Sv. Zēlija Gerēna un Luī Martēns 1831 – 1877 / 1823 – 1894.
Laulātie draugi, Sv. Terēzes no Bērna Jēzus vecāki. Kanonizēti 2015 gada. Piemiņas diena 13. jūlijs.

Rozes nebūtu, ja nebūtu rožukrūma, uz kura tā izaugusi. Terēzes no Lizjē nebūtu, ja nebūtu Zēlijas Gerēnas un Luī Martēna, kuru devītais bērns viņa bija. Un, ja Terēze ir kļuvusi par kristieti, kuru mēs pazīstam, tad par to daļēji jāpateicas vecākiem, kas viņu audzinājuši.

Jo, lai kristīgo ticību nodotu un saņemtu, tā jādzird un jāredz. Zēlija un Luī Terēzei bija pirmie Evaņģēlija sludinātāji. Viņi tai stāstīja par Kristu ar savas rīcības un dzīvesveida kluso liecību, ļaujot savai ticībai izskanēt balsī kopējā ģimenes lūgšanā un reizēm skaidrojot ticīga cilvēka uzskatus, kas noteikuši attieksmi un rīcību. Lūk, ģimene, kur mīlēja, runāja, dziedāja, smējās, lūdzās. Un neredzamas ciešanas, kuras pavadīja dzīva paļāvība uz Dievu, „senākais mūsu tikums”, kā sacīja Selīna, Terēzes māsa.

Terēzes Martēnas vecāki netika beatificēti it kā sērijveidā vai kā viņu meitas — svētās un Baznīcas doktores — īpašās vēsts kalpi. Jā, patiešām, Terēze ir vērsusi uzmanību uz rožukrūmu, uz kura viņa uzplaukusi, jeb, kā viņa pati sacīja, uz „svēto zemi”, kurā viņa izaugusi. Kādas dvēseles stāstā karmelīte tikpat vērīga, cik pateicīga apdzied savu vecāku kristīgās īpašības kā „nesalīdzināmas”, kā tādas, kas „vairāk cienīgas Debesu nekā zemes”. Ja Terēzes grāmata, kas uzrakstīta celles vientulībā, nebūtu kļuvusi pazīstama piecos kontinentos, Luī un Zēlija, kas, protams, bija pilnīgi kristieši, nenovēršami būtu aizmirsti, neatstājot nekādas pēdas nākamajā gadsimtā.

Jo visā pasaulē ir daudz autentiska svētuma, kurš šķīstīts pārbaudījumos, bet par kuru gandrīz visos gadījumos zināms tikai Dievam. Tā kā Terēze ir bijusi spēcīgs gaismeklis, kas ar dažiem zibšņiem izgaismojis veidu, kā Luī Martēns un Zēlija Gerēna atbildējuši uz savu kristieša aicinājumu, viņi ar pilnām tiesībām 2008. gada 19. oktobrī pēc pāvesta Benedikta XVI lēmuma tika beatificēti Lizjē, viņu meitai veltītajā bazilikā.

Kā ugunī pārbaudīts zelts

Viņu laulības Alansonā 1858. gada 13. jūlijā, kad Luī bija 34 gadi, bet Zēlijai — 26, bija ilgstošas pilnveidošanās rezultāts. Viņiem abiem bija sava profesija: Luī bija pulksteņmeistars un juvelieris, Zēlija savukārt vadīja mežģīņu ražotni — ģimenes uzņēmumu. Noteiktā dzīves posmā viņi abi bija sapņojuši par klostera dzīvi, taču no sava izraudzītā klostera saņēmuši atteikumu. Pēc vairākiem gadiem viņi satikās un nolēma savienot sirdis, lai īstenotu kopīgas kristīgās dzīves ieceri.

Mēs jau esam ieskicējuši šī laulātā pāra dzīves vadlīniju. Stipra ticība, saskaņā ar kuru vienkāršībā tiek aizvadīta katra diena, iemiesota daudzskaitlīgās ģimenes rūpēs un darba dzīvē, attiecībā uz kuru viņi ar gandarījumu konstatē, ka tā ir izdevusies. Prieks, ko sniedz laulāto mīlestība, kas vieno divas būtnes, kuru sirds ir taisna, un kas nes bagātīgus augļus, jo tās vainagojums ir deviņi bērni, kuru audzināšana sniedz gan laimi vērot viņu izaugsmi, gan ilgstošas sāpes, piedzīvojot vienas viņu meitas — Leonijas — stūrgalvību (meitenei bija smags raksturs). Uzticīga diendienā praktizētā piedalīšanās Euharistijā, palīdzības sniegšana nabagiem, cieņa pret kalpotājām, kuras tādējādi ir līdzdalīgas ģimenes dzīvē, cieņpilna un lojāla attieksme pret strādniecēm, kas strādā Martēna kundzes mežģīņu ražotnē.

Bet ir jāpiemin arī ciešanas, kas caurstrāvoja viņu dzīvi: Zēlijas vecāku un Luī tēva nāve, vēl sāpīgāks zaudējums — divu meitiņu un divu puisēnu nāve (vecāki sapņoja, ka tie būs priesteri misionāri), kurus vecākiem nācās zaudēt vēl pavisam mazus, vienīgi viena no meitiņām, Helēna, nodzīvoja piecus gadus. Bērnu un kalpotāju slimības (kalpotājas Martēna kundze aprūpēja kā savas meitas). Franču-prūšu karš 1870.-1871. gadā, kas smagi skāra Franciju. Krūts vēzis, kas Zēliju palēnām noveda kapā 46 gadu vecumā. Un Luī pazemojošā cerebrālā arterioskleroze, kuras dēļ viņu nācās ievietot psihiatriskajā slimnīcā Kānā, — „visrūgtākais, vispazemojošākais no visiem kausiem”, kā rakstīja Terēze saistībā ar tēva hospitalizēšanu, „trīs gadi moceklības”. „Šīs ciešanas skāra ne jau viņu vien,” piebilda sešpadsmitgadīgā karmelīte, kas tāpat kā viņas tēvs ar sāpju plosītu sirdi sekoja pazemotajam un krustā sistajam Kristum, „Cietējam kalpam”.

Luī un Zēlija savā dzīvē īstenoja padomu no Siraha dēla grāmatas: „Mans dēls, ja tu tiecies kalpot Kungam, tad gatavo savu dvēseli pārbaudījumiem. Visu, kas ar tevi atgadās, pieņem; pazemojumā esi pacietīgs, jo zelts tiek pārbaudīts ugunī, bet pazemojuma ceplī — tie, kurus pieņem Dievs.”

Ietekme uz Terēzes garīgumu

Visbeidzot pievērsīsimies dažiem aspektiem (tikai dažiem — mums nāksies sevi ierobežot), kas liecina par to, ka Terēzei tik raksturīgais garīgums daļēji ir pateicību parādā tam, ko viņa ir redzējusi Luī un Zēlijas veidolā, pat ja svētās Terēzes ģenialitāte un viņas Kunga dotā pravietiskā žēlastība darīja to, ka atvase nesa simtkārtīgus augļus. Terēzes garīgo augšupeju ietekmēja viņas vecāki.

Piemēram, viņas rūpes par ikdienas dzīves „sīkumiem”. Mežģīņu darinātāja Zēlija un pulksteņmeistars un juvelieris Luī mēdza strādāt uzmanīgi, rūpīgi, ar neatlaidību veicot tūkstošiem nelielu darbību, kas nepieciešamas, lai pagatavotu mežģines, salabotu pulksteni vai rotaslietu. Viņu pirksti, skatiens, dvēsele pauda smalkjūtību. Terēze pārmantoja šo īpašību. To, ka kristieša rīcība ir mežģīnes, ko veido tūkstošiem „mazu upurīšu”, kā viņa sauca savus niecīgos uzticības un atteikšanās no sevis aktus, Terēze mācījās kopš agras bērnības, savas mātes modrā skatiena pavadīta.

Kad Terēze bija četrus gadus un astoņus mēnešus veca, viņas mamma nomira. Vecākās māsas centās būt viņai mātes vietā, bet viņu sirsnība nav salīdzināma ar labestību, kādu pret savu „mazo karalieni” izstaroja Martēna kungs. Pēc māmiņas nāves „tēva jau tā mīlestības pilnā sirds pārplūda īstā mātes rūpībā”, rakstīja Terēze Kādas dvēseles stāstā. Uzlūkojot savu tēvu, kad tas lūdzās, viņa saprata, „kā lūdzas svētie”. Bērns viņā saskatīja Dieva labestības ikonu.

Bet dzīvā ikona mainīsies, kļūs bagātāka, negaidītā veidā atklās jaunus noslēpumus — sāpīgus, bet pestījošus. Godājamā. „patriarha” pēdējā pārbaudījuma brīdī — kad viņš trīs gadus bija ievietots psihiatriskajā slimnīcā, piedzīvoja galēju sava goda kenozi, izjuta dvēseles mokas un bija atrauts no savas ģimenes — Terēze to intensīvi salīdzinās ar Kristu, „sāpju vīru”. Pati iegremdēdamās rūgto ciešanu un skarbo pazemojumu dziļumos, sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecā karmelīte, kuras sirds ir ievainota, bet cieši vienota ar Kristu, tagad vērīgi meklē „dārgumus” sava Mīļotā „pielūgsmes cienīgajā Vaigā, ko klāj asaras”, Vaigā, kurā „apslēpti tik daudzi mīlestības noslēpumi”. Terēzei Martēnai bija vajadzīgs tikai mirklis, lai no sava tēva pazemotās sejas pievērstos Kristus asiņojošajam Vaigam.

Zīmīga rīcība: Terēze no Bērna Jēzus savam ordeņa vārdam pievienos „no Svētā Vaiga”. Iemiesotā Vārda bērnība un Krustāsistā ciešanas, kas nesa pestīšanu, apvienojās vēstī, sludinot neizsakāmu, neizprotamu dievišķo mīlestību, — vēstī, kuru ticība spēj uztvert un kura Terēzei ir nesavtības avots, kas viņu dara spējīgu „izvēlēties ciešanas un nicinājumu”, tāpat kā tas bija raksturīgi viņas garīgajam vadītājam svētajam Jānim no Krusta. Martēna kungs, Debesu Tēva labestības ikona, ir kļuvis par Dēla, Pestītāja, ikonu, ietverot savā sāpju pilnajā Pasijā mīlestības noslēpumu, ar kuru Terēzes tēvs kopš tā laika ir cieši saistīts.

Un karmelīte atbildēja ar augstsirdību, neatlaidīgi cenzdamās līdzināties sava Dieva attēlam, ar uzdrīkstēšanos, nevēlēdamās samierināties ar kādu kļūdu, un ar dedzību, vēlēdamās mīlēt Dievu tā, kā Viņš mūs ir mīlējis. Bet cilvēciskā ierobežotība neizbēgami lika sevi manīt. Terēze galu galā to saskatīja, pieņēma un uzticēja Pestītājam Jēzum, kas viņu uznesa svētuma virsotnē.

Kādā 1894. gada rudens dienā, būdama nepilnus divdesmit divus gadus veca, viņa atklāja savu „taciņu”, savu vienīgo, fundamentālo ceļu. Bet šis atklājums nenotiktu, ja nebūtu Terēzes dvēseles zemē atstāto Zēlijas pēdu. Terēzi bērnībā dziļi ievainoja vairākkārtīgā mātes zaudēšana. Tā darbojoties, Dieva žēlastība iekļaujas cilvēka dabā, kas to saņem, un, ja tā var sacīt, tajā iemiesojas un to pārveido. Terēze, kļūdama ļoti stipra un nobriedusi personība, savas dvēseles dziļumos palika ārkārtīgi jūtīga pret mātes mīlestību.

Kādu dienu Terēze pirmo reizi Bībelē izlasīja fragmentu, kurā Dievs tiek salīdzināts … ar māti. Tiešām, šis tēls vairākkārt sastopams Vecajā Derībā, bet nekad — Jaunajā. Lūk, fragments no Isaja grāmatas (66, 12-13), ko Terēze atrada un iemācījās no galvas: „Kā māte apmīļo savu bērnu, tā Es jūs mierināšu, Es jūs nesīšu, piekļāvis pie krūtīm, un šūpošu uz ceļgaliem.”

Tas bija satriecoši! Vairākkārt Terēze savos manuskriptos apliecinājusi dziļo saviļņojumu, ko izjutusi, izlasot šos vārdus: „Nekad vēl tik maigi, tik daiļskanīgi vārdi nav iepriecinājuši manu dvēseli, nekad…” „Dzirdot tādus vārdus, atliek vienīgi klusēt, raudāt aiz pateicības un mīlestības.”

Prieka asaras… Kāpēc šāda dvēseles reakcija? Kas gan tai lika notrīsēt? Terēzes atklājums, ka viņu piepilda dievišķā mīlestība, kas ir reizē gan tēvišķa, gan mātišķa, kas ir tēva mīlestība, tāda tēva mīlestība, kurš ir kā māte, — Debesu Tēva mātišķā mīlestība — un ka Jēzus ir vispilnīgākais šī Debesu Tēva cilvēciskais attēls, „neredzamā Dieva attēls [eikon, icon]” (Kol 1, 15), Tēva godības „atspīdums” (Ebr 1, 3).

Beigu beigās atklājusi savu vienīgo ceļu, savu „taciņu”, Terēze saprata, ka Dieva priekšā, kas ir reizē gan tēvs, gan māte, nevajag nākt kā uzvarētājam vai sevi paaugstināt, bet, tieši otrādi, ir „jāpaliek mazam un jākļūst arvien mazākam”. Būt mazam — tas vispirms nozīmē bērna paļāvību uz Dieva mātišķo un tēvišķo mīlestību. Un šī mīlestība pilnībā izpaužas Kristū — zīmīgi, ka Terēze kopš tā laika uzticējās „Jēzus rokām” kā. „liftam, kam [viņa] jāuznes Debesīs” un jāuzceļ svētuma virsotnē. Rokas, kas nes mazuli, — mātes Zēlijas tēls nav tālu jāmeklē. Un Jēzus mums dara zināmu Tēva mīlestības ieceri — Luī tēls, šis zemes tēvs, kas ir tik labs un kas ir parādījis, cik liela var būt mīlestība pret Dievu, ir pilnībā klātesošs.

Pēc dažiem mēnešiem, 1895. gada 9. jūnijā, Terēze „vairāk nekā jebkad” atklāja, cik ļoti Dievs ir „Žēlsirdīgā mīlestība”, kas mūs vēlas „sadedzināt savas dievišķās Mīlestības liesmās”, kas mūs vēlas piepildīt „ar sava bezgalīgā maiguma straumi”, ar „žēlastību okeāniem”, ja mēs piekrītam tai pilnībā uzticēties. Jaunais atklājums, ka Dieva mīlestība ir „Žēlsirdīgā mī1estiba”, seko dažus mēnešus pēc tam, kad Terēze atklājusi savu „taciņu”. Bet neaizmirsīsim, ka tieši 1895. gada pavasarī Terēze rediģēja savu autobiogrāfiju, kurā viņa daudz stāstījusi par savu māti un tēvu. Šajos mēnešos viņu tēls, viņu veidols no jauna kļuva dzīvs Terēzes sirdī, visu savu gaismu raidot uz „Abba” — Dievu, kas ir reizē tēvs un māte.

Abu svētīgo — Zēlijas Gerēnas un Luī Martēna — klātbūtne, piemērs un sacītais viņu meitai Terēzei ir bijusi dzīva žēlastība, vispirms gādīga, tad audzinoša. Galu galā tā pauda Kristus žēlastību, ko Terēze izmantoja un vēstīja visā pilnībā.

Tas liecina par to, cik ļoti audzināšana, kas atvērta Kristum, var radīt brīnumus bērnu dzīvē.

Luī un Zēlija ir devuši liecību par aicinājuma uz laulību evaņģēlisko radikālismu, apliecinot varonību. .. Viņi mirdz cilvēku priekšā, lai tie redzētu viņu labos darbus un godātu mūsu Tēvu, kas ir Debesīs. Viņu kristīgās dzīves piemērs ir kā pilsēta, kas paceļas kalna galā un ko nevar apslēpt.

(No kardināla Saraivas Martinsa homīlijas laulāto draugu beatifikācijas Misē)

Konrāds de Mēsters OCD (No franču valodas tulkojusi Astra Feldmane)
Cilvēki kalnā Nr. 8 Jūlijs