Sv. Elizabete no Trīsvienības. 1880 gada 18. jūlijs – 1906 gada 9. novembris.
Karmelīte. Kanonizēta 2016 gada. Piemiņas diena 8 novembris.

Runājot par franču karmelīti Elizabeti no Trīsvienības, kuras mūžs aprāvās divdesmit sešu gadu vecumā un kuru 2016. gadā Baznīca pasludināja par svēto, pāvests Jānis Pāvils II ir teicis, ka viņas garīgais ceļš un pravietiskā vēsts ir “jauna gaisma” mums visiem un ka viņa ir “droša un uzticama dvēseļu vadītāja”. Gribētos piebilst — svētā mūsu laikmetam. Svētā, kas māca, ka ikviens cilvēks var dzīvot Dieva klātbūtnē un izstarot ap sevi dzīvo Dievu.

Armijas kapteinim Žozefam Katē bija jau četrdesmit astoņi gadi, kad viņš kopā ar sievu Mariju Rolānu gaidīja pasaulē nākam savu pirmdzimto. Bija 1880. gada 18. jūlijs, un Avoras militārajā nometnē, mājā, kur dzīvoja kapteiņa ģimene, valdīja nomāktība. Norisinājās dzemdības, un divi ārsti tēvu bija brīdinājuši, ka bērna dzīvību glābt nav iespējams. Atlika vien lūgšana. Armijas kapelāns par māti un bērnu upurēja Svēto Misi. Pretēji satraucošajiem paredzējumiem piedzima meitenīte — “ļoti jauka, ļoti dzīva”, kā mazulīti raksturoja viņas māte. Pēc četrām dienām Marija Elizabete Žozefīne tika kristīta. Tā nu Elizabete bija dzimusi svētdienā un kristīta svētās Marijas Magdalēnas dienā — viņa uzskatīja, ka šī sakritība ir ļoti svarīga.

Pēc nepilniem pāris gadiem ģimene pārcēlās uz Dižonu, kur 1883. gadā piedzima Elizabetes māsa Margarita, ko visi sauca par Gitu.

Drīz Elizabete iepazina zaudējuma sāpes — viņai bija seši gadi, kad mūžībā aizgāja vectēvs, kam meitenīte bija ļoti pieķērusies, bet vēl pēc astoņiem mēnešiem Elizabete zaudēja tēti, kas piepeši saslima ar sirdskaiti un nomira. Katē kundze mainīja dzīvesvietu — viņa ar meitām pārcēlās uz dzīvokli Dižonā. Elizabete pa savas istabas logu varēja redzēt kādu lielu celtni ar zvanu torni. Tas bija Dižonas karmelīšu klosteris. Šā klostera baznīca kļuva par viņas draudzes baznīcu.

Katē kundze ievēroja, ka vecākā meita ir muzikāli apdāvināta, tāpēc, kad Elizabetei bija astoņi gadi, viņu pieteica Dižonas konservatorijā. Ilgas stundas meitene pavadīja pie klavierēm. Savukārt vispārējo izglītību viņa ieguva mājās, privātskolotājas vadībā.

Dzīve pēc tēva nāves bija atsākusies. Atsākās arī Elizabetes dusmu lēkmes. Meitenei bija ugunīga, valdonīga daba, kas sevi lika manīt jau no agras bērnības. “Viņa bija ļoti dzīva, ātri aizsvilās dusmās, viss viņā izraisīja dusmas,” par māsu stāsta Gita. Dusmu lēkmes un saasināts jūtīgums. Dažreiz Elizabete savās dusmās aizgāja tik tālu, ka viņu draudēja sūtīt uz pārmācības namu.

Taču šī pati meitene ļoti mīlēja Dievu, par ko viņai stāstīja mājās, baznīcā, katehēzēs. “Es tik ļoti mīlēju labo Dievu, ka vēl pirms savas pirmās Svētās Komūnijas nesapratu, kā var savu sirdi atdot citam, un jau tad biju nolēmusi nemīlēt nevienu citu kā tikai Viņu,” vēlāk stāstīja Elizabete. Viņai tad vēl nebija desmit gadu.

Neilgi pirms vienpadsmit gadu vecuma sasniegšanas Elizabetei saskaņā ar tā laika tradīcijām pienāca laiks gatavoties pirmajai Svētajai Komūnijai. “Ja gribi pieņemt Komūniju, tev pilnīgi jāmainās,” viņai teica mamma. Elizabete šos vārdus ņēma ļoti nopietni. Viņa centās tuviniekus pasargāt no savām kaprīzēm un dusmām, centās darīt citiem labu. Centās, taču sekmes izpalika. Reiz katehēzes nodarbības laikā priesteris bija spiests likt Elizabetei nomesties ceļos visu bērnu priekšā. “Elizabete Katē ar savu raksturu būs vai nu eņģelis, vai sātans,” viņš teica.

Un tad pienāk ilgi gaidītā diena. Ir 1891. gada 19. aprīlis. Elizabete pirmo reizi mūžā pieņem Kristus Miesu. Lūk, ko par to stāsta karmelītu tēvs Konrāds de Mēsters grāmatā “Tava klātbūtne ir mans prieks!”: “Elizabete zina, ka Dievs viņu apmeklē, un meitene Viņu uzņem. Elizabete sajūt mīlestību un Viņu mīl! Tas ir viens un tas pats: mīlēt un sevi atdot. “Šajā lielajā dienā mēs sevi atdevām viens otram,” vēlāk sacīs Elizabete.”

“Es vairs neesmu izsalkusi, Jēzus ir mani pabarojis,”viņa pēc svētku Mises, izgājusi no baznīcas, teica savai draudzenei.

Saskaņā ar tradīciju meitene svētku tērpā tika stādīta priekšā karmelītēm klostera pieņemšanas telpā. Māte priekšniece viņai mīļi sacīja, ka vārds “Elizabete” nozīmē “Dieva mājoklis”, un uzdāvināja svētbildīti, uz kuras bija četrrinde, kurā galvenā doma — atceries, ka tevī ir mājoklis, kurā mīt Dievs, kas ir mīlestība. Visu mūžu Elizabete dzīvoja ar pārliecību: “Manī mājo Dievs.” Šī atskārta kļuva par viņas garīguma pamatu. Par viņas dzīves pamatu.

Laiks ritēja. Elizabete turpināja cītīgi trenēties klavierspēlē (īpaši tuva viņai bija Šopēna mūzika) un trīspadsmit gadu vecumā ieguva pirmo godalgu, ko piešķīra Dižonas konservatorija. Meitene uzstājās koncertos, viņai paredzēja spožu nākotni… Elizabete bija uzticama draudzene — biedrenes viņu mīlēja, un viņa gluži dabiski bija kolektīva centrā. Elizabete organizēja pasākumus, dejas, prata citus iepriecināt un… paklusēt, ja kas nenotika pēc viņas prāta. Šajā ziņā Elizabete pēc pirmās Komūnijas bija mainījusies. Tas bija redzams.

Bet nebija redzams prieks, kas viņā valdīja, ja radās iespēja ilgāk palikt baznīcā Vissvētākā Sakramenta priekšā. Ja nu vienīgi asaras acīs pēc Komūnijas pieņemšanas.

Elizabetei bija četrpadsmit gadu, kad kādu rītu Svētās Mises noslēgumā viņa izjuta “nepārvaramu pamudinājumu” izraudzīties Jēzu par savu vienīgo Līgavaini. “Un bez kavēšanās es sevi Viņam atdevu, apsolot jaunavību. Mēs viens otram neko neteicām, bet mēs sevi atdevām viens otram un mīlējām tik ļoti, ka mana apņēmība piederēt Viņam pavisam kļuva vēl jo negrozāmāka,” stāstīja Elizabete.

“Jēzus — viņas vienīgā mīlestība! Savienība ir nodibināta, bet tai vēl nepieciešams atrast konkrētu izpausmi, tāpat kā straumei nepieciešama sava gultne,” norāda tēvs Konrāds de Mēsters. Elizabete to atrada. Kādu rītu, piedaloties Euharistijā, viņai kļuva skaidrs, ka tas ir Karmels. Savas izjūtas, ilgas viņa izteica dzejoļos, kas bija kā iekšējās dzīves dienasgrāmata. Elizabete turpināja dzīvot pilnasinīgu dzīvi, bet viņas sirdī un domās bija Jēzus.

Katru gadu Elizabete gaidīja vasaras brīvdienas. Kopā ar draugiem viņa devās garos pārgājienos kalnos. Viņai ļoti patika Vidusjūra, tās reģiona karstais klimats un virtuve. Elizabete spēlēja tenisu, tikās ar draugiem, dejoja — viņai tik ļoti patika dejot!

“Viņa viegli aizraujas un pazīst vērtību, kas piemīt jūrai un kalniem, saulei un ūdenskritumiem, tikšanās brīžiem un priekam, mūzikai un dejām, draudzībai,” stāsta tēvs Konrāds de Mēsters. Bet tajā pašā laikā Elizabete raksta: “Viss man stāstīja par Dievu…”

Elizabetes māte ļoti pretojās meitas vēlmei iestāties klosterī. Turklāt pasliktinājās Katē kundzes veselība — vecākajai meitai tādējādi būtu jāpaliek mājās un jākopj māte. Elizabetei jāgaida un jācer, ka viņas sapnis piepildīsies. Viņas gados, turklāt meitenei ar tik strauju raksturu, tas nākas grūti. Bet Elizabete visu pieņem. “Viņa pieņēma visu, ko Dievs vēlējās. Viņa saprata to, ka patiesa mīlestība pret Dievu nozīmē pilnībā izpildīt Kunga vēlmes, to, kas Viņam svarīgs šeit un tūlīt,” norāda tēvs Konrāds de Mēsters. Elizabete visu atstāja Jēzus ziņā, sevi bez nosacījumiem veltot Viņa gribai.

Par Elizabetes prieku astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā kļuva lūgšana. “Kas gan var izteikt šo maigumu, sirdij esot pret sirdi, kad pats sevi nejūti uz zemes un neredzi un nedzirdi vairs neko citu kā tikai Dievu! Dievu, kas runā dvēselē,” viņa raksta. Elizabete vēlējās, lai visa viņas dzīve kļūtu par nepārtrauktu lūgšanu, mīlestības apliecinājumu.

Tā nu gaidīšanas laiks kļuva par nenovērtējamu žēlastību Elizabetes no Trīsvienības pravietiskajam vēstījumam. Elizabete savā iekšējā dzīvē, kontemplatīvajā lūgšanā iemācījās iztikt bez klosterim raksturīgām ārējām izpausmēm — miera, apģērba, atmosfēras. Savu celli viņa izveidoja savā sirdī. Elizabete patiesi dzīvoja pasaulē, “nebūdama no pasaules”. Meitene saprata, ka “pat pasaules vidū ir iespējams Viņu klausīties sirds klusumā” — šis sirds klusums lūgšanā ir pats galvenais. Tieši tāpēc, ka viņa pati, dzīvodama pasaulē, bija praktizējusi kontemplatīvo lūgšanu, vēlāk, kļuvusi karmelīte, Elizabete savus draugus, kuri dzīvoja pasaulē, varēja pārliecināt “meklēt Dievu, kas pastāvīgi ir klāt mūsu dvēseles templī”.

1899. gada martā visās Dižonas baznīcās notika lielā “misija”. Elizabete vairoja savas lūgšanas un upurus, lai šī misija sekmētos un lai tiktu attīrīta arī viņas dvēsele. Un, lūk, Katē kundzes veselība strauji uzlabojās, un viņa beidzot piekrita meitas izvēlei iestāties karmelīšu ordenī, taču tikai tad, kad tai būs divdesmit viens gads. (Tas, protams, mammu nekavēja vienlaikus piedāvāt Elizabetei ļoti izdevīgas precības…)

Elizabete skaisti ģērbās, rūpīgi kārtoja matus. “Viņa bija ļoti strauja, ļoti šarmanta. Viņā nebija ne miņas no vēsuma, viņa ar sajūsmu piedalījās mūsu vecumam atbilstošās izpriecās,” liecinājusi kāda draudzene. Bieži Elizabete piedalījās deju vakaros, viņai bija pazīstami daudzi puiši, taču “draudzīgo sarunu un jautro deju laikā viņa arvien palika “uzmanīga savas sirds dēļ””, lasām grāmatā “Tava klātbūtne ir mans prieks!”.

Elizabetei bija raksturīgs īpašs skatiens — dziļš, starojošs. Viņa ļoti vēlējās kļūt par “vietu, kur debesis pieskaras zemei”, vēlējās arī citus cilvēkus iegūt Kristum. “Es Jums nosūtu savu fotogrāfiju. Tajā mirklī, kad mani fotografēja, es domāju par Viņu, tātad tā Jums aiznesīs Viņu,” Elizabete rakstīja neilgi pirms iestāšanās Karmelā.

Jāpiebilst, ka pirms iestāšanās ordenī Elizabete daudz palīdzēja savā draudzē: mācīja katehismu, dziedāja korī, apmeklēja slimniekus.

Pienāca 1901. gada 2. augusts. “Es sevi ieliku Viņa rokās kā mazu bērnu,” vēlāk Elizabete rakstīja. “Viņa nometās ceļos sava mirušā tēva portreta priekšā un pameta mājas uz visiem laikiem,” stāsta tēvs Konrāds de Mēsters. Vēl Svētā Mise karmelīšu klostera baznīcā, mātes asaras un māsas apskāviens. Un tad Elizabete dodas uz klostera durvīm. Iegājusi savā mazajā cellē, viņa teica: “Lūk, te tā ir — Trīsvienība.”

Pirmie četri mēneši klosterī Elizabetei — tagad jau māsai Elizabetei no Trīsvienības ir pilni laimes. Visu viņa dara ar prieku — lūdzas, lasa, gavē, strādā savas celles vientulībā, iztiek bez apkures, elektrības, ūdensvada, iztiek ar īsu naktsmiegu, guļot uz cieta salmu maisa. 1901. gada 8. decembrī viņa saņem ordeņa tērpu un laimē staro.

Sākās noviciāts, un jaunā māsa piedzīvoja pārbaudījumu — viņas “iekšējās debesis apmācās”, kā raksta tēvs Konrāds de Mēsters. Elizabetei bija loti grūti lūgties. Viņa izjuta šaubas un sirdsapziņas pārmetumus. Viņa atradās gara naktī. Šis bija laiks, kad Elizabete tapa par karmelīti. Laiks, kad viņai sevī bija jārada jauns iekšējais līdzsvars. “Karmelīte — tā ir dvēsele, kas uzlūko Krustāsisto, sevi sniedzot kā upuri Tēvam par dvēselēm,” viņa šajā laikā rakstīja. Savukārt citas māsas pat nenojauta par Elizabetes iekšējo pārbaudījumu — viņa prata būt laipna, mīla, izpalīdzīga, vienkārša, ne par ko nežēloties. Rekolekcijās pirms svētsolījumiem iekšējās nakts izjūta saasinājās — Elizabete bija skumja, pilna nemiera. Taču pēc tam, kad 1903. gada 11. janvārī viņa bija devusi solījumu dzīvot šķīstībā, nabadzībā un paklausībā, viss nemiers izzuda. Tā vietā — dziļš miers.

Elizabete, būdama tuvās attiecībās ar Dievu, nebūt neattālinājās no cilvēkiem. Viņa prata būt vienota ar visiem. Karmelītes intensīvā, plašā sarakste ar tuviniekiem un draugiem liecina par to, ka tuvākmīlestība viņā bija tikpat dziļa kā mīlestība pret Dievu. Lūk, ko Elizabete raksta savai mammai; “Tava meita Tevi apskauj ar visu mīlestību, kas ir viņas — karmelītes — sirdī, šajā sirdī, kas visa pieder Tev, jo tā visa ir Viņā, visa Trīsvienībā.” “Sūtu Tev un Taviem bērniem visu savu mīlestību, kas pazūd Trīsvienības mīlestībā,” Elizabete raksta māsai Gitai. Tikpat sirsnīgas rindas viņa veltījusi savām draudzenēm un draugiem. Savam “mazajam brālim” un jaunības draugam Šarlam Allo

Elizabete saka: “Tava Elizabete Tevi vēl vairāk mīlēs Debesīs.” Elizabetei bija svarīgi, lai arī viņas tuvinieki un draugi dzīvotu vienotībā ar Dievu. “Elizabete no Trīsvienības ir Dieva klātbūtnes praviete,” uzsver tēvs Konrāds de Mēsters. “Viņa mums rāda, kā mēs katrs varam kļūt par degošu krūmu, kurā Kungs sevi atklāj. Un šis krūms atbalso viņas mācību: Dievs tevi nemīl mazāk, Viņš dzīvo tevī, Viņš gaida uz tevi.”

Savās vēstulēs Elizabete sniedz praktiskus padomus, kā to īstenot. Pats pirmais solis — “atvērt Dievam durvis”, jo Dievs nelieto varu, Viņš respektē mūsu gribu. “Viņš ir pie Tavas sirds durvīm. Viņš gaida. Atver Viņam!” raksta Elizabete. Tas nozīmē — svarīgi, lai mēs sāktu interesēties par Viņu, kas mums vēlas tik daudz ko sacīt. To varam darīt, lasot Svētos Rakstus, pieņemot sakramentus. Tas nozīmē arī, tūkstošiem reižu sākot no sākuma, censties dzīvot saskaņā ar Evaņģēlija mācību. “Lai pilnīgi savienotos ar Viņu, jāprot Viņam visu atdot,” Elizabete raksta Žermēnai de Žemo. Visu atdot, uzticēt Jēzum…

“Kad mūsu uzmanība ar mīlestību pievēršas Dieva uzmanībai pret mums, to sauc par lūgšanu,” māca tēvs Konrāds de Mēsters. Ne vienmēr ikdienas aizņemtībā varam to darīt ilgstoši, tāpēc Elizabete iesaka atvēlēt laiku īsiem, bet regulāriem brīžiem, kad satikties ar Kungu. “Neuztraucies, ka pašlaik Tu esi aizņemta,” viņa mierina Gitu, “pietiek tikai domāt par Viņu.” Elizabete uzsver — ar Dievu uz īsu mirkli sastapties mēs varam jebkur un jebkad, izmantojot šautru lūgšanas. Elizabete pati lūdzas, tīrot telpas, mazgājot veļu, gatavojot ēdienu, proti, viņa norāda, ka jebkura darbība, ja tā tiek darīta kādā nodomā, tiek svētdarīta. “Dienas laikā reizēm atceries par To, kurš dzīvo Tevī un kurš ir tik ļoti izslāpis pēc mīlestības,” viņa raksta. “Izveido mazu celli savas dvēseles dziļumos! Tad, zinādama, ka tur ir labais Dievs, Tu laiku pa laikam ieiesi tajā, īpaši tad, kad jutīsies slikti vai būsi uztraukusies. Tad steidzies turp un visu uztici Kungam,” māca Elizabete.

Kad māsa Elizabete no Trīsvienības 1904. gada 21. novembrī uzrakstīja lūgšanu Ak mans Dievs, Trīsvienība, ko es pielūdzu, “viņa nedomāja, ka ir sacerējusi vienu no skaistākajām kristīgajām lūgšanām. Viņa nezināja arī to, ka uzrakstīs vēl vienu lūgšanu — vēl skaistāku un noteiktāku — , ne ar tinti, bet ar savu dzīvi divdesmit četru mēnešu garumā, kas viņai bija atlikuši dzīvot”, lasām grāmatā “Tava klātbūtne ir mans prieks!”. Elizabete vienmēr bija ilgojusies līdzināties Kristum. Nu tam pievienojās jauna dimensija — līdzināšanās krustā sistajam Kristum.

1905. gada Gavēņa laikā Elizabete izjuta dīvainu nespēku. Sākās viņas ciešanu ceļš — jaunā māsa bija saslimusi ar Adisona slimību, kas tajā laikā bija neārstējama. Tai raksturīgi augoņi iekšējos orgānos, neciešamas galvassāpes, bezmiegs. Patiesībā šis laiks bija ilga, ciešanu pilna agonija. Viņa zaudēja apetīti, novājēja, viņu mocīja nelabums. “Man ir tā, it kā zvēri plosītu manu vēderu,” atzinās Elizabete. Viņa nespēja pat iedzert ūdeni. “Pirmais, ko darīšu, ierodoties Debesīs, — es padzeršos,” māsa Elizabete kādu dienu teica savai priorei.

Elizabetei bija jāizcieš viss, arī pašnāvības kārdinājums. Lūk, ko stāstīja viņas klostera priekšniece: “Reiz, kad gatavojos doties prom no viņas celles, viņa, neparasti mierīga, man parādīja uz logu, pie kura atradās viņas gulta un teica: “Māt, jūs mani atstāsiet vienu?” Biju pārsteigta. Bet tad viņa teica: “Es tā ciešu, ka tagad saprotu tos, kuri izdara pašnāvību. Bet jūs neuztraucieties — Dievs mani sargā.”

Loti aizkustinoša un zīmīga bija Elizabetes pēdējā tikšanās ar savu mammu. Lūk, viņas liecība: “Mūsu pēdējās tikšanās laikā viņa saņēma drosmi un teica: “Mamm, kad māsas tev dos ziņu, ka manas ciešanas beigušās, tev jānometas ceļos un jāsaka: “Kungs, Tu viņu man devi, un Tev es viņu atdodu. Lai slavēts Tavs vārds!” Jāpiebilst, ka Elizabetes māte tā arī darīja, kad -1906. gada 9. novembra rītausmā viņas meita pēc grūtas nakts atvēra savas acis — lielas, starojošas — un aizgāja mūžībā. Elizabetes pēdējie vārdi bija: “Es eju uz gaismu, uz mīlestību, uz dzīvību!…”

Lūk, tāds ir Elizabetes no Trīsvienības svētums — viņa neatlaidīgi devās pie Dieva, cenšoties tuvināt Kungam visus, kurus Viņš tai bija uzticējis. “Es jums atstāju savu ticību Dieva mīlestības klātbūtnei mūsu dvēselē. Es jums to uzticu; tā ir iekšējā tuvība ar Viņu, Sauli, kas izgaismo manu dzīvi, veidojot tajā jau šeit, virs zemes, Debesis,” tā pirms nāves Elizabete rakstīja saviem draugiem.

Arī mēs varam būt svētās Elizabetes no Trīsvienības draugi. Šeit, šodien, jau tagad. Viņa mums var palīdzēt savienot Debesis un zemi — dzīvojot pilnestīgu dzīvi pasaulē, dzīvot savas dvēseles Debesīs.

Astra Feldmane,
(Izmantojot tēva Konrāda de Mēstera OCD
grāmatu “Tava klātbūtne ir mans prieks!”)
Dzīvesstāsti kas iedvesmo, KALA Raksti 2019