Sv. Māte Maraviljasa no Jēzus 1891. gada 4. novembris – 1974. gada 11. decembris.
Baskāju Karmelīte un klosteru dibinātāja. Kanonizēta 2003. gada 4. maijā. Piemiņas diena 11. decembris

 

Svētā Maraviljasa no Jēzus, īstajā vārdā Marija Maraviljasa de Pidala i Čiko de Gusmana (Maríja de Maravillas Pidal y Chico de Guzmán), piedzima Madridē 1891. gada 4. novembrī. 1919. gada 12. oktobrī viņa iestājās Eleskorialas karmelīšu klosterī un pēc pieciem Karmelā pavadītiem gadiem, dievišķas inspirācijas iedvesmota, nodibināja klosteri pašā Spānijas sirdī – tās ģeogrāfiskajā centrā – Cerro de los Angeles (Eņģeļu kalns). Šim pirmajam klosterim sekoja vairāki citi Spānijā un viens Indijā. Dziļā ticība un nesatricināmā paļāvība uz Kungu ļāva svētajai Maraviljasai “iziet” ārpus klostera mūriem un paveikt apbrīnojama mēroga darbu sociālajā jomā.
Māte Maraviljasa no Jēzus nomira 1974. gada 11. decembrī. Pāvests Jānis Pāvils II viņu beatificēja Romā 1998. gada 10. maijā un svinīgi kanonizēja Madridē 2003. gada 4. maijā.
1891. gada 4. novembrī Pidalas marķīzu ģimenē piedzima ceturtais bērns, tā bija meitene, kuru astoņu dienu vecumā kristīja Madrides Sv. Sebastiāna baznīcā. Par godu Jaunavai Marijai Brīnumdarītājai viņai deva vārdu Marija Maraviljasa – Marija de las Maravillas[1].
Marijas Maraviljasas tēvs dons Luiss Pidas i Mons (don Luis de Pidal y Mon) bija II Pidalas marķīzs un Spānijas vēstnieks pie Svētā Krēsla. Kādu laiku, pirms Maraviljasas dzimšanas, viņš bija pildījis Satiksmes ministra un Valsts Padomes[2] priekšsēdētāja pienākumus. Viņas māte bija donja Kristina Čiko de Gusmana i Munjosa (Cristina Chico de Guzmán y Muñoz). Maraviljasas vecāki bija dziļi ticīgi un dāsni cilvēki. Katru rītu ģimenes kapelā viņi kopā ar saviem kalpotājiem piedalījās Svētajā Misē un lūdza Rožukroņa lūgšanu.
Pirmajos gados Maraviljasu audzināja donjas Kristinas māte donja Patrīsija Munjosa (Patricia Muñoz). Viņa bija atraitne, kas pēc vīra nāves bija devusi nabadzības solījumu. Vecmāmiņa meitenei lasīja priekšā svēto dzīves aprakstus un mācīja lūgties. Vēlāk par meitenes audzināšanu un izglītošanu rūpējās privātskolotāja un vairākas franču guvernantes. Pateicoties tam, Maraviljasa ieguva tā laika sievietēm neraksturīgi labu izglītību.
Vasaras ģimene pavadīja Sansebastianā, kur viņi īrēja māju, vai Mursijas provincē, kur donjai Patrīsijai piederēja liela lauku saimniecība. Šajā muižā Maraviljasa iepazina lauku dzīvi, rotaļājās ar muižas bērniem, lūdzās, gandarīja un vingrinājās tuvākmīlestībā. Vēlāk māte Maraviljasa atcerējās, ka agrā bērnībā juta aicinājumu uz klostera dzīvi. Tādēļ jau piecu gadu vecumā viņa deva šķīstības solījumu. Kopā ar vecmāmiņu viņa ik dienas gāja uz Svēto Misi un ar ilgām gaidīja to dienu, kad varēs pieņemt pirmo svēto Komūniju.[3]
Sākot no divpadsmit gadu vecuma, Marijas Maraviljasas biktstēvs bija jezuītu priesteris tēvs Huans Fransisko Lopess (+1928). Viņš iepazīstināja meteni ar Tuvākmīlestības meitām[4], lai viņa nonāktu saskarē ar nabagiem un mācītos kalpot dzīves pabērniem.
Maraviljasa labi runāja franču un mazliet arī angļu valodā. Viņai patika spēlēt klavieres un lasīt grāmatas no tēva plašās bibliotēkas, kā arī kopā ar tēvu doties garās pastaigās. Reizēm viņa tēvam ieminējās par savu aicinājumu uz klostera dzīvi, taču tēvs vienmēr atteica, ka viņai šī aicinājuma nav.
Reiz Maraviljasas māsīca Doloresa Pidala viņai iedeva izlasīt svētās Avilas Terēzes un svētā Jāņa no Krusta darbus, bet kāda draudzene viņu aizveda uz Eleskorialas karmelīšu klosteri. Kopš tās dienas Maraviljasai pavērās jauna pasaule – meitenei kļuva skaidrs, ka viņa grib būt karmelīte. Tomēr viņas garīgtēvs lika gaidīt un izvirzīja smagu noteikumu, proti, viņas mātei jāpiekrīt šim metas solim un jādod sava atļauja. Tā pagāja vairāki gadi, līdz 1918. gada 1. decembrī māte beidzot atļāva meitai doties uz klosteri.[5]
Maraviljasa iestājās Eleskorialas karmelīšu klosterī 1919. gada 12. oktobrī divdesmit septiņu gadu vecumā un pieņēma vārdu māsa Maraviljasa no Jēzus[6]. Klosterī viņa izcēlās ar savu pazemību un tuvākmīlestību. Viņa arvien meklēja visgrūtākos darbus un pēdējo vietu.
1923. gada jūnijā māsai Maraviljasai sākās dievišķas atklāsmes, kurās Kristus viņai lika dibināt Karmela klosteri Cerro de los Angeles, kas tolaik atradās Madrides pievārtē pie Hetafes (Getafe). Šo Kristus aicinājumu viņa saņēma visur – baznīcā, cellē, korī, refektorijā. Vēlāk pēc daudziem gadiem viņa atcerējās, ka Kungs šo aicinājumu izteica a gritos – kliedzot.
Dažus mēnešus pēc mātes Maraviljasas nāves kādā mapē, kurā atradās dokumenti, kas bija saistīti ar Cerro de los Angeles klostera dibināšanu, atrada kādu lapiņu, kurā māte Maraviljasa bija pierakstījusi Jēzus teiktos vārdus: “Es gribu, lai tu un citas manas Sirds izvēlētas dvēseles man šeit izveidotu māju, kur man būtu prieks apmesties. Mana Sirds alkst mierinājuma, un Es gribu, lai šis Karmels būtu kā balzams, kas dziedē rētas, kuras man uzplēš grēcinieki. Spānija izglābsies, pateicoties lūgšanai. ”
Tā kā iedvesmas nemitējās, Maraviljasa jautāja padomu priorei. Priore apspriedās ar vairākiem garīdzniekiem un dažām klostera māsām – visi bija vienisprātis, ka iedvesmām jāklausa. Šo domu atbalstīja arī Madrides bīskaps dons Leopoldo Eiho i Garajs (Leopoldo Eijo y Garay), kuru var uzskatīt par īstu šī klostera labdari un līdzdibinātāju.
Cerro de los Angeles pakalns atrodas Spānijas ģeogrāfiskajā centrā, 14 km attālumā no Madrides. Šīs vietas nosaukums radies, pateicoties Eņģeļu Jaunavas baznīciņai, kura tur atradās 14. gadsimtā. 1911. gada jūnijā Madridē notika Starptautiskais Euharistijas kongress, kura noslēgumā tika pieņemts lēmums veltīt Spāniju Jēzus Sirdij un par piemiņu šim notikumam uzcelt pieminekli. Tā 1919. gadā Spānijas karaļa Alfonso XIII klātbūtnē Cerro de los Angeles tika iesvētīta milzīga Jēzus statuja, taču slikto ceļu un neizdevīgā novietojuma dēļ šī vieta pamazam tika aizmirsta un Jēzus statuja vientuļa noraudzījās no Eņģeļu kalna uz apkārtējiem laukiem un līdzās esošo Madridi.
1924. gada 19 maijā māsa Maraviljasa kopā ar trim klostera māsām devās uz Cerro de los Angeles. Sākumā viņas apmetās Hetafē, kur noīrēja nelielu namiņu. Šajā namiņā 1924. gada 30 maijā Maraviljasa deva savus mūža svētsolījumus.
Klostera celtniecība sākās 1925. gada 12. aprīlī. 1926. gada 28 jūnijā māsu Maraviljasu iecēla par tā priori. Jauno klosteri iesvētīja 1926. gada 31. oktobrī.
Tā ka daudz meiteņu lūdza atļauju iestāties jaunajā klosterī, māte Maraviljasa to uzskatīja par zīmi, ka jādibina vēl citi klosteri. 1933. gadā pēc karmelītu misionāra un bīskapa monsinjora Arana lūguma savu otro klosteri viņa nodibināja Indijā, Kotajamā (Kottayam). Tā kā ordeņa vadība viņai neļāva doties uz Indiju pašai, viņa turp sūtīja astoņas mūķenes.
Kad 20. gadsimta 30 gados Spānijā sākās reliģiskās vajāšanas, māsas baidījās, ka Jēzus Sirds monumentu var apgānīt nemiernieki, tādēļ katru nakti divas māsas uz maiņām dežūrēja pe klostera loga un vēroja apkārtni. Arī pati māte Maraviljasa pavadīja garas nakts stundas klostera kapelā, lūdzoties un pa logu raugoties uz Jēzus Sirds skulptūru. Viņa pat saņēma īpašu pāvesta Pija XI atļauju, ka nepieciešamības gadījumā māsas drīkst atstāt klosteri un aizstāvēt Jēzus Sirds pieminekli, ja tam draudētu briesmas.
Kad 1936. gada jūlijā republikāņi iebruka Cerro de los Angeles klosterī, karmelītes tika sasēdinātas mašīnā un ar varu aizvestas uz Hetafi. Pa ceļam bandīti savā starpā apspriedās, vai labāk nebūtu viņas atbrīvot un … nošaut. Tomēr šajā gadījumā saprāts ņēma virsroku. Hetafē karmelītes sākumā apmetās urzulīņu māsu klosterī, bet vēlāk atrada patvērumu kādā dzīvoklī Klaudio Koeljo ielā 33, Madridē. Tur viņas nodzīvoja četrpadsmit mokošus un neziņas pilnus mēnešus. Māte Maraviljasa tika vairakkārt pratināta.
1937. gadā māsām izdevās pamest Madridi un doties uz Lurdu, lai pēc tam caur Sansebastianu atgrieztos Spānijā un apmestos kādā nomaļā vietā Salamankas provincē. Šo īpašumu Lasbatuekasā (Las Batuecas) māte Maraviljasa bija iegādājusies vēl pirms Pilsoņu kara. Tagad pēc Korijas – Kaceres bīskapa lūguma viņa tur nodibināja jaunu klosteri un 1938. gadā deva īpašu solījumu darīt visu iespējami pilnīgākā veidā.
1939. gada martā mātei Maraviljasai kopa ar dažām māsām izdevās atgriezties Hetafē, lai atjaunotu kara gados pilnīgi izpostīto Cerro de los Angeles klosteri. Turpmākajos gados, parādot īstu varonību, spēku, gudrību, nesagraujamu ticību un paļāvību uz Kungu, viņa ļoti īsā laikā nodibināja vairākus karmelišu klosterus dažādās Spānijas provincēs. Viņas dibinātie klosteri:

1944. gadā Mansera de Abaho (Salamanka),
1947. gadā Duruelo (Avila)[7],
1950. gadā Kabrerasa (Salamanka)[8],
1954. gadā Arenas de Sanpedro (Avila),
1956. gadā Sankaliksto (Kordoba),
1958. gadā Aravaka (Madride),
1961.gadā Laaldeuela (Madride)[9],
1964. gadā Montemara – Torremolinosa (Malaga).

Kopā ar dažām māsām no vairākiem viņas dibinātajiem klosteriem māte Maraviljasa palīdzēja izveidot karmelīšu klosteri Ekvadorā, Kvenkā (1954) un atjaunot klosterus Eleskorialā (1964) un Iemiesošanās klosteri Avilā (1966), kurā bija iestājusies un gandrīz trīsdesmit gadus dzīvojusi svētā Avilas Terēze. 1960. gadā Talaverā de la Reinā (Toledo provincē) viņa iekārtoja klosteri un baznīcu karmelītu tēviem.
Mātes Maraviljasas dibinātie klosteri bija nelieli un vienkārši. “Es negribu neko vairāk kā vien pēc iespējas labāk atdarināt Kristus dzīvi,” viņa reiz rakstīja. Viņas dibinātajos klosteros māsas dzīvoja radikāli nabadzīgu dzīvi, bez jebkāda finansiāla nodrošinājuma, dzīvei nepieciešamo viņas nopelnīja, strādājot dažādus roku darbus.
Sava mūža pēdējos četrpadsmit gadus māte Maraviljasa pavadīja Laaldeuelā. Būdama klauzūras karmelīte, viņa rūpējās par visiem viņas dibinātajiem klosteriem, kā arī izvērsa plašu sociālu un karitatīvu darbību, piemēram, rūpējās, lai trūcīgajiem ļaudīm tiktu celti daudzdzīvokļu nami, no saviem līdzekļiem lika uzbūvēt tiem skolu un baznīcu, finansiāli atbalstīja vairākus garīgā semināra audzēkņus, nodibināja labdarības fondu, kas sniedza materiālu atbalstu slimām mūķenēm, nopirka māju Madridē, kur apmesties karmelītēm, kurām nepieciešami medicīniska rakstura izmeklējumi, un Claune institūtam apmaksāja klīnikas izveidošanu, kurā varētu ārstēties klauzūras mūķenes. Uzsākot šos projektus, mātei Maraviljasai parasti nebija lieku naudas līdzekļu, toties bija nešaubīga paļāvība uz Dievu, kurš viņu nekad nepievīla.
Viņa mēdza mācīt: “Centies negribēt un nevēlēties citu mīlestību kā vien Viņa mīlestību, un tu redzēsi, cik labi tev klāsies. Viss, kas nav Dievs, ir pilnīgs nekas. Bez skumjām un bez bailēm ļauj, lai Viņš tevi ved turp, kur Viņš grib.”
Ņemot vērā Vatikāna II koncila ieteikumus, māte Maraviljasa izveidoja Svētās Terēzes asociāciju, kuru Svētais Krēsls aprobēja 1972. gadā. Šajā asociācijā viņa apvienoja visus savus jaundibinātos klosterus un tos, kuri vēlējās tajā iestāties. 1973. gadā māti Maraviljasu ievēlēja par šis asociācijas prezidenti. Klosteros, kuros viņa dzīvoja, viņu daudzreiz ievēlēja par priori. No piecdesmit pieciem klosterī pavadītiem gadiem, četrdesmit astoņus gadus Maraviljasa veica priores pienākumus. Savam garīgajām meitām viņa mēdza atkārtot: “To, ko Dievs vēlas, kā Dievs vēlas, kad Dievs vēlas.”
Māte Maraviljasa no Jēzus nomira Elaldeuelā astoņdesmit trīs gadu vecumā 1974. gada 11. decembrī. Mūķenes, kas bija sapulcējušās ap viņas gultu, dzirdēja viņas pēdējos vārdus: “Kāda laime ir mirt kā karmelītei!” “Ir nomirusi svētā! Ir nomirusi 20. gadsimta svētā Terēze!” teica ļaudis, dzirdot par mātes Maraviljasas nāvi.
Savas dzīves laikā māte Maraviljasa nodibināja vai palīdzēja nodibināt vienpadsmit klosterus dažādās Spānijas vietās un vienu Indijā, ka arī garīgi un materiāli atjaunoja daudzus senus Karmela klosterus, to starpā klosteri San Lorenzo del Escorial un Iemiesošanās klosteri Avilā (Encarnación), kurš pēc vispārējas klosteru slēgšanas Spānijā 19 gadsimta 30. gados bija nonācis bēdīgā stāvoklī. Tomēr viņas mīlestība pret Dievu un cilvēkiem bija tik liela, ka tā nevarēja palikt ieslēgta vienīgi klostera mūros.
Māsas, kuras dzīvoja kopā ar viņu, jokojot mēdza teikt, ka nevar palīdzēt visai pasaulei. “Visai pasaulei ne, bet tiem, kuri ir mums līdzās, – tiem gan,” viņa vienmēr atbildēja.
Nabadzīgo ļaužu vajadzības arvien bija mātes uzmanības lokā. Raugoties uz viņas paveikto, liekas, ka viņas mīlestība nepazina robežu. Pateicoties viņai, Madridē Perales del Río rajonā tika uzbūvētas vairāk nekā 200 mājas, kurās vēl šodien dzīvo simtiem strādnieku ģimeņu un kuras dēvē par Mātes Maraviljasas koloniju. Viņas sociālajā laukā paveikto darbu saraksts šķiet bezgalīgs.
Karmelītu tēvs Migels Anhels no Dieva Mātes, kurš ir studējis mātes Maraviljasas dzīvi, raksta: “Pārsteidz tas, kā kontemplatīva klauzūras mūķene spēja uzņemties tik svarīgu sociālo darbu. To izprast būtu vieglāk, ja viņa būtu bijusi aktīvas dzīves klostermāsa.”
Caur mātes Maraviljasas rokām plūda miljoni, bet sev viņa nevēlējās neko citu kā vien pilnīgu atdevi Dievam un pēc iespējas lielāku dzīves vienkāršību. Tēvs Migels Anhels atceras: “Klosterī, kurā dzīvoja svētā Maraviljasa, veļas mašīnu nopirka tikai tad, kad to sev nopirka pats nabadzīgākais apkaimes iedzīvotājs. ”
Pēc mātes Maraviljasas nāves notika daudzi brīnumi. Viens no visiespaidīgākajiem tika pieredzēts Argentīnā. Mazais Manuels Viljars iekrita baseinā, un kad viņa vecāki to pamanīja, zēnam jau bija apstājusies sirds un viņš vairs neelpoja. Ārsti velti mēģināja viņu atdzīvināt. Taču, kad viņa izmisuma pārņemtā māte lūgšanā piesauca mātes Maraviljasas aizbildniecību, zēns sāka elpot, turklāt viņam nebija radušās nekādas neiroloģiskas komplikācijas.
Māte Maraviljasa no Jēzus ir apbedīta karmelīšu klosterī Laaldeuelā. Viņa atdusas klostera baznīcā zem klauzūras restēm, līdzās altārim.
Mūsdienās daļa no klostera ēkas ir atvērta apmeklētājiem. Tajā iekārtots muzejs, kurā viesiem iespējams aplūkot, kādi mātes Maraviljasas dibinātie klosteri izskatās no iekšpuses.

Mieram tuvu, Decembris 2013, nr. 12 (173), Materiālu sagatavojusi Inga Reinvalde

[1] Maravillas – spān.: brīnumi, brīnumdarbi; Marija de las Maravillas – Vissv. Jaunavas Marijas brīnumdarītāja skulptūra, kas kopš 1725. gada atrodas Seehinas (Sehegin) franciskāņu tēvu klosterī Mursijā. Tās autors ir Neapoles skulptors Nikolas Fumo. Tā kā Maraviljasas mātes ģimene nāca no šī apvidus, tad viņa šo Jaunavas Marijas skulptūru īpaši godināja.

[2] Consejo de Estado – Spānijas valdības augstākais konsultatīvais orgāns.

[3] Saskaņā ar tā laika ieražu bērni drīkstēja pieņemt svēto Komūniju, tikai sasnieguši desmit gadu vecumu. Marijas Maraviljasas pirmās svētās Komūnijas diena bija 1902. gada 7. maijs. Vēlāk savam biktstēvam viņa stāstīja: “Pirmās Komūnijas dienā es biju ļoti laimīga. Es lūdzu Kungam vienīgi to, lai reiz pienāktu diena, kad es pilnīgi piederētu Viņam, dzīvojot kā mūķene.”

[4] Starptautiska karitatīva sieviešu kongregācija, kuru 1633. gada 29. novembrī dibināja svētais Vincents de Pols un svētā Luisa de Mariljaka. Mūsdienās šī apustuliskās dzīves kongregācija darbojas 90 valstīs, tajā ir apmēram 24500 māsu. Spānijā pirmās šīs kongregācijas māsas ieradās 1790. gadā.

[5] Marijas Maraviljasas tēvs nomira 1913. gada 19 decembrī, un pēc mēneša nomira arī viņas vecmāmiņa. Vecākie brāļi un māsas jau bija precējušies, un meitene palika kopa ar savu māti.

[6] Maravillas de Jesús – spān.: Jēzus brīnumdarbi.

[7] Duruelo savulaik atradās pirmais svētā Jāņa no Krusta dibinātais klosteris. Mūsdienās šī klostera ēka nav saglabājusies.

[8] Uz Kabrerasu pārcēlās Lasbatuekasas kopiena. Savukārt Lasbatuekasas klostera ēku māte Maraviljasa atdeva baskāju karmelītu tēviem.

[9] Šajā klosterī māte Maraviljasa kā priore pavadīja sava mūža pēdējos gadus.