Svētīgā Marija no Jēzus 1560 gada 18. augusts -1640 gada 13. septembris.
Karmelīte, svētas Avilas Terēzes “zinātniecīte”, piemiņas diena 12 septembris.

Acīm apslēptais dārgums

16. gadsimtu sauc par Spānijas Zelta laikmetu, spāņu nācijas varenības ziedu laikiem. Visā valstī tiek celtas jaunas un varenas katedrāles (slavenākās no tām – Burgosā, Leonā, Seviļā un Toledo). Tiek būvēti jauni klosteri un dibinātas slavenas universitātes (Alkalā, Salamankā un Valjadolidā). Literatūrā ienāk tādi dižgari kā Servantess, Lope de Vega, Tirso de Molina un Luiss de Leons, mākslā — El Greko, Velaskess, Muriljo. Baznīcā dzimst tādi diži svētie kā Ignācijs no Lojolas, Pedro no Alkantaras, Terēze no Avilas, Jānis no Krusta.

Svētīgā Marija no Jēzus nodzīvo garu mūžu, pieredzot divpadsmit pāvestus (Piju IV, svēto Piju V, Gregoru XIII, Sikstu V, Urbānu VII, Gregoru XIV, Inocentu IX, Klementu VIII, Leonu XI, Pāvilu V, Gregoru XV un Urbānu VIII), trīs Spānijas karaļus (Filipu II, Filipu III un Filipu IV) un piecus Toledo arhibīskapus. Viņa pieredz gan 16. gs. varenību un uzplaukumu, gan tai sekojošo 17. gs. dekadenci. Spānijas karalis Filips III par viņu ir teicis: “Dzīvē neesmu runājis ar saprātīgāku un zinošāku sievieti.”

Svētīgā Marija no Jēzus, īstajā vārdā Marija Lopesa de Rivasa (Maria López de Rivas) piedzima 1560. gada 18. augustā Tartanedo ciemā Spānijā turīgā muižnieku ģimenē. Viņas tēvs Antonio López de Rivas un māte Elvira Martínez Rubio bija ticīgi cilvēki, tādēļ nedēļu veco bērnu Sv. Bartolomeja baznīcā kristīja jau tā paša gada 25. augustā.

Marijai vēl nebija četri gadi, kad saslima un pusgada laikā nomira viņas tēvs dons Antonio. Palikusi viena, 19 gadus jaunā atraitne donja Elvira kopā ar meitu pārcēlās uz 20 kilometru attālo Molina de Aragonas pilsētu, kur dzīvoja viņas mirušā vīra radi. Molina de Aragonā Marija nodzīvoja trīspadsmit gadus (1564-1577). Pirmos četrus kopā ar māti, bet vēlāk, kad māte otrreiz iziet pie vīra, viņa paliek tēvoča dona Heronimo de Rivasa (Jerónimo de Rivas) un viņa sievas Isabelas de Urenjas (Isabel de Ureña) namā, kur saņem labu kristīgu audzināšanu.

Meitene aug skaista, gudra un tikumīga. Jau bērnībā viņa bēg no kņadas un skaļām runām – viņai tīk klusums un vientulība. Marija mīl un godina Jaunavu Mariju, garas stundas pavadas lūgšanā, reizi nedēļā dodas uz grēksūdzi vietējā draudzes baznīcā. Par Mariju mēļo, ka viņa vairāk mīt Debesīs nekā uz zemes.

Četrpadsmit gadu vecumā viņa sāk domāt par klostera dzīvi, taču ģimenes tam sīvi pretojas. Redzot Marijas ilgas, jezuītu tēvs Antonio de Kastro, kas nesen bija iepazinies ar Avilas Terēzi, virza viņu uz karmelu. Sarakste starp Avilas Terēzi un Mariju aizsākas 1576. gadā, kad Marija vēl nav 16 gadu veca. Marija vairakkārt lūdz Terēzi uzņemt viņu jebkurā no viņas dibinātajiem klosteriem. Svētā Terēze, pārliecinājusies par Marijas aicinājumu, sūta viņu uz Toledo.

Izcīnījusi iekšējas un ārējas cīņas un pārvarējusi ģimenes pretošanos, Marija 1577. gada augusta sākumā atstāj visu – mantotās tēva mājas Tartanedo, plašos zemes īpašumus, draugus un piederīgos – un dodas uz 270 km attālo Toledo, uz baskāju karmelīšu klosteri, kuru nesen ir nodibinājusi svētā Avilas Terēze. 3 ) Viņu pavada tēvocis Heronimo de Rivass un biktstēvs Antonio de Kastro.

Kad 10. augustā Marija ierodas Toledo, māte Terēze jau ir atgriezusies Avilā. Toledo klostera priore Anna no Eņģeļiem (Ana de los Ángeles) saņem Terēzes ieteikuma vēstuli, kurā ir rakstīts: “Es jums sūtu novici ar 50 tūkstošiem dukātu pūra naudas. Es par viņu labprāt dotu 500 tūkstošus, lai tikai viņu uzņemtu. Nemēriet viņu ar to mēru, ar ko mērāt citas, jo es ceru, ka viņa būs īsts Dieva brīnums.”

Marija uzvelk klostera tērpu 1577. gada 12. augustā. Viņas klostera vārds tagad ir Marija no Jēzus. Tomēr pirmā noviciāta gada beigās Marija smagi saslimst un Toledo karmelītes šaubās, vai vājās veselības dēļ viņa spēs turpināt klostera dzīvi. Pirms pieņemt galīgo lēmumu, māsas lūdz padomu mātei Terēzei. 1578. gada jūnijā—jūlijā Terēze īsi un kodolīgi atbild: “Manas meitas, raugiet pašas, ko jūs darāt! Taču, ja jūs liegsiet Marijai no Jēzus viņas profesu, tad es viņu atvedīšu uz Avilu. Lai viņa dod svētsolījumus pat tādā gadījumā, ja visas dzīves dienas būtu spiesta pavadīt gultā, jo tāda ir Dieva griba. Klosteris, kurā būs Marija no Jēzus, būs Dieva svētīts.”

Augusta beigās Terēze vēlreiz raksta Toledo klostera priorei, dodot Marijai Jēkaba svētību: “Šī ir mana atļauja māsai Marijai no Jēzus dot svētsolījumus. Es to dodu ar lielu prieku. Lai viņu sasniedz svētība de rore caeli et de pinguedine terrae 4 .”

1578. gada 8. septembris ir Marijas no Jēzus svinīgā profesa diena. Neraugoties uz vājo veselību, Marija arvien ir spara un dedzības pārpilna. Sākumā viņai uztic sakristiānes, vārtu māsas un slimo kopējas pienākumus.

Tā paša gada 17. augustā viņa pirmo reizi satiek svēto Jāni no Krusta. Svētais naktī ir izbēdzis no apauto karmelītu cietuma, kurā viņš ir pavadījis deviņus garam un miesai mokošus mēnešus. Rītausmā viņš novārdzis klauvē pie karmelīšu klostera vārtiem un lūdz māsām patvērumu. Tā kā kāda no māsām ir saslimusi un viņai nepieciešama grēksūdze, māte priore bēgli laipni uzņem un paslēpj klostera klauzūrā. Jānis pastāsta karmelītēm par savu riskanto bēgšanu. Naktī viņš ir izlīdis pa klostera logu zem kura bijusi stāva, klinšaina nogāze, un lēcis tumsā. Viņa izglābšanās ir gluži vai neticama! Jānis deklamē māsām savus cietumā sacerētos pantus un stāsta par savu apbrīnojamo izglābšanos.

Marija no Jēzus ir viena no tām karmelītēm, kas klausās. “Es viņu redzēju un ar vīnu runāju daudzas reizes,” māte Marija vēlāk atcerēsies. Savu turpmāko ceļojumu laikā, pildot ordeņa pienākumus, tēvs Jānis bieži apmeklē Toledo klosteri un māsu Mariju no Jēzus labi iepazīst. Viņš to augstu vērtē un atzīst, ka šai mūķenei piemīt izcils, rets un ārkārtīgi privileģēts gars.

Svētā Terēze pirmo reizi satiek Mariju tikai 1579. gada vidū, kad, ceļojot uz Malagonu, dažas dienas pavada Toledo klosterī. Ieraugot Mariju, Terēze viņu maigi apskauj un saka: “Ak, mana meita, lai cik daudz man par tevi stāstīts, es redzu nesalīdzināmi vairāk!” Tomēr, redzot, cik ļoti Marija ir iegremdējusies Dieva mīlestībā un Debesu lietu kontemplācijā, Terēze bažījas, vai viņas veselība izturēs tik lielu gara dedzību. Lai mazliet izkliedētu Marijas domas un novērstu tās no Debesu lietām, Terēze liek viņai uzticēt vienkāršus, praktiskus darbus. Tā, piemēram, reiz viņa to sūta uz dārzu un liek saskaitīt apelsīnkoka lapas, un pēc tam nākt un pastāstīt, cik daudz to ir.

1580. gada martā, atgriežoties no jauna klostera dibināšanas Viljanueva de la Harā (Villanueva de la Jara), māte Terēze nopietni saslimst un ir spiesta palikt Toledo klosterī līdz 6. jūnijam. Šajos mēnešos Terēze Mariju no Jēzus labāk iepazīst — un viņa kļūst par vienu no Terēzes mīļākajām meitām. Asā prāta un nemaldīgās intuīcijas dēļ svētā Terēze viņu sauc par mi letradillo — manu zinātniecīti. Laikā, kad Terēze jau ir sasniegusi savu mistiskās un zemes dzīves pilnbriedu, bet Marija no Jēzus vēl nav pat divdesmit gadu veca, Terēze viņai lūdz pārskatīt nule kā Toledo klosterī pabeigto Dvēseles pili — tik augstu viņa vērtē Marijas dievišķo lietu izpratni un intuīciju.

Divdesmit četru gadu vecumā Marija kļūst par noviču audzinātāju. 1585. gada jūlijā viņa dodas uz 60 km attālo Kuervu (Cuerva), lai tur piedalītos jauna klostera dibināšanā un pildītu noviču audzinātājas pienākumus. Tas ir Marijas vienīgais ceļojums. Kuervā Marija pavada nepilnus piecus mēnešus, tad atgriežas Toledo. 1587. gada 24. jūlijā viņu ievēl par priores palīdzi — supriori, tad vairākkārt — par klostera priori, taču, kad 1600. gada jūnijā Toledo ierodas Kastīlijas ordeņa provinces vizitators tēvs Alonso de Jesús Maria, viņš Mariju atbrīvo no priores amata un noteic, ka 20 gadus viņai aizliegts šo amatu ieņemt. Iemesls – kādas mūķenes apmelojumi. Vairums māsu ir pārliecinātas, ka Marija ir pilnīgi nevainīga, taču tēvs Alonso viņu liecības neuzklausa, jo uzskata, ka Marija ir viņas iebiedējusi.

Šis pazemojums ilgst divdesmit gadus, taču tas nenocietina Marijas sirdi, bet liek pilnā mērā uzplaukt viņas tikumiem — žēlsirdībai, pacietībai un pazemībai. Kad nomirst māsa, kas reiz viņu bija apmelojusi, Marija lūdz, lai Kungs viņu atbrīvo no šķīstītavas sāpēm. Garīgās tumsas un ciešanu laiku nomaina žēlastību laiks; Marija saņem īpašas Dieva dāvanas – atklāsmes vīzijas un ekstāzes, turklāt viņai piemīt pravieša dāvanas. Grūtās situācijās māte Terēze arvien lūdz Marijas padomu un vienmēr to saņem.

Tēvs Grasians 5 par viņu raksta: ” .. tā bija mūķene, kuru svētā māte Terēze ļoti mīlēja un kura bija svēta jau kopš bērnības; viņai piemita lieli un varonīgi tikumi. Kādu reizi viņa lūdza, lai Kungs viņai ļautu fiziski izjust Viņa ciešanas. Kungs viņai piešķīra savu ērkšķu kroni. Kopš tās dienas šā mūķene arvien cieta stipras galvas sāpes, kas nekad nemitējās. Apbrīnojamā veidā tas viņai netraucēja pildīt ikdienas pienākumus ordenī. Vēlāk, lai remdētu viņas nerimstošās ilgas ciest Kristus dēļ, Kungs viņai deva tik asas sāpes rokās, pēdās un ribās, ka jābrīnās, ka viņa varēja tās panest. Es ļoti labi pazīstu šo mūķeni, kura nāk no Molinas un kuru sauc Marija no Jēzus, agrāk viņa bija Toledo priore, par kuru es varētu pastāstīt daudz ko.” (Peregrinación de Anastasio)

Kad 1620. gadā. tēvs Alonso, kas pa to laiku ir kļuvis par ordeņa ģenerālo vadītāju, no jauna ierodas klosterī, viņš atjauno Marijas labo vārdu un godu, kopienas priekšā lūdzot piedošanu par saviem pagātnes maldiem un viņai nodarīto netaisnību. 1624. gadā Mariju no Jēzus vienbalsīgi ievēl par priori trešo reizi.

Pēdējos desmit dzīves gadus māte Marija no Jēzus cieš lielas sāpes un daudz slimo. 1629. gada Epifānijas svētkos (Triju Ķēniņu dienā) Kungs viņai saka: „Marija, tu lūdz tevi atbrīvot no tavas miesas cietuma, zini, ka vēl nav pienācis laiks, jo līdz šim tu dzīvoji sev, tagad tev jādzīvo citu labā; lai atpūstos, tev paliek mūžība.”

Un, patiesi, neraugoties uz slimību un sāpēm, māte Marija kalpo kopienai kā jauno māsu audzinātāja, nevienai viņa neliedz savu padomu un svētību, ar jauneklīgu degsmi neiztrūkstoši piedalās Baznīcas liturģiskajās lūgšanās, raugās, lai visā pilnībā tiktu ievērota Karmela regula un karmelīšu statūti, nenogurstoši uzrauga jaunā dievnama celtniecību.

Māte Marija no Jēzus mirst 1640. gada 13. septembrī pulksten desmitos no rīta 80 gadu vecumā. Kad Toledo ļaudis, to uzzina, viņi pulcējas pie klostera vārtiem, lai tā izrādītu mūķenei savu cieņu un mīlestību. Māti Mariju apbedī klostera kapelā, jo pilsētā viņai ir svētuma slava.

Kad 1642. gadā pirmo reizi tiek veikta Marijas no Jēzus pīšļu ekshumācija, tā apliecina, ka viņas ķermeni nav skārusi satrūdēšana. Viņas kapu atver vēl trīs reizes – 1914., 1929. un 1976. gadā. Liecinieki stāsta, ka no viņas kapa nākusi patīkama smarža un Marijas no Jēzus miesas ir mumificējušās, lai gan nekad nav tikušas iebalzamētas.

1976. gada 14. novembrī Romā noslēdzas viņas beatifikācijas process, pāvests Pāvils VI pasludina māsu Mariju no Jēzus par svētīgu, nosakot, ka viņas liturģiskie svētki svinami 13. septembrī 6 .

Māte Marija no Jēzus bija viena no izcilākajām svētās Avilas Terēzes meitām, kas svētuma slavu baudīja jau dzīves laikā. Viņa bija kā otrs Elisejs, jo bija mantojusi mātes Terēzes garu. To apliecina visi, kas viņu pazina, – gan Toledo klostera māsas un pilsētas iedzīvotāji, gan arī daudzi priesteri un klosteru ļaudis, starp viņiem arī pati svētā Terēze no Jēzus un svētais Jānis no Krusta. Svētā Avilas Terēze arvien atkārtoja, ka Marijai no Jēzus nav jākļūst svētai -viņa jau tāda ir. Beatrise Ovalja de Aumada, svētās Terēzes māsasmeita 7, par svētīgo Mariju no Jēzus teica, ka “viņa ir kā manas tantes kopija”.

Monsinjors Ferdinando Antonelli, Svēto lietu kongregācijas sekretārs, par viņu raksta: “Marija no Jēzus ir kā zvaigzne, kas riņķo ap lielu sauli, māti Terēzi no Jēzus, kas viņu brīnišķi apspīd ar savu gaismu. [..] Viņa ir kā apslēpts dārgums. [..] Ja jūs gribat redzēt un dzirdēt īstu konteplatīvo [mūķeni], tad ieklausieties mūsu mātē Marijā no Jēzus.”

Es vairāk gribu ciest nekā baudīt.
Marija ir mana Māte un viss mans labums.
Tversimies pie svētās katoliskās ticības enkura un
cerēsim uz Dievu.
Mums kā dūjām jālido pie Jēzus Sirds un jāvij tur
sava ligzda.
Tas, kurš mīl Kristu būs šķīsts; to, kurš no visas
sirds Viņam kalpos, sargās neiznīcīgs Kunga vairogs.
Es vairs nevēlos neko citu kā vien to, lai manī notiek Dieva griba tagad un mūžībā.

(Māte Marija no Jēzus)

Materiālu sagatavoja Inga Reinvalde
Mieram tuvu, Septembris 2019, nr. 9(242)