Kur gan Tu paslēpies, Mīļais (…)

Kur gan Tu paslēpies, Mīļais,
un mani pameti vaidot?
Tu kā briedis aizbēgi,
mani ievainojot,
es devos Tev pakaļ raudot – par vēlu.
Meklējot Mīļotā pēdas,
pār kalniem un ielejām steigšu (…)
Sv. Jānis no Krusta Garīgais dziedājums

Katrs, kurš kādreiz fotografēja vai vēroja zvērus to dabiskajā vidē, zina cik grūts ir šis hobijs, cik daudz pieprasa upuru un pacietības. Savvaļas dzīvniekus parasti var sastapt agri no rīta, vai vēlu vakarā, tie nesēž, kur mēs gribētu, negaida un nepozē. Tiem ir daudz labāka redze, dzirde un spēcīgāka oža nekā cilvēkiem. Parasti tie pirmie mūs pamana un bēg projām, nedodot iespēju kvalitatīvai bildei. Dabas fotogrāfi zina, cik liels ir prieks, kad izdodas iemūžināt tikšanos ar ilgi gaidīto Dieva radību, kura parasti ilgst tikai dažas sekundes. Šīs tikšanās, kaut gan nenotiek bieži, tomēr dod jaunu spēku un enerģiju, lai neapstātos, bet meklētu aizvien skaistākus kadrus.

Sv. Jānis no Krusta, rakstot par cilvēka garīgo ceļu līdz pilnīgai vienotībai ar Dievu, izmanto piemēru paņemtu tieši no dabas. Kur gan Tu paslēpies, Mīļais, un mani pameti vaidot? Tu kā briedis aizbēgi, mani ievainojot (…)

Līgava Garīgajā dziedājumā salīdzina savu Līgavaini ar briedi, ne tikai tāpēc, ka Viņš ir noslēpumains, vientuļš, un bēg no kņadas, bet arī ātruma dēļ, ar kādu Viņš parādās un pazūd. Zinām no savas pieredzes, ka cilvēks sava garīgā ceļa sākumā prot ieraudzīt Dieva klātbūtnes zīmes, jūt Viņa tuvumu un vadību. Saņemto no Dieva prieku un mīlestību negrib paturēt tikai sev, bet vēlas ar to dalīties ar citiem. Bet ar laiku, kad Dievs mūs aicina tuvāk pie sevis, nepazīstot šo jauno ceļu un nesaprotot šo Dieva rīcību bieži domājam, ka Viņš mūs ir pametis, ka neesam Viņam vairs vajadzīgi, ka Viņš ir paslēpies.

Kāpēc Dievs klusē tieši tad, kad mums visvairāk ir vajadzīga Viņa palīdzība? Vispirms vajag pasvītrot, ka galvenā problēma mūsu attiecībās ar Dievu nav Dieva klusēšana, bet gan mūsu nespēja Viņu uzklausīt. Var tomēr gadīties, ka cilvēks dara visu, kas ir iespējams, lūdzās, pavada ilgu laiku Vissvētākā Sakramenta priekšā, lasa Bībeli, bet neredz nekādas Dieva klātbūtnes zīmes savā dzīvē. Šis laiks, kaut gan nevarēsim to līdz galam iepazīt un saprast, mums ir dots, lai dziļāk pārdomātu savu dzīvi, lai cīnītos ar savu egoismu, lai atstātu savas vīzijas, dzīves plānus, kuri bieži nesaskan ar Dieva plāniem, un lai turpinātu savu ceļu augšup kalnā.

Līgava, par kuru raksta sv. Jānis, neapvainojas, neieslēdzas savā istabā, nevēloties nevienu satikt, bet atrodas ceļā. Ir gatava skriet pāri kalniem un ielejām, izmantojot visas iespējas, lai satiktos ar to, kurš kādreiz ļāva sev “pieskarties”. Viņš nāk un ik pēc laika parādās, bet bieži negaidīti. Nāk pie dievbijīgām dvēselēm, lai viņas mierinātu un iedrošinātu, un atkal pazūd, atstājot tās skumjās un pamestībā, lai tās izmēģinātu, iemācītu viņām pazemību un citus tikumus.

Uzdosim sev jautājumu, kā izskatās mūsu garīgā dzīve? Vai esam līdzīgi līgavai Garīgajā dziedājumā, kura skrien, meklē, sauc un jautā, kur Tu paslēpies? Tas, kurš kādreiz ievainoja, aizbēgot atstāj iekšējo tukšumu, kuru neviens nevar piepildīt. Kā skaidro pats sv. Jānis šīm mīlestības brūcēm nav nekādas zāles, kā vienīgi no tā kurš ievainoja. Sv. Jānis caur šiem vārdiem parāda, kāda ir mīlestība. Tā ir dinamiska, tai vajag augt un attīstīties, tāpēc līgava, atstājot visu devās pakaļ savam Līgavainim.

Novēlu, lai mēs līdzīgi sv. Jānim no Krusta nekad nepagurtu mūsu garīgajā ceļā. Lai nemitīga Jēzus meklēšana kļūst par visskaistāko piedzīvojumu mūsu dzīvē.

Ja dabas fotogrāfs nepārvarētu kārdinājumus, neceltos agri no rīta, nemeklētu, nepavadītu dažreiz ilgas stundas aukstumā, nevarētu priecāties par skaistam bildēm un brīnišķīgiem piedzīvojumiem, kas paliek viņa atmiņā uz visu mūžu.

Teksts un foto T. Jaroslavs Nedza OCD