Parastā liturģiskā laika XVIII. svētdiena
Jau pašā sākumā ir vērts atzīmēt, ka pūlis nepieprasīja ne Jēzum, ne apustuļiem, lai viņi tos pabarotu. Viņi ieradās “ieraudzīt”, “paklausīties” Jēzu. Bet apustuļi saskatīja lielu problēmu: kā lai tik daudz cilvēkiem nodrošina maltīti tuksnesī?! Labākais risinājums ir viņus aizsūtīt: “ Atlaid ļaudis, lai viņi, aizgājuši uz ciemiem, nopirktu sev pārtiku.” Viņi neprasa nekādu brīnumu, kaut kādu pārdabisku Jēzus iejaukšanos. Bet Jēzus iežēlojas par pūli. Viņš jau dziedināja viņu slimos. Visas dienas garumā Viņš runāja un mācīja pūli, un tagad, dienas beigās, Viņš tos neatmetīs, kā arī nepametīs tos, kuri atnāca pie Viņa “ar kājām” uz tuksnesi. Jēzus ar Apustuļu palīdzību pabaro apmēram pieci tūkstoši vīriešu, neskaitot sievietes un bērnus. Apustuļu priekšā, kuri gribēja pūli aizsūtīt prom, jo viņi domāja, ka viņiem nav nekā, ko viņiem piedāvāt, notika liels brīnums. Kā izrādījās, viņi varēja apmierināt ļaužu izsalkumu pēc maizes, vārdiem un mīlestības.
Dievs var tikt galā ar katru trūkumu, mēģinājumu tik galā ar savu tukšumu, pārpilnībā brīnišķi to piepildot. Šādos bezpalīdzības brīžos, saskaroties ar realitāti, kas mūs pilnībā pārspēj, neaizmirsīsim, ka tieši tad Dievs visā savā pārpilnībā izrāda žēlastību “pavairojot” mūsu mazos, šķietami nenozīmīgos žestus. Mums ir tikai patiesi jāatdod Viņam mūsu “tikai” piecas maizes un divas zivis. Ja mēs to neatdosim Dieva rokās, kurš pavairos Savā spēkā šo mūsu “nedaudz”, tad nekam nenoderēs mūsu sausie matemātiskie savu spēju aprēķini.
Ņemsim vērā vēl zināmu kontrastu. No vienas puses, Apustuļi vēlas, lai pūļi iet “sapirkt” sev maizi, bet, no otras puses, Jēzus saka, lai paši Apustuļi to viņiem “iedod”. Divi ļoti atšķirīgi darbības vārdi: pirkt un dot. Piecas maizes, kas tas ir cilvēku pūlim. Izrādījās, ka tas bija pilnīgi pietiekami, lai visi apmierinātu savu izsalkumu. Paši mācekļi izdalīs šo maizi ļaudīm. Jēzus to nedara viņu vietā, bet gan uztic viņiem šo uzdevumu.
Mācekļi dod Jēzum “maz”, bet Jēzus to “gandrīz neko” svētī, salauž, sadala un dod viņiem, lai viņi to dotu tālāk izsalkušajiem ļaudīm. Pūlis neatnāca uz tuksnesi, lai ēstu. Viņi bija izsalkuši pēc vārdiem, pēc evaņģēlija, pēc Labās Vēsts, pēc barības sirdij un dvēselei. Jēzus nepieviļ viņus. Viņš deva viņiem daudz vairāk, ēdienu ne tikai miesai, bet arī dvēselei; ēdienu, kas apmierina katru cilvēka sirds izsalkumu. Ēdienu, kas dod dzīvību – kā mēs lasām pirmajā lasījumā.
Visbeidzot, ir vērts vēlreiz ieklausīties pravieša Jesajas vārdos par maizi, par patieso “maizi”, kas dod dzīvību: „Kāpēc jūs izdodat naudu par to, kas nav maize, un darbā nopelnīto par to, kas nav sātīgs? Klausieties jūs, kas uzklausāt mani, un ēdiet labumus, lai jūsu dvēsele priecātos par treknajiem ēdieniem. Pievērsiet savu ausi un nāciet pie manis; klausieties, lai jūsu dvēsele dzīvotu!”
T. Staņislavs Praciaks OCD
