams prezbitērijs – vieta, kur baznīcā atrodas tabernākuls. Viņš pavadīja cellē daudz stundu, iegrimis tabernākula kontemplācijā.)

Taču universitātes dzīves kņadu bija grūti savienot ar mistisko mīlestības un krusta pieredzi, kas pēc Dieva gribas iezīmēja Huana dzimšanu un no kuras viņš turpmākajā dzīvē vairs nevarēja atteikties.

Neilgi pirms Ordinācijas sakramenta saņemšanas viņš nonāca pie slēdziena, ka viņa aicinājums drīzāk ir pilnīga vientuļnieka dzīve un kontemplācija, un tādēļ gatavojās mainīt ordeni, bet tieši tad Jānis no Krusta sastapa Avilas Terēzi. Bija 1567. gads.

Karmelīte, apveltīta ar neparastu pievilcību, bija trīsdesmit gadus vecāka par viņu. Terēzei aiz muguras bija ilgstošie, mokpilnie sava aicinājuma meklējumi. Bet viņas dvēsele bija kļuvusi mierīga no tā laika, kad viņa bija sākusi reformēt karmelītu sieviešu klosterus, cenšoties tos pārvērst par “paradīzes stūrīti virs zemes”, kur dzīvotu “labu Iaužu kopiena”, tas ir – cilvēki, kas palīdz viens otram jau šeit, virs zemes, “redzēt Dievu” ar skaidrām ticības acīm, pateicoties savstarpējās mīlestības ugunij, kas nāk no paša Dieva Sirds. Viņa centās darīt tos par klosteriem, kas uzņemtos pienākumu būt un palikt “Baznīcas un pasaules sirdī”, klosteriem, kur lūdzas, cieš, kur cīnās, mīl par visiem un visu vietā.

Terēze vēlējās, lai šī reforma aptvertu arī ordeņa vīriešu atzaru, vēl vairāk – viņa uzskatīja, ka tas ir svarīgāk par sieviešu klosteru reformu, jo vīrieši var apvienot kontemplāciju (personības iegrimšanu un sevis pazaudēšanu mīlestībā un krustā) un misiju, gatavību saskaņā ar Kristus gribu doties tur, kur Baznīcai visvairāk nepieciešama palīdzība un atbalsts.

Jānis piekrīt kļūt par viņas līdzgaitnieku un dalīties viņas liktenī: viņš atgriežas Salamankā, lai pabeigtu mācības un saņemtu Ordinācijas sakramentu, bet Terēze sāk meklēt mazu klosteri, kur apmesties pirmajiem reformētajiem karmelītiem.

Viņa pati piegrieza un uzšuva Jānim no Krusta nabadzīgu habitu no rupja vilnas auduma.

Jaunā dzīve sākās Durvelā. Tas bija tāds nostūris, ka Terēzei pirmajā reizē nācās veltīt veselu dienu, lai to atrastu.

Klostera vajadzībām tika piemērota veca ēka: bēniņos, kur stāvēt bija iespējams tikai, ja pielieca galvu, ierīkoja kori, priekšistabā – kapelu, bet kora stūros – divas celles, kurās griezti bija tik zemi, ka galva tos skāra. Mazā virtuvīte tika sadalīta un tā vienlaikus kalpoja arī kā ēdamistaba. It visur pie sienas bija piestiprināti koka krusti un zīmējumi uz vienkārša papīra.

Laukumiņā, kas atradās klostera priekšā, tēvs Jānis novietoja lielu krustu -jau no tālienes tas bija saskatāms ikvienam, kas devās šurp. Jaunajā klosterī “vientuļnieku” dzīvesveids bija neparasti skarbs, taču visu viņu dzīvi caurstrāvoja dzilš, apslēpts maigums, kuru uzturēja ilgās lūgšanas, kurās valdīja tāda sakopotība, ka mūki reizēm pat neievēroja. ka lūdzas. No klostera viņi devās sludināt apkārtējo ciemu zemniekiem, kam trūka jebkādas garīgās barības, un uzklausīt viņu grēksūdzes.

Kad Terēze pirmoreiz ieradās tēvu Jāni apciemot, viņa bija dziļi aizkustināta un mazais klosteris viņai šķita kā “Betlēmes priekštelpa”.

Jānis – šoreiz pēc savas brīvās izvēles – ap sevi radīja atmosfēru, kāda valdīja viņa bērnībā, kur mīlestība bija saistīta ar brīvi izvēlētām ciešanām un nabadzību. Un viņa mūka dzīve bija tādā harmonijā ar viņa bērnību, ka Jānis uzaicināja savus piederīgos kādu laiku dzīvot kopā ar mūkiem: kamēr brāļi sludināja, Huana māte gatavoja kopienai pieticīgu maltīti, brālis Francisks uzkopa telpas un guļvietas, bet brāļa sieva Anna mazgāja veļu.

Tā radās Karmels, kuru bija iecerējusi un vēlējusies izveidot sv. Terēze. Dzīves pieredze, ko brāļi guva klostera kopienā, bija tik bagāta un dziļa, ka viņi uz visiem laikiem saglabāja uzticību izvēlētajam ceļam.

Taču notikumu gaita drīz vien kļuva sarežģīta un pat traģiska, jo tajos laikos mūki, kas vēlējās kādas pārmaiņas, bieži vien sadūrās ar to cilvēku neapmierinātību un pretestību, kuri uzskatīja, ka nekāda reforma nav vajadzīga. Savukārt brāļi reformatori tikpat bieži bija apveltīti ar pietiekami lielu pacietību.

1577. gads tuvojās noslēgumam. Jau piecus gadus Jānis no Krusta dzīvoja Avilā. Sv. Terēze, kuru pret viņas gribu nozīmēja par liela nereformētā sieviešu klostera priekšnieci (tā paša, no kura viņa savā laikā aizgāja), uzaicināja pie sevis Jāni no Krusta, lai viņš kļūtu par Terēzes palīgu garīgās atjaunotnes darbā. Viņi strādāja kopā, un nemierīgais klosteris, kurā dzīvoja vairāk nekā 130 māsu, pamazām kļuva par to, kam tam vajadzētu būt: lūgšanas un mīlestības mājokli. Taču abu lielo reformatoru darbības rezultātā pieauga to cilvēku neapmierinātība, kuri viņus uzskatīja par neprātigiem un nepaklausīgiem avantūristiem.

Tajā laikā Baznīcas hierarhija bija nestabila un pretrunīga: bija nuncijs, kas rīkojās pāvesta vārdā, bet bija arī ordeņa ģenerālis, kura varu tieši tāpat atzina Apustuliskais krēsls. Bez tam bija karaļa Filipa II padomnieki un pārstāvji, kuri arī rīkojās atbilstoši pilnvarām, kas bija saņemtas Romā. Un tā vienubrīd vairs nebija iespējams saprast, kam jāizdod rīkojumi un kam tie jāpilda, kā arī – kādā veidā to darīt.

Lai kā arī tas nebūtu, ordeņa ģenerāja pārstāvis, kuram pārāk steidzīgi paklausīja nepacietīgie padotie, izdeva rīkojumu apcietināt Jāni no Krusta un iemest viņu cietumā.

Tajos laikos Baznīcas dzīve bija organizēta tieši tāpat, kā dzīve karaļvalstī, un arī klosteros atradās celle-karceris nepaklausīgajiem brāļiem.

Taču ar Jāni no Krusta viņa brāli rīkojās neparasti nežēlīgi: saistītu un dažādos veidos pazemotu – tāpat kā Kristu – bruņotā apsardze viņu atveda uz Toledo, kur Taho upes krastos slējās liels klosteris. Viņu iemeta nelielā iedobumā, kas bija izkalts sienā un kas reizēm kalpoja kā atkritumu bedre. Tajā gandrīz nekad neiekļuva saules gaisma – tikai caur šauru spraugu triju pirkstu platumā bija redzama līdzās esošā ēka, un tikai pusdienlaikā Jānis varēja lasīt breviāru – tā bija vienīgā lieta, ko viņam atstāja.

Šeit viņš pavadīja gandrīz deviņus mēnešus pie maizes un ūdens (reizēm viņam iedeva sardīni vai pusi šīs zivs), vienā un tajā pašā apģērbā, kas trūdēja uz ķermeņa un kuru viņš nevarēja pat izmazgāt. Katru piektdienu galvenajā ēdamistabā viņam sita ar nūju pa pleciem tik stipri, ka brūces nesadzija vēl pēc daudziem gadiem. Pēc tam pār viņu bira pārmetumu krusa: tika sacīts, ka viņš cīnās par reformu tikai tādēļ, ka cenšas sagrābt varu un vēlas, lai viņu uzskata par svēto. Gūstekni mocīja utis, un viņš dega drudzī.

Terēze, kas zināja par notiekošo, rakstīja karalim Filipam II briesmīgus vārdus:

“Apautie (tas ir – nereformētie karmelīti), šķiet, nebīstas ne likuma, ne Dieva.

Mani nomāc doma par to, ka mūsu tēvi ir šo cilvēku rokās. Man šķiet, ka labāk būtu, ja viņi atrastos pie mauriem, kuri, iespējams, būtu žēlsirdīgāki pret tiem…”

Bet notika brīnums: atklājās Jāņa no Krusta dziīi personiskais aicinājums. Dievs viņam uzticēja tālaika Baznīcā izdzīvot Dziesmu dziesmas komentāru.

Baisajā tumsā, kas viņu ietina, dziļajā ieslodzījuma naktī no Jāņa sirds dzimst kvēli, gaismas pilni dzejoļi par mīlestību. Tajos tiek izmantoti Bībeles tēli, taču pēc sava stila un formas tie pieder tālaika dzejai.

Viņš tos sacer savā prātā un rada neparasti bagātu tēlu, simbolu, jūtu pasauli: pasauli, kur skaistums tiek parādīts kā dvēseles kliedziens, kura meklē Kristu, kā līgava meklē savu līgavaini. Tas kļūst par nepārvaramu tieksmi pēc Dieva. kurš Kristū meklē savu radību.

Nakts – šausmīgā ieslodzījuma tumsa, kas cenšas aprīt nabaga nomocītā un vajātā mūka dvēseli (viņam stāstīja melus, lai pārliecinātu, ka viss ir zaudēts un viņa aizsāktais darbs gājis bojā), kļuva par neizbēgamu nosacījumu tam, lai dotos uz Dieva Atklāsmes pasauli, atstājot aiz sevis visu, kas varētu atraut no šī lielā pasākuma.

Šī “lielā, visaptverošā vientulība”, dziļā klusēšana, kurā dzirdams, kā plūst dzīvā ūdens straumes, kas no Dieva dodas pie mums, un šis tecējums ir realitāte – ’pat ja apkārt – nakts”. Tumsā, pat ja apkārt – nakts”, cilvēks vienalga zina, ka ūdens un zemes slāpes tiek dzesētas, ka dzidrais ūdens nekad neklūs duļķains un ka tas galu galā remdēs ikvienas radības slāpes, pat ja “tagad ir nakts”.

Saskaņā ar Jāni no Krusta, tieši nakts – gaismas – izsalkuma remdēšanas tēli to savstarpējā saistībā mums atklājas divos lielajos noslēpumos: Trīsvienības, visaptverošās dzīvības straumes noslēpumā un Euharistijas noslēpumā.

Valda nakts: nakts, kad visi guļ, bet ieslodzītais cenšas izbēgt, riskējot nosisties (tāpat kā Jānis, kurš tik tikko nenositās, izlecot pa logu un nokrītot uz akmeņainā Taho upes krasta); nakts, kad “neviens tevi neredz” un tu arī nevienu neredzi, bet sirdī deg uguns, kas tevi apgaismo labāk nekā saules gaisma pusdienā”.

Tādējādi Jānis šo šausmīgo mēnešu laikā, kurus viņš pavadīja cietuma tumsā, sāk savu ceļu uz biblisko Dieva Atklāsmes pasauli, tā, it kā Dievs ar žēlastības spēku viņu pārceltu tajā, darot par vienu no galvenajiem Bībeles varoņiem.

Tāpat kā psalma autors, arī Jānis no Krusta jūtas kā trimdinieks Babilonas upju krastos, kur visi no viņa prasa jautras dziesmas, kuras dziedāt viņš vairs nespēj.

“Pie Babilonas upēm – tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Sionu.”(Ps 137,1)

Trimdā skumstot, Jānis atceras arī savu dzimteni, taču Vecās Derības pantos viņš saklausa vēsti par Kristus augšāmcelšanos: “Un mani bija uzveikusi mīlestība, kas bija ievainojusi manu sirdi. Es lūdzu, lai milestība mani nonāvē, ja jau tās radītās brūces ir tik dziļas. Es pavēlēju ugunij mani apņemt, zinot, kā tā sadedzina. Es nomiru pats sevī un tikai Tevī mantoju dzīvību.

Atkal un atkal es Tevis dēļ mirstu un Tevis dēļ augšāmceļos. Pietiek tikai Tevi piesaukt, lai zaudētu un iemantotu dzīvību.” Nelaimīgais cietumnieks, kas bija aicināts skatīt gaismu nesošu atklāsmi, sacer arī romances, kuru nedaudz monotonā ritmika liecina par to, cik grūti bija atmiņā savirknēt vienu pantu pēc otra, lai tos neaizmirstu. Romances formā Jāni ietērpj sv. Jāņa evaņģēlija sākumu: “Iesākumā bija Vārds”, attēlojot to kā mīlestības pilnu dialogu starp Dievu Tēvu un Dēlu un stāstu par Jēzus dzimšanu.

Visa Evaņģēlijā ietvertā notikuma gaita tiek attēlota kā kāzu svinības, kuras rīko Tēvs, kas dāvā Dēlam savu radību, un kā Dēla sniegtā kāzu velte, kurš upurē sevi, lai šo radību izpirktu un atdotu Tēvam. Šo svinību centrā ir Marija: Marija, kas pārsteigta vēro kaut ko brīnumainu un līdz šim nebijušu: Dievs, kļuvis cilvēks savā dvēselē izjūt Dieva prieku.

Taču vislabākais Jāņa no Krusta dzejolis ir slavenais Garīgais dziedājums, kuru viņš pats nebaidījās salīdzināt ar Dziesmu dziesmu, atzīstoties, ka to uzrakstījis, Svētā Gara iedvesmots, un pats to nespētu izskaidrot, jo šī dziedājuma rindas ir tik bagātas ’pāri plūstošas mistiskās gudrības” “kas var aprakstīt to, ko Viņš ļauj izjust dvēselēm, kas ir iemīlējušās un kurās Viņš mājo? Un kas spēs izteikt vārdos to, ko Viņš ļauj tām piedzīvot? Un ilgas, kuras Viņš iedveš? Protams, neviens to nespēj, pat ne cilvēks, ar kuru tas viss notiek”.

Jānis, viņa paša vārdiem runājot, kluva viens no tiem, kas ļauj citiem ielūkoties no pāri plūstošā Gara saņemtajos apslēptākajos noslēpumos”. Pat no psiholoģiskā viedokļa raugoties, grūti izskaidrot, kā cietumā ieslodzītais cilvēks, kas novests līdz pilnīgam fizisko spēku izsīkumam, spēj rast sevī tik tīras, skaidras, liesmojošas, dzīvības pilnas poēzijas avotu: poēzijas, kas tik bagāta ziediem, skaņām, atmiņām, ilgām, ciešanām, nepacietigas tiekšanās. Lūk, tikai dažas rindas:

– “Visi spriedelē, stāstot par Tavām lielajām žēlastības dāvanām, un arvien dziļāk mani ievaino, atstājot man apdzisušu kaut ko, par ko viņi murmina… ”

– Ak, kristāltīrais avot, ja nu pēkšņi tavā sudrabainajā vizmā es ieraugu ilgotās acis, kuru tēls dziļi iespiedies manā dvēselē!” – “Mans mīļotais ir līdzīgs pakalniem, neapdzīvotām ielejām, kas aizaugušas ar biezu mežu, vientulīgām pļavām, strautiem, kas urdz, vismaigākajām vēja šalkām… Naktij, kas atpūtusies, kad tā pievēršas rītausmas gaismai; klusinātai mūzikai, kas skan tuksnesī; maltītei, kas nostiprina un modina mīlestību.”

– “Ja es vairs nebūšu dzirdama, ja mani vairs nevarēs ne ieraudzīt, ne sameklēt, tad sakiet, ka esmu apmaldījusies, ka esmu iemīlējusies un klīstot vēlējos sevi pazudināt, un tiku iekarota.”

Šī iemīlējušās dvēseles dziesma burtiski turpina un pievienojas – izmantojot Jaunās Derības un Baznīcas tēlus – Dziesmu dziesmai, kā arī satur daudzo komentāru, kurus Baznīcas tēvi veltījuši šai izcilajai un noslēpumainajai grāmatai, atbalsi.

Kad pēc deviņiem mēnešiem Kunga debesīs aiziešanas svētku priekšvakarā Jānim no Krusta, riskējot nosisties uz akmeņainā Taho upes krasta, izdodas izbēgt no cietuma, viņš patvērumu rod karmelītu sieviešu klosterī Toledo (atcerēsimies, ka kontemplatīvajos ordeņos Baznīca glabā dzīvu, cienījamu Kristus Līgavas tēlu), bet pēc tam – klosteri Blasā.

Kad tēvs Huans ienāca pieņemamajā telpā, māsas satrieca viņa izskats. Tās sacīja: “Viņš izskatījās kā miris cilvēks – kauli un āda, un bija tik izmocīts, ka nespēja runāt, bez spēka un bāls – kā līķis. Vairākas dienas vipš pavadīja, noslēdzies sevī, un runāja neparasti maz.”

Lai viņu uzmundrinātu un pārtrauktu nomācošo klusumu, klostera priekšniece (kurai Jānis vēlāk veltīja sava Garīgā dziedājuma komentāru) lika divām novicēm nodziedāt dažas strofas no garīgajiem dziedājumiem.

Tā bija skumja melodija, kuru sacerējis kāds vientuļnieks. Vārdi bija tādi: “Tas, kurš nav piedzīvojis šīs asaru ielejas smeldzi, nekad nav baudījis labo un nobaudījis mīlestību, jo smeldze ir tērps, kuru valkā iemīlējušies.”

Un, lūk, ko par notikušo stāsta divas jaunās karmelītes: ” Tēva Huana dvēseles sāpes bija tik lielas, ka viņa acīs sariesās asaras un plūda pār seju… Ar vienu roku viņš atbalstījās pret režģi, bet ar otru rādija, lai pārtrauc dziedāšanu.”

Taču visvairāk viņas pārsteidza tas, kāpēc tēvs raudāja. Viņš tām sacija, ka “skumst tādēļ, ka Dievs viņam sūta pārāk maz ciešanu, lai viņš pa īstam varētu nobaudīt Dieva mīlestību”.

Pēc daudziem gadiem, kad šī pati klostera priekšniece viņam atgādināja par cietumā pavadīto laiku, Huans, klusi pašūpojis galvu, viņai sacija: “Anna, mana meita, par žēlastības veltēm, kuras Dievs man tur sūtīja, nav iespējams atlīdzināt ar kaut kādu ieslodzījumu cietumā, pat ar ilgstošu – nē. ”

Un šis “kaut kāds” nozīmē, ka mazā, smacīgā ieslodzījuma vieta viņa apziņā un atmiņās bija kaut kas niecīgs un nenozīmīgs, salīdzinot ar brīnumu, kas tur notika! (..)

Pēc izkļūšanas no cietuma Jānim no Krusta bija atlicis dzīvot vēl četrpadsmit gadus. Šajā laikā viņš bija daudzu klosteru priors, viņš baudīja vispārēju mīlestību un cieņu, kaut arī vienmēr viņš tika atstāts otrajā plānā. Viņa garīgo vadību galvenokārt meklēja tie, kas vēlējās, lai viņi tiktu ievirzīti ceļā pie Dieva.

Visi, kas viņu meklēja, liecina par to, kas mums var šķist gandrīz neiespējami: no vienas puses – Huans nes krustu visā tā smagumā (krustu – kā askēzi, sevis mērdēšanu, stingru regulas ievērošanu, prasīgumu pret sevi un citiem), no otras-viņa klātbūtnē dzīvi un skaidri bija sajūtama augšāmcelšanās gaisotne: maigums, mīlums, sapratne, spēja darīt pievilcīgu un ilgojamu pat vissmagāko un rūgtāko ceļu. “Iemīlējusies dvēsele,”rakstīja Huans, “ir maiga, mīļa, pazemīga un pacietīga.”

Šeit ir noslēpumainā saikne, kas pastāv starp pārejošo radījumu un pasaules Radītāju. Tādu šī svētā cilvēka dzīves pieredzes daiļrades izpētē nav pietiekoši veltīta uzmanība un labi izprasts tas, ka te nav runa par viņa “sistēmu”, bet gan par dziļu Lieldienu noslēpuma mistisko pieredzi: Golgātas (cietuma) noslēpumu, no kurienes Vārds augšāmceļas kā iedvesmota, dzīvinoša dzeja.

Tēvs Huans visiem māca, ka nāve var nozīmēt arī dzīvību, tajā pašā laikā, kad par dzīvi sauc to, kas patiesībā ir nāve.

Jānis no Krusta ir ievērojams ar to, ka viņš vienlaikus sasniedza divas virsotnes, kas ārēji ir pretstatā viena otrai: savas daiļrades – dzejas – augstāko skaistuma pakāpi un vislielāko askētisko skarbumu, komentējot šo pašu dzeju. Taču šo ārējo pretrunu var saprast un izskaidrot, tikai pārdomājot, kā šīs divas pasaules ir bijušas saistītas vispirms jau viņa bērnībā, bet pēc tam – sasniedzot brieduma gadus.

Starp citu, Huans joprojām piesaistīja dvēseles, kas vēlējās nogaršot un piedzīvot viņa mistisko pieredzi -piedzīvot to, ka Baznīca ir Kristus Līgava.

Dabiski, ka Terēzes dibinātie klosteri, kas dzīvoja viņas garā un saskaņā ar viņas gribu, vēlējās, lai Jānis no Krusta būtu to vadītājs. Un tieši šo kopienu dēļ Jānis no Krusta piekrita, ja tā var sacīt, atklāt neparasto un apbrīnojamo mistisko pieredzi, kurā sakņojās viņa īstenotā garīgā vadība.

Ta kā viņam to lūdza paši dārgākie cilvēki, tad atlikušo mūža daļu Jānis no Krusta veltīja tam, lai paskaidrotu, komentētu savā dzejā izteikto, izmantojot visas savas zināšanas, arī teoloģiskās, lai mēģinātu pēc iespējas labāk izanalizēt savus dzejoļus no teoloģiskā, filozofiskā un psiholoģiskā viedokļa (un Huans bija apveltīts ar neparastu loģisko domāšanu), cenšoties paskaidrot neizsakāmo.

Tādējādi viņš piekrita – aiz mīlestības uz Kristus Līgavu – noplicināt pats savu nevīstošo dzeju, pazeminot to līdz ideju, principu un prāta slēdzienu līmenim.

Mēs sakām “noplicināt” tāpēc, ka runa ir par mēģinājumiem mazināt viņa vārdu, kurus bija iedvesmojis Svētais Gars, biblisko un poētisko spēku, kaut arī no kultūrvēsturiskā redzesviedokļa raugoties, viņa traktāti, protams, izraisa interesi, jo tajos atspoguļojas talants un intelektuālās spējas.

Tā Jānis no Krusta sarakstīja savus slavenos askētikas traktātus.

Turpinot komentēt savu cietumā sacerēto Garīgo dziedājumu, kurā ielauzusies gaisma, viņš paradoksālā veidā, būdams brīvībā, sacer jaunu dzejoli, kurā atgriežas pie šausmīgā un valdzinošā pārdzīvojuma – atmiņām par Nakti, kad bija jāuzsāk bīstamais skrējiens, dodoties Mīlestības meklējumos. Ari šis jaunais poētiskais daiļdarbs tiek komentēts, gandrīz vienlaikus ar pirmo, divos pazīstamajos traktātos: Uzkāpšana Karmela kalnā un Tumšā nakts, kas ir viena daiļdarba divas daļas.

Tādējādi komentāri jau no to dzimšanas brīža ir savijušies viens ar otru, tā ka nav iespējams tos atdalīt, ne arī kādiem no tiem dot priekšroku: nāve mijas ar augšāmcelšanos noteiktā ritmā, bet dvēselei, ieejot Lieldienu noslēpumā, vienlaikus jākļūst līdzīgai dzīvajam, krustā sistajam un augšāmceltajam Kristum, un tas, ko Viņš no tās prasa un tajā atstāj kā zīmoga nospiedumu, pakāpeniski savu izpausmi un skaidrojumu rod tikai Mīlestībā.

Jānim no Krusta tas bija pietiekami mokošs darbs. Cik tas bija iespējams, viņš attīstija savas idejas, ieslogot tās nežēlīgu shēmu rāmjos, lai gan viņam tā arī neizdodas tās izsmeļoši un skaidri izklāstīt. Viņš “skaidro”, cenšoties precīzi norobežot dažādus domāšanas virzienus, izsekot tiem, un galu galā pats tajos sapinas. Reizēm viņš aizraujas ar pārāk sīkiem skaidrojumiem un plašām atkāpēm, reizēm tie ir pārāk īsi. Viņš dzeju komentē prozas darbos un ievēro, ka prozas dzelzs loģika viņu piespiež mainīt pat kārtību, saskaņā ar kuru sākotnēji plūda dzeja. Viņš vairākkārt pārraksta komentārus, būdams ar tiem neapmierināts, un beigu beigās tos negaidīti aprauj.

Pat viņa pēdējais lielais traktāts, traktāts par dzejoli Mīlestības dzīvā liesma, kas arī ir divreiz pārlabots, pirmajā redakcijā pēkšņi apraujas vietā, kur Jānis no Krusta cenšas komentēt brīnišķīgo sava dzejoļa rindu, kurā dvēsele saka Svētajam Garam: “Cik maigi Tu mani pievelc pie Sevis!” Un komentārs apraujas gandrīz negaidīti:

…Svētais Gars piepilda dvēseli ar labumu un godu, tādējādi viņu pievelkot pie sevis, iegremdējot viņu Dieva dziļmos vairāk, nekā to iespējams aprakstīt un izjust. Ar to tad arī es beidzu.”

Otrajā redakcijā viņam noslēgumu izdevās mīkstināt un izlabot: “Pievelkot viņu pie Sevis vairāk, nekā to iespējams izsacīt vai izjust, iegremdējot viņu Dieva dziļumos, kuram lai gods un slava. Amen.”

Nepieciešams precizēt, ka Jāņa no Krusta teoloģiskie komentāri paša rakstītajiem dzejasdarbiem izceļas ar neparastu dziļumu, tie ir spoži, taču taisnība Hansam Ursam fon Baltazaram, kurš raksta: “Viss ir skaisti un patiesi, taču cik bezcerīgi klibo skaidrojumi, netiekot līdzi redzējumiem! (..) Huanam ir pilnīga taisnība, kad viņš par saviem ticību mācošajiem sacerējumiem runā kā par neskaidriem savas dzejas komentāriem, kas atpaliek no tās.”

Varbūt šeit vietā būtu atgādināt to, ko pats Jānis no Krusta sacījis par debesu Tēvu, kurš, izsakot savu Vārdu, nevēlas, lai Viņu turpinātu izprašņāt:

“Ja manā Vārdā, tas ir – manā Dēlā, Es tev pasacīju visu patiesību un ja man nav priekš Tevis citu atklājumu, tad kā lai Es tev atbildu vai atklāju kaut ko citu? Pievērs skatienu Viņam vienīgajam: Viņā Es tev esmu sacījis un atklājis visu, un Viņā tu iemantosi pat vairāk, nekā tu prasi un vēlies.”/2S 22,5)

Svētais Gars no jauna iedvesa Jānī no Krusta Dziesmu dziesmas Dieva Atklāsmes vārdu, ieliekot tās atbalsi viņa sirdī un dzejā. Un, saskaņā ar analoģiju, Huans jūt, ka izrunājot Mīlestības vārdu, nav nepieciešams ne jautāt, ne kaut ko piebilst.

Mums var šķist, ka, lūk, šis cilvēks jau ir sasniedzis savas garīgās pieredzes virsotni, taču Bībele mūs māca, ka neviens cilvēks, kamēr viņš dzīvs, nevar sacīt, ka viņš līdz galam izpratis Krusta un augšāmcelšanās noslēpumu: “Es papildinu savā miesā,”sacīja sv. Pāvils, “to, kā iztrūkst Kristus ciešanās.”

Tādējādi tieši tāpat, kā savas dzīves sākumā un tās plaukumā, tā arī mūža norietā Jānis no Krusta atkal atradās nāves un augšāmcelšanās noslēpuma priekšā, kam viņš sevi bija veltījis.

Aiz ļaunprātīgas nesapratnes daži no viņa brāļiem sacēlās pret viņu. Šoreiz tie nebija mūki, kas noraidīja reformu, bet viņa paša brāļi – “baskāji” karmelīti, kurus Huans bija audzinājis, kurus viņš mīlēja kā savus bērnus, ar kuriem lepojās, saucot par “vislabākajiem cilvēkiem Baznīcā”.

Daudzi saliedējās ap Jāni no Krusta, viņu aizstāvēja, taču to dažu brāļu rokās, kuri viņu neieredzēja, atradās vara, un kāds no tiem pat pacentās viņam nogriezt matus (tajā laikā mūki nēsāja tonzūru – īpašu matu griezumu – tulk. piez.) un padzīt no ordeņa.

Taču tajās grūtajās dienās nevienam neizdevās izdzirdēt kaut vienu vārdu, ar kuru Huans būtu tos atmaskojis vai aizstāvējies. Tikai reiz brāļi dzirdēja, ka viņš klusi izrunā psalma vārdus: “Manas mātes brāļi cīnījās pret mani.”

Kad Huanam tika liegts ieņemt amatus, viņš sāka dzīvot vienkāršu ikdienas dzīvi, kā vienmēr – priecīgi un pazemīgi strādājot. Kādā no vēstulēm, kas rakstītas tajā laikā, viņš saka: “Šorīt mēs vācām turku pupas. Pēc dažām dienām mēs tās izkulsim. Ir labi ņemt rokās šo nedzīvo radību, labāk, nekā būt ierocim dzīvas radības rokās.”

Te ir vienīgie vārdi, kurus viņš sacīs par briesmīgo netaisnību, kuras upuris viņš kļuva: viņu apmeloja visnecienīgākajā veidā, iebaidītās klostermāsas tika piespiestas viņu apvainot netikumīgā rīcībā.

Taču runa nav ne par filozofisku apātiju, nedz arī augstprātīgu nicinājumu: viņš nežēlīgi cieta, taču nevienu nevainoja un sevi neaizstāvēja.

Reiz kāds no brāļiem, kas Huanam bija ļoti pieķēries, ar asarām acīs viņam sacīja: “Mans tēvs, kādām vajāšanām jūs pakļauj tēvs Djego Evaņģēlists!” Šķita, – tagad varētu atvieglot sirdi, bet tad Huanam nāktos sacīt rūgtus vārdus par savu priekšnieku. Viņš paraudzījās uz savu jaunāko brāli, kuru tik daudz reižu bija mācījis paklausīt ticībā, un sacīja tam: “Tavi vārdi man sagādāja daudz vairāk sāpju, nekā visas vajāšanas.”

Kādai klostermāsai, kura arī viņam rakstīja par notiekošo, Huans deva padomu: “Nedomājiet ne par ko citu, kā tikai par to, ka visu iepriekš ir sagatavojis Dievs. Un nesiet mīlestību tur, kur tās nav, un jums atbildēs ar mīlestību.”

Jānis no Krusta kādā no saviem darbiem, kas saucas Brīdinājums, mācīja: “Izturies pret savu prioru ar tādu pat godbijību, kā pret Dievu, jo pats Dievs viņu ir nolicis šajā vietā.”

Pagāja vairāki gadi, līdz Jānis no Krusta uzrakstīja savu pēdējo darbu Mīlestības dzīvā liesma, kuru viņš rediģēja sava mūža pēdējos mēnešos.

Mīlestība, kas saista Dievu ar Viņa radību un radību – ar Dievu, tiek parādīta ne vairs kā ceļš uz mērķi vai kaislīgas ilgas, bet kā neierobežota, kvēla piederēšana. Pats Svētais Gars savienojas ar dvēseli un deg tajā, līdz tie abi saplūst vienā liesmā.

Un tas nebūt nav bezdarbīgs stāvoklis, bet “Svētā Gara svinības”, kas tiek svinētas “pašos dvēseles dziļumos”, kurus pārpilda neizsakāms prieks, trīsas, degsme, mirdzums, slava.

Tas ir viskaislīgākais mīlestības apskāviens, kāds vien virs zemes iespējams un kas aptver visu esmi: Dievs, ja tā var sacīt, pamostas dvēselē, un visa radītā pasaule tajā pamostas – tikai smalks priekškars atdala radību no mūžīgās dzīves – priekškars, kas tūlīt pat pārplīsīs.

Tāpat kā tas ir ar Lieldienu noslēpumu, mums tā paliek mīkla: kā Huana sirdī spēja pastāvēt līdzās visaugstākie, vispriecīgākie mistiskie pārdzīvojumi un pazemojošās nodevības, zākāšanas, fizisko un morālo ciešanu pieredze.

Četrdesmit deviņu gadu vecumā Huans smagi saslima: uz kājas parādījās neārstējama tūska. Viņam piedāvāja izvēlēties klosteri, kur par viņu rūpētos, taču Huans nolēma apmesties tajā vienīgajā klosterī, kura priors bija ārkārtīgi nelabvēlīgi noskaņots pret viņu: Huanam ierādīja visnabadzīgāko, visšaurāko celli, nerūpējās, lai viņš saņemtu vajadzīgās zāles, ne reizi vien viņam bija jādzird pārmetumi par ārstēšanai nepieciešamajiem izdevumiem (kaut arī tie bija niecīgi), draugiem nebija atļauts viņu apmeklēt.

Slimība izplatījās pa visu ķermeni, pārklājot to ar čūlām. Ārstam, kurš centās viņam palīdzēt, šķita, ka nav iespējams ciest tik ļoti un ar tādu pazemību.

Huans pilnībā pieņēma ciešanas: tas, ka viņš bija sasniedzis tik dziļu vienotību ar Dievu, tas, ka viņš bija “mīlestības pārveidots”, nevarēja un nedrīkstēja viņu atturēt sekot līdzi ciešanās krustā sistajam Kristum.

Un viņš tik ļoti “iejutās tēlā”, ka tad, kad viņam ārstēja brūci, kas bija atvērusies uz kājas, Huans, raugoties uz to, bija saviļņots, jo viņam šķita, ka redz naglām caurdurto Kristus kāju.

Taču nāve tuvojās: pienāca 1591 . gada 13. decembris. Tā bija piektdiena. Huans bija pārliecināts, ka viņš nomirs sestdienas rītausmā, Karmela Dievmātei veltītajā dienā.

Pienākot vakaram, viņš izlīga ar savu prioru: ar neviltotu dabiskumu, kādu mums pat grūti iedomāties, Huans lūdza pasaukt prioru un tam sacīja: “Mans tēvs, es lūdzu Jūsu Cienību Kristus dēļ dot man Jaunavas Marijas tērpu (habitu – tulk. piez.), kuru es valkāju, jo esmu trūcīgs un nabags un man nebūs apģērba, kurā mani apglabāt.”

Aizkustinātais priors viņu svētīja un izgāja no celles. Pēc tam brāļi redzēja, kā viņš raudāja – tā, “it kā būtu atmodies no letarģiskā miega”.

Vakarā, čukstot vārdus, kas bija pilni maiguma, Huans lūdza, lai viņam atnes Euharistiju, bet, kad Vissvētāko Sakramentu aiznesa, viņš sacīja: “Kungs, tagad es Tevi vairs neredzēšu ar miesīgajām acīm.”

Tuvojās nakts, un Huans bija pārliecināts, ka viņš “matutīnu dziedās debesīs”.

Ap pusdivpadsmitiem klostera brāļi sapulcējās ap viņu, un Huans aicināja lūgties: De profundis (psalms “No dziļumiem…” – tulk. piez.): viņš sāka runāt psalmu, bet brāļi viņam atbildēja pantu pēc panta. Pēc tam viņi sāka lūgties ar grēku nožēlas psalmu vārdiem. Pie Huana atbrauca arī provinciāls – tēvs Antonio, kas bija jau astoņdesmit vienu gadu vecs un kurš kopā ar Jāni no Krusta bija dibinājis klosteri Durvelā. Tēvs Antonio domāja, ka atgādinot par visu, ko Huans bija darījis ordeņa reformas labā, sniegs viņam atvieglinājumu. “Mans tēvs,” Huans atbildēja, “tagad nav īstais brīdis, lai par to runātu. Tikai mūsu Kunga Jēzus Kristus izlieto Asiņu nopelna dēļ es ceru uz pestīšanu.”

Tika uzsāktas lūgšanas par mirstošajiem. Huans tās pārtrauca, sakot: “Mans tēvs, man tas nav vajadzīgs, palasiet kaut ko no Dziesmu dziesmas.” Un kad rindas no šīs mīlestības dzejas skanēja mirstošā cellē, Huans, kā pārsteigts, čukstēja: “Kādas dārgas pērles!” Pusnaktī zvani aicināja uz matutīnu, un tiklīdz mirstošais tos izdzirdēja, viņš priecīgi iesaucās: “Pateicība Dievam, es eju Viņam dziedāt slavu debesīs!”

Pēc tam viņš cieši paraudzījās uz klātesošajiem, it kā atvadoties no tiem, noskūpstīja krucifiksu un latīņu valodā sacīja: “Kungs, Tavās rokās es atdodu savu garu.”

Ta viņš nomira, un tie, kas bija liecinieki viņa aiziešanai, stāstija, ka celli piepildījusi maiga gaisma un spēcīga, patīkama smarža. Un tas nebija mānīgs iespaids, jo jau pirms četrpadsmit gadiem, kad Jānis no Krusta bija ieslodzīts Toledo cietumā, telpa, kurā viņš atradās, bija pilna gaismas, smaržu, pilna brīnišķīgu tēlu: ar visu, kas vajadzīgs, lai rakstītu dzejoļus par mīlestību.

Tā Jānis no Krusta izpildija savu misiju.

Pēc īpašas Dieva žēlastības Huans, kā neviens cits Baznīcas vēsturē, atdeva visu savu eksistenci, savu dzīves pieredzi, savu miesu Dieva Vārdam, lai Tas no jauna izskanētu kā Mīlestibas Vārds, arī dzejā.

Un miesa kluva Vārds, ar mīlestibu atbildot Vārdam, kas kļuva miesa.

Antonio Sikari “Ejiet un Māciet”, Rīgas Meropolijas Romas katoļu Garīgais Seminārs. 2000/I (26); 2000/II (27)
No krievu val. tulkojusi Astra Feldmane