Svētīgā Marija Felisija no Euharistiskā Jēzus, Čikitunga 1925 gada 12. janvāris -1959 gada 28. aprīlis.
Karmelīte, piemiņas diena 28 aprīlis.

Svētīgā Marija Felisija no Euharistiskā Jēzus jeb Čikitunga, kā tautā viņu dēvē, Paragvajā ir ļoti iemīļota — lūdzot viņas aizbildniecību, ir saņemtas daudzas žēlastības. Taču vēl vairāk cilvēki viņu godā nesavtības dēļ, ar kādu tā veltīja Kungam savu dzīvi.

Marija Felisija Guijāri Ečeveria (Maria Felicia Guggiari Echeverria) dzimusi 1925. gada 12. janvārī Viljarikā del Espiritu Santo — pilsētā, kas atrodas Paragvajas dienvidos. Viņa bija vecākā no septiņiem bērniem, kuri uzauga Ramona Guijāri un Armindas Ečeverias ģimenē. Trīs gadu vecumā meitenīte tika nokristīta Viljarikas katedrālē. Tētis savu vecāko meitu nelielā auguma dēļ iesauca mīļvārdiņā par “Čikitungu” jeb “Mazo”, un tā svētīgo Mariju Felisiju paragvajieši dēvē joprojām.

Guijāri-Ečeverias ģimene bija pārtikusi, un piecu gadu vecumā Marija Felisija sāka apmeklēt saleziāņu māsu vadīto skolu, kurā ne tikai mācījās lasīt un rēķināt, bet apguva arī ticības mācības pamatus. Te viņa iepazina arī tuvākmīlestību pret trūkumcietējiem. Dzīvespriecīgā, pret visiem laipnā meitenīte bija ļoti līdzjūtīga. Gadījās, ka viņa no skolas atgriezās bez džempera, drebēdama no aukstuma, jo silto apģērba gabalu bija atdevusi kādai skolasbiedrenei.

1933. gada 8. decembrī Marija Felisija pirmo reizi pieņēma Svēto Komūniju. Meitenītē radās dziļa vēlēšanās kļūt arvien labākai pret citiem. Viņa sāka ik dienas apmeklēt euharistisko Jēzu savas draudzes baznīcā vai skolas kapelā, līdzi ņemot arī citus bērnus.

1941. gadā Paragvajā darbību atsāk organizācija “Katoļu akcija”. Sešpadsmitgadīgā Marija Felisija ar entuziasmu iesaistās tās darbībā. Vecāki ir ārkārtīgi neapmierināti ar meitas izvēli, taču viņa, neraugoties ne uz ko, strādā ar bērniem un jauniešiem, veicot katehētes darbu, palīdz trūkumcietējiem un gados veciem ļaudīm, apmeklē slimos un vienlaikus sāk arī to, ko sauc par “pilnības ceļu”, proti, rod laiku dziļai, pastāvīgai lūgšanai. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa dod svinīgo konsekrācijas solījumu, apņemoties sevi veltīt apustuliskajam darbam un dzīvot jaunavībā.

Šīs nesavtīgās veltīšanās pamatā bija mīlestība — mīlestība pret Dievu un tuvāko, ko modināja un uzturēja Euharistija, kuru Marija Felisija pieņēma ik dienas. Euharistija bija viņas dzīves centrā — katru rītu meitene piedalījās Svētajā Misē. Pēc tam – studijas, lai varētu veikt pedagoģisko darbu, un pašaizliedzīgais tuvākmīlestības apustulāts.

1947. gadā. Paragvajā uzliesmoja pilsoņu karš, un Marijas Felisijas tēvam, kas bija pazīstams ar saviem demokrātiskajiem, liberālajiem uzskatiem, bija jādodas trimdā uz Argentīnu. Tā nu vecākajai meitai kopā ar māti nācās rūpēties par ģimeni, cīnīties ar ekonomiskām grūtībām un sargāt savu māju no nemierniekiem. Pēc tam, kad tēvs atgriezās no Argentīnas, ģimene 1950. gadā pārcēlās uz valsts galvaspilsētu Asunsjonu. Tur Marija Felisija pabeidza pedagoģijas studijas un sāka strādāt skolā, lai finansiāli atbalstītu ģimeni. Vienlaikus viņa iesaistījās arī “Katoļu akcijas” darbībā.

Un šeit Marija Felisija iepazīstas ar Anhelu Sauu Ljanesu (Āngel Saua Llanes) – medicīnas studentu, “Katoļu akcijas” jauniešu atzara vadītāju. Viņi kopā dodas uz graustu rajoniem, lai palīdzētu slimajiem un nabadzīgajiem, un tā kļūst par tuviem draugiem. Vai runa ir tikai par draudzību? Marijas Felisijas sirdī mostas mīlestība. Jaunā sieviete sevī jautā, vai Dievs viņu aicina uz laulību tāpat kā svētās Terēzes no Lizjē vecākus, kuri vispirms bija izvēlējušies dzīvi jaunavībā? Viņa intensīvi lūdzas, lai saprastu, kāda ir Dieva griba.

Marijas Felisijas vecāki ir priecīgi — viņi klusībā cer, ka abi jaunieši saderināsies un izveidos ģimeni. Tagad tēvam vairs nav nekādu iebildumu pret vecākās meitas apustulisko darbību — jaunais ārsts ir lieliska partija!

Un tad 1951. gada maijā Anhels Saua savai līdzgaitniecei un draugam uztic noslēpumu — viņš jūt aicinājumu uz priesterību. To uzzinājusi, Marija Felisija apņemas darīt visu, lai palīdzētu Anhelam sasniegt savu mērķi, — viņa ir gatava lūgties dienu un nakti un upurēt savu dzīvi, lai draugs, ja tāda ir Dieva griba, kļūtu par svētu priesteri. Lai izvairītos no tiešas sadursmes ar Anhela Sauas tēvu, musulmani, kas Paragvajā bija ieceļojis no Sīrijas un noteikti pretotos dēla iecerei, jaunieši nolemj, ka Anhels Saua pēc medicīnas studiju beigšanas Paragvajā dosies uz Spāniju, lai papildinātu zināšanas psihiatrijā un pieņemtu galīgo lēmumu attiecībā uz savu aicinājumu.

Un tā nu 1952. gada 10. aprīlī. Anhels Saua dodas uz Spāniju, kur Madridē turpina studijas. Marija Felisija viņam bieži raksta, to iedrošinot un uzmundrinot un tajā pašā laikā atvieglojot arī savu sirdi, jo jūt neziņu par savu nākotni. Un tad — kāda negaidīta tikšanās, kam ir liela nozīme turpmākajā Čikitungas dzīvē. 1952. gada 20. augustā, Asunsjonas Spāņu slimnīcā apmeklēdama slimniekus, Marija Felisija sastop māti Terēzi Margaritu no Svētās Sirds, Paragvajas pirmā karmelīšu klostera priori, kura šajā slimnīcā ārstējas. Viņas ilgi sarunājas. Vēlāk jaunā sieviete savā dienasgrāmatā priecīgi ierakstīs šādus vārdus: “Es atradu māti.”

16. novembrī Marija Felisija saņem ziņu no Anhela Sauas — draugs nolēmis iestāties garīgajā seminārā. Viņa priecājas par šo izvēli un vienlaikus arī pati ir gatava spert nākamo soli, lai izšķirtos par savu aicinājumu. Veikusi vienu no svētā Ignācija no Lojolas izstrādāto garīgo vingrinājumu posmiem un rūpīgi izlasījusi svētā Luī Marijas Griņona no Monforas traktātu par patiesu Dievmātes godināšanu, Marija Felisija 1954. gada 9. septembrī sevi ar Jaunavas Marijas starpniecību veltī Jēzum.

Nākamajā garīgo vingrinājumu posmā Marija Felisija pieņem lēmumu — viņa stāsies karmelīšu ordenī. Tam pretojas gan viņas tēvs, gan arī priesteri, kuri augstu vērtēja Čikitungas ieguldījumu “Katoļu akcijas” apustulātā. Situācija ir smaga, taču jaunā sieviete ar ticību, cerību un mīlestību, ko uztur intensīva lūgšanu dzīve, to iztur. Viņa nezaudē mieru, un no viņas lūpām nenozūd smaids. Marijas Felisijas lēmums ir negrozāms. Viņa, kas vēl nesen dienasgrāmatā bija ierakstījusi šādu teikumu: “Klusums mani nogalina,” — tagad ir gatava ieslēgt savu dzīvi četrās klostera sienās.

Klostera vārti Čikitungai atvērās 1955. gada 2. februārī. Pirms izšķirošā soļa speršanas viņa uzrakstīja pēdējo vēstuli Anhelam Sauam — tā bija atvadu vēstule. Viņa savam draugam bija uzrakstījusi pavisam 48 vēstules, dažas no tām — ļoti garas, taču šī, pēdējā, bija pavisam īsa: “Mans brāli, uz redzēšanos mūžībā!” Marija Felisija bija atradusi mīlestību, kas pārsniedza viņas jūtas pret Sauu. “Es esmu iemīlējusies Sauā, bet daudz vairāk — Jēzū,” viņa atzinās kādai klostermāsai.

Baskāju karmelīšu klostera priore māte Terēze Margarita, raksturojot jauno postulanti, izteicās, ka viņai raksturīga ārkārtīgi liela pašaizliedzība un tuvākmīlestība. Jaunā māsa bija izteikti lēnprātīga, taču tajā pašā laikā — sabiedriska, dzīvespriecīga. Viņa mīlēja jokot, un no viņas vienmēr staroja prieks. Tomēr pirms ieģērbšanas Mariju Felisiju sāka mākt šaubas par to, vai karmelīšu ordenis ir viņas īstā vieta. Viņa taču ir tik ļoti nepieciešama pasaulē… Uzticēdama sevi svētā Jāņa no Krusta aizbildniecībai, Marija Felisija pārvarēja šo ticības tumšo nakti un 1955. gada 14. augustā tika ieģērbta karmelītes habitā. 1956. gada 15. augustā viņa deva savus pirmos solījumus un saņēma ordeņa vārdu — nu viņa bija māsa Marija Felisija no Euharistiskā Jēzus. Viņa sevi upurēja par Baznīcu, savu dzimteni un īpašā veidā — par priesteriem.

1959. gada janvārī māsa Marija Felisija saslima ar hepatītu un tika ievietota pilsētas slimnīcā. Šķita, ka māsa ir izveseļojusies, un 1959. gada 22. martā, Lielās nedēļas trešdienā, viņa atgriezās klosterī, lai piedalītos lielo dienu ritos. Taču Lielajā piektdienā kapelāns, kas māsai Marijai Felisijai sniedza Komūniju, pamanīja, ka viņai uz mēles ir asinsizplūdums. Nākamo trīs dienu laikā to radās aizvien vairāk. Lieldienu nedēļas otrdienā priore atsauca ārstu Federiko Guijāri, māsas Marijas Felisijas brāli. “Es esmu ārsts, bet nespēju glābt savu māsu,” viņš sarūgtināts izsaucās — infekcija bija skārusi visu Marijas Felisijas ķermeni.

Māsa Marija Felisija atkal tika ievietota slimnīcā – te aizrit viņas dzīves ceļa pēdējais posms. Astoņās vēstulēs, kuras slimā karmelīte no slimnīcas nosūta savai priorei un kopienai, viņa pauž ilgas pēc dzīves savā kopienā. 1959. gada 27. aprīļa vakarā sākas agonija. 28. aprīlī agri no rīta mirstošā māsa, pie kuras gultas sapulcējušies visi viņas tuvinieki, lūdz, lai viņai nolasa Avilas Terēzes dzejas rindas: “Es mirstu, jo es nemirstu.” Trīsdesmit četru gadu vecumā māsa Marija Felisija no Euharistiskā Jēzus dodas uz Debesu Karmelu. Viņas pēdējie vārdi ir: “Jēzu, es Tevi mīlu! Cik mīļa tikšanās! Jaunava Marija!”

Māsa Marija Felisija tika apbedīta Asunsjonas kapsētā “Rekoleta”, bet kopš 1993. gada 28. aprīļa viņa atdusas Asunsjonas baskāju karmelīšu kapelā. Katra mēneša 28. datumā šeit pulcējas ticīgie, lai pieminētu Čikitungu, viņai pateiktos un lūgtu tās aizlūgumu.

Liels bija ticīgās tautas prieks, kad 1997. gadā tika sākts māsas Marijas Felisijas no Euharistiskā Jēzus beatifikācijas process. 2010. gadā pāvests Benedikts XVI atzina viņas varonību tikumos, un tad pienāca 2018. gada 23. jūnijs. Tā Paragvajas tautai bija svētku diena – vairāk nekā 75 tūkstoši cilvēku sapulcējās Pablo Rohas futbola stadionā, kas atrodas Paragvajas galvaspilsētā Asunsjonā, lai kardināla Andželo Amāto vadībā svinētu savas tautietes Marijas Felisijas no Euharistiskā Jēzus beatifikāciju. Čikitunga taču ir pirmā no paragvajiešu tautas, kas pasludināta par svētīgu!

„Visu upurēju Tev, Kungs!” – tāds bija viņas dzīves moto, un to viņa arī darīja no visas sirds. Aicinot Paragvajas jauniešus sekot Čikitungas piemēram, pāvests Francisks sacījis šādus vārdus: “Viņa, tāpat kā daudzi citi, mums rāda – Kalna svētību ceļš ir ceļš, kas ved uz pilnību, reāls ceļš, pa kuru iespējams iet.”

Bet mani svētīgās Marijas Felisijas stāsts rosina uz domām par izvēli – mums vienmēr ir vairākas iespējas. Kardināls Amāto, uzrunājot sapulcējušos ļaudis 2018. gada 23. jūnijā, pastāstīja kādu gadījumu.

Reiz Anhels Saua Mariju Felisiju uzaicinājis uz kino, savukārt viņa, atbildot uz šo priekšlikumu, ierosinājusi paskatīties kādu reālistiskāku gabalu – aicinājusi draugu nākt līdzi uz slimnīcu, lai apciemotu kādu slimo. Tur kādam pacientam bija nepieciešams pārliet asinis, un abi jaunieši tās ziedojuši. Izvēle, un, lūk, kādi tās nesties augļi! Vai arī – kā rīkoties tad, ja tavs mīļotais cilvēks ir izlēmis iet citu ceļu, savu ceļu? Var apvainoties uz viņu, uz Dievu, bet var arī – kā to darīja Marija Felisija – vēl vairāk un nesavtīgāk mīlēt, pieņemt situāciju kā Dieva gribu, pieķerties Dievam un rast Viņā visu ilgu piepildījumu. Izvēle. Lai svētīgā māsa Marija Felisija no Euharistiskā Jēzus mums palīdz izdarīt vislabāko izvēli!

“Tēvs, pieņem savam godam šo upuri, ko Tev sniedzu, pilnībā veltījot sevi Tev vienotībā ar Tava dievišķā Dēla pilnīgo upuri. Viņā, caur Viņu un ar Viņu es dzīvoju, mīlu, ticu, ciešu un mirstu. Lai Tava sirds ir mans mūžīgais mājoklis!”

Astra Feldmane
Mieram tuvu, Aprilis 2019, nr. 4 (237)