Tēvs Bartolomejs no svētā Bazīlija (ap 1590)
Tēvs Bartolomejs no svētā Bazīlija bija noviču audzinātājs Granādas klosterī Los Martires laikā, kad svētais Jānis no Krusta tur bija priekšnieks (1582). Viņš bija viens no pirmajiem Bolarque erema vientuļniekiem. Viņš Andalūzijā izplatīja prāta lūgšanas metodi, kuru bija izstrādājis, vēl būdams Pastrānā. Viņš to veica instrukcijas formā, kā tas bija pieņemts tajos laikos, dodot nosaukumu Modo de orar i contemplar en Dios, kuras manuskripts tiek glabāts Madrides Nacionālajā bibliotēkā. Šis dokuments pieder pie visvecākajiem tereziāniski-sanhuanistiskās tradīcijas pierakstiem.
Teksts
Traktāts par prāta lūgšanu, kurā ir runa par to, kas ir lūgšana un kā to dala, kā arī kā dvēselei tā jāpraktizē.
Kas ir lūgšana
Lūgšana ir gara pacelšana pie Dieva [tiešā vārda nozīmē Dievā], kurā izsakām mūsu Kungam savas vajadzības un lūdzam Viņa atbalstu, kā arī paliekam Viņa Majestātes priekšā.
Dalījums
Lūgšana dalās septiņās daļās: sagatavošanās, lasīšana, pārdomāšana, kontemplācija, pateicība, lūgumi un noslēgums. Pilnīgai lūgšanai nepieciešamas trīs lietas: sirdsapziņas šķīstība, miers un gara sakopotība, nodoma šķīstība.
Sirdsapziņas šķīstība
Sirdsapziņas šķīstībai nepieciešamas trīs lietas: pirmā – lai uzsāktu lūgšanu, nedrīkst būt neviena nāvīga grēka. Taču, ja, to iesākot, atklāsies, ka ir ticis izdarīts kāds pārkāpums, jāizdara nožēlas akts ar nodomu to vēlāk atzīt, saglabājot mieru, un jāturpina lūgšana.
Otrā, izdarīt īsu sirdsapziņas izmeklēšanu, lai pamudinātu sevi uz lielāku nožēlu un pazemību.
Trešā, iesākt, saucot mūsu Kungu, lūdzot Viņa žēlastību ar mutiskās lūgšanas palīdzību, piemēram, „Nāc, Svētais Gars”, ticības aktu vai arī kādu citu.
Miers un gara sakopotība
Lai nomierinātu un sakopotu garu, tiek pieprasītas trīs lietas: pirmā, lai aizsāktu lūgšanu, ir tādā mērā jāpārtrauc nodarboties ar citām lietām, lai nebūtu nevienas lietas, kas varētu radīt izklaidību.
Otrā, lai, pirms vēl uzsāktu lūgšanu, atbrīvotos no visām ierastajām nodarbēm tā, ka nekādas rūpes mūs no tās neatrautu.
Trešā, lai augstu vērtētu šo laiku kā kaut ko tādu, kas dvēselei ir visvērtīgākais, ko tā var saņemt šajā dzīvē.
Vienkāršība (nodoma šķīstība)
Nodoma šķīstībai nepieciešamas trīs lietas: pirmā, lai ķertos pie lūgšanas kā visnozīmīgākā iespējamā mērķa.
Otrā, lai lūgtu no mūsu Kunga žēlsirdību un grēku piedošanu, žēlastību nomērdēt kaislības, spēku attālināt kārdinājumus, kā arī tikumus, īpaši tos, kādi tiek praktizēti dotajā nedēļā.
Trešā, stāties pie lūgšanas ar skaidru sirdi, lai mūsu Kungs tiktu pienācīgā veidā savu radību pielūgts un iepazīts. Un jāpiebilst, ka tas, ko mūsu Kungs lūgšanas laikā dod vai uz ko iedvesmo, izraisa sakopotību un piepūli vēl lielākai centībai to tikumu vingrināšanā, pie kuriem pašlaik tiek strādāts.
Sagatavošanās
Sagatavošanās nozīmē dvēseles noskaņošanu gribēt uzturēties kopā ar Dievu, tā pieprasa trīs norādes: pirmām kārtām apdomāt, kas ir Dievs, kas esmu es, kurš nāku runāt ar Dievu, beidzot, ko es gribu lūgt.
- Kas attiecas uz pirmo, kas ir Dievs, pienākas apdomāt Viņa lielumu šādā veidā: pieņemot, ka nav tādu priekšstatu, kuri varētu pilnībā aptvert tik nebeidzamu esamību, labi būs apskatīt vienu no Viņa īpašībām, kuru ir tik daudz. Un tā mūsu dvēseļu veselībai pienākas uzsākt apdomāšanu atbilstoši mūsu dvēseles stāvoklim, kādā tā atrodas.
Piemērs: Noskumusi dvēsele, kurai ir nosliece uz melanholiju, nejutīsies labi, ja pārdomās par bargu un skarbu tiesnesi, kas soda mūsu vainas, jo tai drīzāk ir vajadzīgs atbalsts, lai tā nekristu izmisumā. Tad ieteicama ir apcere par Dievu kā maigu un mīlošu Tēvu, kurš apmierina dvēseles vajadzības.
- Otra apdomāšana attiecas uz to, kas esmu es, kas nāku uz lūgšanu. Pienākas pārdomāt paša postu un mazo tikumu, jo, tiklīdz iemācījos runāt, jau sliecos Dievu apvainot. Un, jo vairāk tajā visā dvēsele pazemosies un zemosies Dieva priekšā, jo vairāk pacels un paaugstinās Viņa Majestāti. Un otrādi, jo vairāk paaugstinās Dievu, jo vairāk iepazīs pati sevi.
- Trešā apdomāšana ir šāda, iegūt skaidru saprašanu par to, kas man ir jāpaprasa mūsu Kungam, un tas notiks saskaņā ar garīgās dzīves attīstības pakāpi, kurā aktuāli atrodos. Izšķiram garīgās dzīves trīs pakāpes: pirmā, šķīstījošā, kurai raksturīga gandarīšanas par saviem grēkiem nepieciešamība, grēku apraudāšana, lūdzot mūsu Kungam piedošanu. Otrā, apgaismojošā, attiecas uz dvēseli, kas brīva no ļaunām domām, paliek gara mierā, kad dvēsele jau ir nomērdējusi savas kaislības un ir ieguvusi sevis pašas pazīšanu. Trešā, vienojošā, kad dvēsele jau ir vienota ar Dievu, paliek pilnīgā un nemitīgā lūgšanā, ar sirdi vienmēr Dievā.
Ir jāpievērš uzmanība, ka tas, kuru lūgšanas sākumā bez meditācijas darba Kungs pacels līdz kontemplācijai īpašas žēlastības spēkā, kuru Pats viņam sniedz, lai ļaujas mūsu Kungam sevi vadīt tur, kurp Viņš gribēs.
Lasīšana
Lasīšanai jābūt: uzmanīgai, nopietnai un brīvai.
- uzmanīgai, tas nozīmē, lai ar lielu uzmanību ievērotu tos punktus, kuri vairāk rosina uz dievbijību un ciešanām. Bet ja kādas lietas no dzirdētā lasīšanas laikā mūs aizkustina vairāk, tad nav jāpāriet uzreiz pie pārdomāšanas, bet gan jāpatur tās prātā un jāturpina lasīšana, kurai jābūt īsai un saturīgai.
- otrkārt, jābūt nopietnai, tas nozīmē, ka attiecamies pret lasīšanu ar cieņu, klausoties to pazemībā, it kā mēs dzirdētu pašu Jēzu Kristu, sekojot Magdalēnai.
- treškārt, jābūt brīvai, tas nozīmē, ka pēc lasīšanas beigšanas, atbilstoši saprāta balsij, jāizvēlas viens no punktiem, kuri visvairāk aizkustināja, lai ar vēl lielāku spēku atdotos pārdomāšanai.
- būt mierpilnai nozīmē, ka jābūt brīvai no izklaidīgām domām un tādēļ palīdzīga ir sakopotība, klusums un atrašanās Dieva klātbūtnē. Bet, ja parādās mokoša izklaidība, ar lielu uzmanību jāatceras, kura lieta ir vissvarīgākā. Kad tuvojas nākamā, „lai tiktu pie vārda”, dvēsele nepielaiž to pie vārda, aizturot to jau iesākumā. Līdzīgi ir jārīkojas ar pārējām, neatļaujot tām būt.
- otrā ir sakopotība. Tā smeļ spēku nevis no prāta, bet gan no Dieva, necenšas pēc asarām vai jūtām, vai pārmērīgiem afektiem, ne arī alkst veidot tēlus vai priekšstatus, nedz pievērš uzmanību formām, sejas vaibstiem vai kustībām. Tomēr spēj paturēt tos priekšstatus, par kuriem pārdomā. Te viss ir trausls. Labai pārdomāšanai, kas attiecas uz veidu, ir jābūt kā cilvēkam, kurš ātri aptver lietas būtību, viņš dotās lietas saprašanai vispirms raugās uz pamatojumu un atsevišķiem elementiem, meklējot tos, kuri visātrāk ļaus nonākt pie slēdziena, lai tajā visā, kas tika parādīts, atrastu pamatjēgu un atklātu notikumu mērķi. Tādā veidā mums ir jārīkojas, lietojot saprātīgus principus. Tie izraisa vissekmīgākajā veidā gribas ievirzīšanu mīlestības izaugsmē, jo uz to tiecas visas pūles. Tādā veidā griba kļūst pakļāvīga un mīloša, un tas ir pārdomāšanas patiesais mērķis.
- trešā ir atkārtošana. Tas ir, ka punkts vai priekšstats, kas spēcīgāk iekustinājis gribu mīlēt, ir jāatkārto un ir jāpiesauc daudz reižu un jāalkst no jauna to pārdomāt, jo tādā veidā nostiprinās atmiņa un lūgšana.
Jāpievērš uzmanība, ka, ja kāds atrodas nemitīgajā lūgšanā, viņam nav tā jāatstāj, bet lasīšanai ir jākalpo kā tās ievadam.
Piemērs: apdomāšana skar mūsu krustā sisto Kungu. Lasīšanas temats bija elles sodi. Apdomājot šīs mokas, viņš aptver, ka izdarīto smago grēku dēļ dvēsele ir tās nopelnījusi tūkstoškārt. Un, netērējot tam pārāk daudz laika, atgādina sev, ka mūsu Kungs ir atbrīvojis viņu no tām ar Savām svētajām ciešanām un nāvi, un tādā veidā var atgriezties pie pirmās apdomāšanas ar lielāku centību.
Par pārdomāšanu
Trešā lūgšanas daļa ir meditācija, kas ir tāda apdomāšana ar prātu, lai beigās iekustinātu gribu mīlēt un izraisītu tiekšanos pēc noteikta tikuma, un ar to piedabūtu sevi atmest kādu trūkumu. Un, lai šī pārdomāšana būtu laba, to raksturo trīs īpašības: pirmā, tai jābūt mierpilnai, otrā – sakopotai, trešā – atkārtotai.
Kontemplācija
Kontemplācija ir gara spēja iekļūt tajā, kas lūgšanā un pārdomāšanā uzrunājis visspēcīgāk, atpazīstot doto patiesību, ar kuru bija nodarbināts prāts. Tā ir Dieva dāvana dvēselēm; dažām dvēselēm Viņš sevi uztic bez pārdomāšanas starpniecības, bet citām – kā pats to vēlēsies. Kontemplācija atšķiras no meditācijas, kas ir analizēšana, ko paveic prāts, kas smēlies no daudzām detalizētām pārdomām, lai galā nonāktu pie slēdziena par to, ar ko nodarbojās. Turpretim kontemplācija ir mīlošas gribas atstāšana bez jebkādas apdomāšanas, ļaujot tai iegrimt sajūsmā. Kontemplācijai jābūt: pazemīgai, pārliecinošai, dialoģiskai.
Ar pazemību saprotam, ka, ja mūsu Kungs to kādam ir devis, lai nedomā, ka to ir ieguvis ar savām pūlēm. Un ja arī tai nepiekļūtu, saprot, ka nav cienīgs to saņemt, un par visu pateicas Dievam.
Ar pārliecinošu saprotam to, ka tai ir jāiegūst liela centība un labas alkas, un jāpaliek pateicībā un sāpēs savu grēku dēļ.
Ar dialoģisku saprotam to, ka lūgšanā [dvēsele] nerunā visu laiku bez pārtraukuma, bet apvaldās, klausoties ar uzmanību mūsu Kunga iedvesmās, un paliek klusēšanā.
Pateicība
Pateicība mūsu Kungam par labdarību un daudzajām žēlastībām, kuras no Viņa dievišķās rokas [dvēsele] saņēmusi, prasa trīs lietas:
- Pirmā ir, [lai tā būtu] noteikta un nepārtraukta, tas nozīmē lūgšana netiek pārtraukta, lai pateiktos, bet pateicība izriet no centības un labajām alkām, kuras mūsu Kungs sūta, un tiek parādīta pateicība par tām un par labdarību, kuru saņemam no Viņa rokas.
- Otrā ir gara paplašināšana, tas nozīmē, centība, kuru Kungs dod, jāpieņem ar atbilstošu gara gatavību tā, lai pieaugtu pateicība, kas savukārt garam liek vēl vairāk uzliesmot.
- Trešais ir uzticēšanās princips, tas nozīmē, ja lūgšanā esi vēss (vienaldzīgs) un neapmierināts, šo iemeslu dēļ nezaudē vēlēšanos, bet gan ar vislielāko uzticēšanos saproti, ka mūsu Kungs apveltīs ar to, ko lūdz, vai arī ar to, ko taisies lūgt, ja tas izrādīsies lietderīgi.
Lūgums
Lūgums ir iestāšanās pie mūsu Kunga par mūsu vajadzībām, tajā mums jāņem vērā trīs lietas:
- Pirmkārt, tā ir pazemīga un paļāvīga; kad dvēsele sūta lūgumu mūsu Kungam ar pazemību, pazīstot savu zemumu un postu un veicot daudz pazemības aktu, atceras Jēzu Kristu, kurš sacīja: Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet (Mt 7, 7), ko lūgsiet Mana Dēla vārdā, Es jums neatteikšu.
- Otrkārt, tas ir iedarbīgums; akti, paveikti ar lielu centību, izceļas ar lielu pārdabisko ieguvumu (iedarbīgumu). Lai atsaucam atmiņā šeit piemēru, dotu no mūsu Kunga saviem mācekļiem: Kurš no jums ies pie paziņas un lūgs trīs maizes savam draugam (sal. Lk 11, 5)? Tā arī mēs, kam ir Draugs, mūsu Kungs, lūgsim no Mūžīgā Tēva trīs lietas mūsu Draugam, kurš ir Jēzus Kristus, Viņa svētītais Dēls:
pirmā, lai visa radība Viņu mīl un godina, slavē; otrā, lai mēs varētu īstenot labos nodomus, kādus uzņēmāmies, lai mēs neatteiktos darīt to, ko apņēmāmies, bet gan darītu to, kas no mūsu puses ir iespējams, uzticoties, ka Kungs laipni novedīs līdz pilnībai to, par ko lūdzam; trešā, lai visu, ko atklājam (pamanām), domājam, darām, tiktu upurēts mūsu Kungam, lai it visā piepildītos Viņa svētā griba.
[no:] E.Pacho, Estudios carmelitanos, Burgos 1998, 105.-111.lpp, Tulkoja Baskāju Karmelītes Ikšķilē