Svētīgā Anna no svētā Bartolomeja 1549 gada. 1. oktobris – 1626 gada. 7 jūnijs.
Karmelīte, sv. Avilas Terēzes tuvākā līdzstrādniece, piemiņas diena 7. jūnijs.

Laiku, kurā dzīvoja Anna, proti, 16. gadsimta otro pusi un 17. gadsimta sākumu, uzskata par Spānijas Zelta laikmetu. Līdz ar Granādas atbrīvošanu 1492. gadā bija atjaunota Spānijas reliģiskā vienotība, bet Navarras karalistes iekarošana 1512. gadā nodrošināja Spānijas nacionālo integritāti. 1580. gadā Spānijas teritoriālā ekspansija sasniedza savu virsotni – Spānija anektēja Portugāli, kurai piederēja milzīgas kolonijas Amerikā, Āfrikā un Āzijā. Spānija kļuva par impēriju, kurā nekad nenoriet saule.

Tajā pašā laikā. Viduseiropā plosījās reformācijas izraisītie ticības kari. 1529. gadā Vīni bija aplenkuši turku karapūļi. 1538. gadā Henrijs VIII (1491-1547) pasludināja sevi par Anglijas Baznīcas galvu. Francijā strauji izplatījās kalvinisms. Spāņu inkvizīcija nikni cīnījās pret herētisko mācību un liberālo strāvojumu ieplūšanu valstī, imperators Kārlis V (1500-1558) centās nosargāt ticības vienotību. Lai pretotos jaunajām protestantu mācībām, tika sasaukts Tridentas koncils (1545-1563).

Tāda bija vēsturiskā situācijā, kad 1549. gada 1. oktobrī Almendrala de la Kanjadas ciemā, kas atrodas Toledo provincē, pasaulē nāca nākamā karmelīte Anna no svētā Bartolomeja.

Anna bija sestais bērns Ernana Garsijas un Marijas Mansanasas septiņu bērnu ģimenē. Kā apliecina Annas pirmais biogrāfs tēvs Krizostoms Enrikess, Annai bija trīs brāļi un trīs māsas. Annas vecāki bija turīgi zemnieki, kuriem piederēja vīnogulāji, plaši labības lauki un liels ganāmpulks. Mājā bijuši vairāki kalpotāji. Anna raksta, ka sociālā stāvokļa ziņā viņi atradās starp caballeros (kungiem) un hidalgos (augstmaņiem).

Ģimene bija kā „maza republika”, kurā tēvam bija liela autoritāte, jo īpaši meitu acīs. Tēvs uzskatījis, ka bērnišķīgas nerātnības vēlākos gados pārvēršas netikumos, tāpēc mājā valdījusi tik stingra kārtība kā reformētā klosterī. Anna atceras, ka tēvs vienmēr organizēja ļoti svinīgas Lieldienas un citus Kunga svētkus, bet māte – visus Dievmātes svētkus.

Katru dienu visi gāja uz Svēto Misi, lūdza Rožukroņa lūgšanu un godināja Vissvētāko Jaunavu Mariju. Kalpotāji māju drīkstēja atstāt tikai tad, kad gāja uz baznīcu. Katru sestdienu cepa tā saukto „nabagu maizi” un svētdienās pirms došanās uz Svēto Misi maizi un vīnu nogādāja ciema nabagiem.

Annas māte bieži apmeklēja slimniekus un arvien raudzīja, kā tiem palīdzēt. Vienam viņa uzdāvināja audeklu palagiem, citam aiznesa zāles, vēl citu mierināja un aprūpēja. Māte īpaši žēlojusi bāreņus un darījusi visu, kas viņas spēkos, lai atvieglotu to dzīvi. Anna raksta: „Es atceros – reiz uz ielas raudāja kāds bērns, un māte teica: „Noskaidrojiet, vai šim bērnam ir tēvs vai māte, un, ja nav, tad vediet viņu šurp.”” Anna māti ļoti mīlēja un izmantoja katru izdevību, lai būtu ar viņu kopā: „Redzot, ka māte sēž, es arvien apsēdos līdzās, jo viņu ļoti mīlēju, tāpēc ka viņa man stāstīja par Dievu un vienmēr ņēma līdzi, kad devās uz baznīcu.”

Dievbijīgā gaisotne ģimenē veidoja Annas personību. Kāds atgadījums bērnībā, kuru viņa vēlāk aprakstīja savā autobiogrāfijā, noteica viņas dzīves ceļu:

„Reiz, kad es vēl biju pavisam maza un tik tikko pratu noturēties kājās, vecākās māsas mani izlaida no rokām, lai es mācītos staigāt. Tajā brīdī garām gāja māte un teica:

– Pielūkojiet, ka meitēns nekrīt un nenositas.
Uz to viena no māsām atteica:

– Dievs viņai izrādītu lielu žēlastību, ja viņa nomirtu, jo tā viņa tūdaļ pat nonāktu Debesīs.
Savukārt otra māsa piebilda:

Laid viņu! Viņa nemirs! Ja viņa dzīvos, tad varēs kļūt svēta.
Uz to pirmā māsa sacīja:

Tas nav droši zināms, turpretī tagad nav nekādu briesmu, jo bērni sāk grēkot tikai no septiņu gadu vecuma.”

Anna atceras, ka šī „nevainīgā” saruna viņā iesēja lielu nemieru. Sasniegusi septiņu gadu vecumu, viņa kļuva ļoti raudulīga un, kad meitenītei vaicāja par asaru iemeslu, atbildēja: „Es raudu tāpēc, ka man ir bail grēkot un tā sevi pazudināt.”

Kad bērni bija sasnieguši skolas vecumu, tēvs viņus sūtīja skolā. Taču, redzot, ka ceļā viņi zaudē daudz laika un turklāt no citiem iemācās arvien jaunas nerātnības, tēvs nolīga kādu dievbijīgu un izglītotu priesteri donu Toribio Ernandesu, lai tas zēniem mācītu lasīt un rakstīt, bet meitenēm mācītu katehismu un ierādītu burtus, lai viņas prastu lasīt romances 1 . Vēlāk Anna ļoti lepojās ar to, ka „prot lasīt pantus”, jo vairums augstdzimušu dāmu to neprata.

1558.-1559. gadā, kad Annai bija kādi desmit gadi, viņa zaudēja māti un neilgi pēc tam arī tēvu. Šajā laikā visā Spānijā plosījās mēris, ko pavadīja vairāki neražas gadi. Pēc vecāku nāves rūpes par Annas audzināšanu uzņēmās viņas vecākie brāļi un māsas. Sākumā meitene jutās ļoti vientuļa, jo bija paradusi vienmēr un visur būt kopā ar māti. Tomēr Kungs viņu mierināja lūgšanā.: „Kad man bija desmit gadu, nomira mani vecāki un brāli mani sūtīja ganos. Lai gan tas nebija pārāk tālu, sākumā jutos pamesta, bet vēlāk Kungs mani mierināja. Lauki manī raisīja sajūsmu, un putnu dziesmas mani tā aizrāva, ka … es stundām ilgi biju iegrimusi sevī…”

Lauku vientulībā Anna iemācījās runāt ar Dievu. Viņa stāstīja, ka Kristus viņai bieži parādījies maza zēna izskatā. Zēns ar viņu sarunājies, un Anna Viņam stāstījusi par savām domām un jūtām. Nav skaidri zināms, vai tā bija pirmā pārdabiskā pieredze, vai tikai vientuļa bērna fantāzija, bet tā nu tas bija — Anna jau kopš mazotnes dzīvoja Dieva klātbūtnē, atrazdamās pastāvīgā dialogā ar Viņu.

Kad Annai pienāca precību gadi, brāļi gribēja viņu apprecināt ar kādu iznesīgu jaunekli no labas ģimenes. Turpretī Anna domāja par klosteri un precības viņai nebija ne prātā. Ģimenē brieda konflikts: „Mani brāļi, redzēdami, ka esmu pieaugusi, mēģināja mani izdot pie vīra. Man tas nebija ne prātā. Es piesaucu Svēto Jaunavu, kuru biju izraudzījusies par savu Māti, un visus savus svētos aizbildņus un palielināju lūgšanu un gandarīšanas darbu skaitu. … Atceros, ka reiz visi bija sapulcējušies mūsu precētās māsas mājā un gribēja mani apprecināt ar vienu no viņas vīra brāļiem. Lai noslēgtu šo laulību, pasauca arī mani. Saprazdama, kāpēc mani aicina, notraipīju seju un uzvilku visnetīrākās un noskrandušākās drānas. … Kad brāļi mani tādu ieraudzīja, likās, ka pienākusi mana pēdējā stundiņa, jo viņi metās mani slānīt un teica man briesmīgus vārdus.”

Anna priecājās, ka iecerētās precības bija izjukušas, tomēr brāļi viņu nelika mierā, sakot, ka, ja viņa tiešām grib kļūt par klostermāsu, tad kāpēc gan neizvēlēties pazīstama ordeņa godājamu un labu klosteri, nevis baskāju karmelīšu māju, kuru pirms neilga laika ir nodibinājusi kaut kāda trakā Terēze no Jēzus, kas ar savu klosteri ir radījusi tādas jukas.

Pamazām konflikts izvērtās par īstu karu. Brāļi bija nikni uz nepaklausīgo māsu un lika viņai darīt vissmagākos lauku darbus. Anna darīja visu, ko viņai prasīja, un visi brīnījās par meitenes izturību. Reizēm viņa smiedamās paveica divu pieaugušu vīru darbu. Tomēr pienāca brīdis, kad Anna bija gatava padoties: „Reiz es nolēmu — ja satikšu kādu ļoti bagātu, ļoti skaistu, patīkamu un svētu vīrieti, kas man palīdzēs kalpot Dievam, tad samierināšos ar viņa sabiedrību. Brīdī, kad par to domāju, man parādījās mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņš bija ļoti skaists un, runādams ar mani ļoti maigi un mīļi, teica: „Es esmu tas, kuru tu meklē.” Kopš tā laika nolēmu darīt visu, lai kļūtu par klostermāsu, kaut gan nezināju, kurp doties un kā to panākt, jo sapratu, ka brāļu dēļ tas būs ļoti grūti.”

Ar laiku brāļi samierinājās, ka Anna kādu dienu būs klostermāsa. Vietējās draudzes prāvests viņai ieteica doties uz Avilas Sv. Jāzepa klosteri, kuru pirms neilga laika bija nodibinājusi māte Terēze no Jēzus. Kādu dienu Anna devās ceļā, taču, tā kā Terēze tajā laikā Avilā nebija, māsas lika Annai atgriezties mājās un gaidīt, kad viņu aicinās. Anna bija vīlusies, turklāt nesaskaņas ģimenē un nespēja īstenot savu aicinājumu skāra viņas veselību — Anna smagi saslima. Annas tuvinieki aizlūdza par viņu un, tā kā bija augusta vidus, uzsāka novennu svētā Bartolomeja godam. Netālu no ciema atradās kāda vientuļa apustulim Bartolomejam veltīta kapela. Iegājusi šajā kapelā 1570. gada 24. augustā 2 , Anna piepeši kļuva vesela. Vēlāk pateicībā par savu dziedināšanu viņa ordenī pieņēma šī apustuļa vārdu, kļūstot par Annu no svētā Bartolomeja.

Kad pienāca laiks doties uz klosteri, Anna lūdza brāļiem „pūra” naudu, ko iemaksāt Sv. Jāzepa klostera kasē. Stāsta, ka šis lūgums tā saniknojis Annas vecāko brāli, ka viņš tai dusmās metis ar zobenu: „ Viņa dusmas bija tik negantas, ka viņš paķēra zobenu un meta to ar tādu niknumu, ka, ja viena no manām māsām nebūtu turējusi viņa roku, es tagad jau būtu mirusi.” Skandāls bijis tik liels, ka saskrējuši visi kaimiņi: „ Visi kaimiņi atskrēja uz mūsu māju un skalā balsī sauca: „Kas notiek Ernana Garsijas mājā? Kuru te cenšas nogalināt?”” Atnācis ar viens no Annas tēvočiem, kas Annas brāli sarājis un pierunājis neliegt viņai doties uz Sanhosē 3 : „ Tā brāļi mani aizveda uz klosteri, kuru tolaik vadīja māte Marija no svētā Hieronīma. Viņi raudāja visu ceļu un ar mani gandrīz vai nerunāja.”

Anna Sv. Jāzepa klosterī iestājās 1570. gada 2. novembrī un kļuva par māsu Annu no svētā Bartolomeja: „Ieejot pa klostera vārtiem, viss nemiers zuda, itin kā man no galvas būtu noņemta cepure, — likās, ka esmu nonākusi Debesīs un ka esmu uzaugusi un visu mūžu pavadījusi šo svēto māsu vidū.”

Lai gan reformas pirmsākumos Avilas Terēze vēlējās, lai viņas dibinātajos klosteros māsas būtu vien1īdzīgas, tomēr ar laiku kļuva skaidrs, ka ir vajadzīgas arī laju māsas, kas darītu vienkāršākos darbus, lai kora māsām atliktu vairāk laika lūgšanai. 4 1570. gada rudenī, kad Anna iestājās Sanhosē, Terēze bija Salamankā. Abas satikās tikai 1571. gada jūlijā, kad Anna klosterī bija nodzīvojusi jau vairāk nekā pusgadu. Anna bija pirmā „baltā plīvura māsa”, tā sauktā freila vai lega, kuru Terēze uzņēma savā jaundibinātajā klosterī. Annas gadījumā Terēze pieļāva izņēmumu, lai nezaudētu tik izcilu aicinājumu. 1572. gada 15. augustā Anna deva mūža svētsolījumus. Šī paša gada decembrī Anna pirmo reizi pavadīja Terēzi uz Valjadolidu un Medinu del Kampo. Vēlāk viņa pavadīja Terēzi gandrīz visos tās braucienos.

Būdama laju māsa, Anna kalpoja no visas sirds, tā, itin kā viņa kalpotu pašam Kristum. Viens no Annas dzīves pamatprincipiem bija labi izmantot laiku un nebūt laiskai. To viņa bija mācījusies no sava tēva. Anna daudz strādāja, maz ēda un gandrīz nemaz negulēja, jo caurām naktīm lūdzās. To redzot, māte Terēze teica: „Meit, mēģini gulēt, liec mierā lūgšanu un ej gulēt.” Anna atceras: „Es gribēju paklausīt, kā man lika, un, gulēt ejot, teicu Kungam: „Kungs, man nav dota atļauja būt ar Jums kopā, ļaujiet man gulēt.””

Kad 1577. gada Ziemassvētkos Terēze, paklūpot uz Sanhosē kāpnēm, salauza roku, Anna kļuva par Terēzes medmāsu un sekretāri. Leģenda vēsta, ka Anna ir apguvusi rakstītprasmi vienas dienas laikā, pārrakstot kādu Terēzes rakstītu vēstuli. Kaut Terēzes pētnieki to apšauba un uzskata vienīgi par skaistu leģendu, tomēr nevar noliegt, ka Anna ir rakstījusi vairākas Terēzes diktētas vēstules.

Terēze Annu ļoti augstu vērtēja. Viņa rakstīja: „Es nezinu, kad varēšu rakstīt pati, bet man ir tāda sekretāre, kurai es varu uzticēties kā pati sev.” (Vēstule m. Marijai no svētā Jāzepa, 25.10.1580.) Un citviet: „Anna ir tik izcila Dieva kalpone un tik diskrēta, ka man var palīdzēt vairāk nekā tās, kuras ir no kora.” (Dibinājumi, 29, 10)

Tāpat kā daudzi citi, arī Anna klosterī piedzīvoja garīgā sausuma brīžus un slimības, kas bieži laupīja viņas spēkus. Reiz, kad Terēze apmeklēja Seviljas karmelīšu klosteri un Anna viņu, kā ierasts, pavadīja, Terēze teica: „Meit, lai gan tu pati esi slima, atnāc uz manu celli.” Kad Anna atnāca, Terēze sacīja: „Es gribu, lai tu būtu slimo māsu kopēja, jo nav neviena, kas par viņām gādātu.” Proti, klosterī bija piecas drudža slimnieces un viena depresijas mākta māsa, kura neko neēda. Anna raksta: „Es neko neteicu, bet sevī prātoju: „Kā lai to izdaru, ja man nav spēka pat soli paspert?” Man bija jākāpj pa kāpnēm. Es pie tām apstājos un teicu: „Palīdzi man, mans Kungs, es nespēju paspert ne soli.” Kungs teica: „Kāp!” un es gāju, itin kā man nekas nebūtu kaitējis, — it kā es būtu vesela un veikla.” Terēze, izcila cilvēku pazinēja, lika Annai kalpot slimajām māsām un tā uzveikt savu vājumu. „Kļūsti par viņu priori un neprasi man atļauju, dod viņām to, kas tām pienākas,” sacīja Terēze.

No 1580. līdz 1582. gadam Anna pavadīja Terēzi četros pēdējos klosteru dibināšanas braucienos uz Viljanueva de la Haru (1580), Palensiju (1580), Soriju (1581) un Burgosu (1582). Anna bija kopā ar Terēzi arī viņas pēdējā ceļojumā uz Alba de Tormesu. Svētā Terēze Annu tā mīlēja un tik augstu vērtēja, ka 1582. gada 4. oktobrī, juzdama nāves tuvošanos, vēlējās mirt Annas rokās, tā apliecinot, ka Anna no svētā Bartolomeja ir viņas garīgā mantiniece.

Pēc Terēzes nāves Annai bija vairākas garīgas un dažas politiskas vīzijas, piemēram, 1588. gadā viņa redzēja „Neuzvaramās armādas” sagrāvi. Citas vīzijas bija saistītas ar dzīvi karmelīšu klosterī — Annai vairākkārt parādījās svētā Terēze, lai viņu vadītu un iedvesmotu. Vairākas vīzijas bija saistītas ar notikumiem Francijā, kas norisināsies nākotnē. Tāpēc, kad Spānijā ieradās franču garīdznieks, vēlākais kardināls Pjērs de Berils 5 , lai aicinātu baskāju karmelīšu māsas uz Franciju, Anna bija to sešu māsu vidū, kuras atsaucās šim aicinājumam. 1604. gada augustā viņas ieradās Parīzē, un jau 18. oktobrī tur tika iesvētīts pirmais baskāju karmelīšu klosteris.

Tomēr Parīzē spāņu karmelītēm neklājās viegli. Domstarpības ar Pjēru de Berilu sākās jau 1604. gadā, tiklīdz par Parīzes karmelīšu priori tika ievēlēta māte Anna no Jēzus 6 . Viņa uzskatīja, ka Francijas karmelīšu klosteros jāsaglabā Avilas Terēzes gars un māsu garīgā vadība jāuzņemas spāņu karmelītiem. Kad par to uzzināja Berils, attiecības kļuva saspīlētas. Turklāt Berils uzstāja, ka Annai jākļūst par kora māsu un viņas baltais laju māsas plīvurs jānomaina ar melno. Priore un vairums spāņu māsu tam nepiekrita, un to nevēlējās arī pati Anna, tomēr mīļā miera labad viņa bija spiesta paklausīt. Turklāt Berils vēlējās, lai māsas saviem trim svētsolījumiem 7 pievienotu ceturto, t.i., kalpošanas svētsolījumu, ko kontemplatīvi dzīvojošas klostermāsas nekādi nevarēja akceptēt.

1605. gada sākumā, par spīti saspīlētajām attiecībām, Parīzes baskāju karmelīšu priore Anna no Jēzus kopā ar Annu no svētā Bartolomeja devās uz Pontuāzu, lai tur dibinātu otro karmelīšu klosteri, kuru iesvētīja 15. janvārī. Anna no Jēzus, pavadījusi tur trīs dienas, atgriezās Parīzē, bet Anna no svētā Bartolomeja uzņēmās Pontuāzas karmelīšu priores pienākumus.

Nogurusi no Berila nepamatotajām pretenzijām un reformām, kas grāva Terēzes iedibināto tradīciju un šķēla kopienu, māte Anna no Jēzus bija nolēmusi pamest Franciju un kopā ar spāņu karmelītēm atgriezties Spānijā. Tomēr tik tālu nenonāca, jo rudenī Parīzē atgriezās Anna no svētā Bartolomeja. Anna no Jēzus devās uz Dižonu dibināt trešo karmelīšu klosteri, bet Anna no svētā Bartolomeja viņu aizvietoja Parīzē. 1605. gada 9. septembrī viņa kļuva par Parīzes baskāju karmelīšu priori un noviču audzinātāju.

Anna novices audzināja atbilstoši ordeņa principiem un gaidīja, kad Francijā ieradīsies karmelītu tēvi. Tomēr Berils panāca, ka novices sāka Annai neuzticēties un no viņas vairīties. Stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka Berils bija Annas garīgtēvs. Anna vairākkārt lūdza viņai izraudzīties citu biktstēvu, taču arvien saņēma Berila atteikumu.

Annai no svētā Bartolomeja tas bija visdziļākās garīgās tumsas laiks, ko svētais Jānis no Krusta nosaucis par tumšo nakti. Viņa redzēja, ka baskāju karmelīšu statūti, pamatprincipi un likumi Francijā tiek apieti. Anna bija sarūgtināta un pazemota, saprotot, ka ir priore tikai vārda pēc, bet viņai uzticēto klosteri pārvalda citi. Nespēdama ar to samierināties, viņa vairākkārt lūdza Berilu apstiprināt citu priori, tādu, kas viņam būtu pa prātam, taču ikreiz saņēma atteikumu. Tikai 1608. gadā, kad viņas priores amata pildīšanas laiks gāja uz beigām, Berils piekrita, ka par priori kļūst Magdalēna no svētā Jāzepa, bet Anna dodas uz Tūru. Tā paša gada 17. maijā. Anna Tūrā nodibināja jaunu karmelīšu klosteri un kļuva par tā pirmo priori (1608-1611). Pamazām vētra sāka norimt, taču Anna juta, ka joprojām tiek uzraudzīta un kontrolēta. Tāpēc, kad bija apritējis priores amata pildīšanai paredzētais laiks, Anna atgriezās Parīzē un devās pie spāņu karmelītu tēviem (tie nesen bija ieradušies Francijā), lai lūgtu viņiem padomu.

1611. gadā karmelītu ģenerālpriekšnieks Annu sūtīja uz Flandriju — vispirms uz Monsu, kur Anna pavadīja gandrīz gadu, un tad uz Antverpeni, jo erchercogs Alberts un infante Izabella Klāra Eiženija bija lūguši Antverpenē nodibināt Terēzes karmelīšu klosteri. 1612. gadā ierodoties Antverpenē, Annas rīcībā bija tikai 50 florinti. Sākumā māsas apmetās pagaidu miteklī, kas atradās līdzās Sv. Jēkaba baznīcai, taču jau pēc trim gadiem, proti, 1615. gada 15. augustā, erchercogs Alberts svinīgā ceremonijā ielika klostera baznīcas pamatakmeni.

Anna bija Antverpenes karmelīšu klostera priore līdz pat savai nāvei. Jau dzīves laikā viņu, tāpat kā savulaik Avilas Terēzi Kastīlijā, uzskatīja par svētu. Pie viņas pēc padoma un svētības nāca visdažādākie cilvēki — gan vienkārši zemnieki, gan arī augstdzimuši aristokrāti.

Antverpenē Anna saņēma priecīgo vēsti par Avilas Terēzes beatifikāciju un kanonizāciju un bija pirmā, kas savu klosteri nosauca svētās Terēzes vārdā. Tas nu bija Antverpenes Sv. Terēzes un sv. Jāzepa klosteris.

Īsi pirms nāves Anna lūdza, lai māsas nodzied Jāņa no Krusta dziedājumu Kur gan Tu paslēpies, Mīļais?

Kur gan Tu paslēpies, / Mīļais, un mani pameti vaidot? / Tu kā briedis aizbēgi, / mani ievainojot, / es devos aiz Tevis raudot — par vēlu. ..
Meklējot Mīļotā pēdas, / pār kalniem un ielejām steigšu, / ceļā neplūkšu ziedus / un nebīšos zvēru, / pāri klintīm un robežām iešu.
Ai, jūs, meži un biezokņi zilie, / jūs, ko dēstīja Mīļotā roka! / Ai, ganību zāle zaļā / un pļavu ziedi gleznie! / Jel teiciet, ja garām gāja. ..
Mans Mīļotais — kalni / un vientuļas ielejas tālē, / tāltālas salas / un skanīgas upes, / un vēja stabules maigas.

Anna no svētā Bartolomeja nomira svētdienā, Vissvētās Trīsvienības svētkos, 1626. gada 7. jūnijā. 1917. gada 6. maijā pāvests Benedikts XV māsu Annu no svētā. Bartolomeja beatificēja, piešķirot viņai miera aizstāves titulu.

No visām svētās Avilas Terēzes garīgajām meitām Anna bija visraženākā rakstniece. īpaši jāpiemin viņas Autobiogrāfija (divās redakcijās), doktrinālie raksti, meditācijas un plašā korespondence (665 vēstules).

Anna par savu dzīves uzdevumu uzskatīja svētās Avilas Terēzes garīgā matojuma nodošanu nākamajām paaudzēm. Turklāt viņa bija viena no tām, kas popularizēja svētā Jāņa no Krusta darbus, jo īpaši viņa Garīgo dziedājumu.

Jāpiemin arī Annas uzrakstītās vai nodiktētās atmiņas par svēto Avilas Terēzi: Mātes Terēzes no Jēzus pēdējie gadi, Pārskats par mātes Terēzes mirstīgo atlieku pārvešanu, Liecība svētās Terēzes kanonizācijas procesa laikā Avilā 1595. gada 19. oktobrī un Piezīmes par Terēzes Karmela pirmsākumiem.

2008. gada 18. oktobrī Avilas Mistikas universitātē tika iesvētīta pirmā kapela, kas ir veltīta svētīgās Annas no svētā Bartolomeja godam. Kapelas nosaukums saistīts ar svētā Jāņa no Krusta dzejas rindām: la mūsica callada / la soledad sonora / la cena que recrea y enamora.

Saskaņā ar svētā Bernarda teikto īsti pazemīgu cilvēku pazīst pēc tā, ka tas visās likstās cieš klusu. Spēja klusēt liecina par izcilu tikumu, ja mums izteiktie pārmetumi ir patiesi. Bet par vēl lielāku pilnību liecina vēlme klusēt arī tad, kad mūs nievā un apsūdz bez iemesla, kad mums pamatoti pārmet kūdu vainu.

Tomēr tā vēl nav tik liela pilnība kā alkas tikt nievātam un uzskatītam par muļķi un dīkdieni un vienlaikus no sirds mīlēt tos, kas mums ko līdzīgu pārmet, kā to darīja mūsu Kungs Jēzus

Kristus. Pie krusta, klusuma apņemts, Viņš neienīda, bet no krusta vērsās pie sava mūžīgā Tēva, sakot: „Piedod viņiem, Kungs, jo viņi nezina, ko dara!»
Ak, bezgalīgā mīlestība, kas dega šajā svētajā sirdī! Tu runā bez vārdiem un, neko nesakot, dari noslēpumainu darbu, kuru biji atnācis piepildīt, proti, nezinošajiem un aklajiem parādīt tikumu ceļu.
Ak, svētīgā klusēšana! Kungs, tajā atskan Tava balss un visai pasaulei pasludina Tavu gudrību.

(Svētīgā Anna no svētā Bartolomeja)
Materiālu sagatavojusi Inga Reinvalde
Cilvēki kalnā Nr 7 Jūnijs