Svētīgais Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus 1894. gada 2. decembris – 1967. gada 27. marts.
Piemiņas diena 4 februāris.

Karmelītu ordenis Baznīcai ir devis daudz svēto. Pazīstamākie no tiem ir Avilas Terēze, Jānis no Krusta un Terēze no Bērna Jēzus. Godināmais[1] tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus arī ir no Karmela garīgās ģimenes. Viņam, kas dzīvoja 20. gadsimtā, Dievs uzticēja veikt šī garīguma sintēzi un izveidot Karmela garīguma skolu, kas attiecas ne tikai uz klosterļaudīm, bet arī (un it īpaši) uz lajiem. Viņš šo garīgumu aktualizēja un darīja saprotamu mūsdienu cilvēkiem. Tēvs Marija Eugēnijs bija aicināts būt teologs un garīgais vadītājs, kam pateicīgas ir nu jau tūkstošiem dvēseļu, kuras gaismu savai garīgajai dzīvei smēlušās viņa mācībā, dzīves piemērā un grāmatās.
Anrī Grialū[2] dzimis 1894. gada 2. decembrī vienkāršu laužu ģimenē Gā – ogļraču ciematā, kas atrodas Averonā, Francijas dienvidrietumos. Jau agrā bērnībā viņam nācās piedzīvot dzīves skarbumu, jo tēvs agri nomira un mātei bija jāuztur pieci bērni. Tāpēc vienpadsmit gadu vecumā Anrī bija jādodas prom no mājām uz Itāliju, Sūzas pilsētu, kur Svētā Gara kongregācijas tēvi bez atlīdzības zēniem sniedza izglītību un viņus gatavoja priesterībai. Pēc trim gadiem Anrī atgriezās mājās. Jau zēna gados viņš vēlējās kļūt par priesteri, tāpēc iestājās mazajā seminārā savā diecēzē. Taču jau 1911. gadā, mazajā seminārā pabeidzis pirmo mācību gadu, Anrī iestājās lielajā seminārā Rodēzā – viņš bija loti apdāvināts, talantīgs puisis.
Kad sākās Pirmais pasaules karš, studijas seminārā nācās pārtraukt – visus semināristus mobilizēja armijā. Tādējādi sākās arī jauns posms Anrī dzīvē. Ļoti nozīmīgs posms. No 1914. gada 5. augusta līdz 1919. gada 30. augustam, kad viņš tika demobilizēts, Anrī bija karavīrs. Atrazdamies nemitīgās dzīvības briesmās un skarbos apstākļos, viņš guva ļoti būtisku pieredzi. “Karš man bija dzīves skola, vide, kurā gūta neaizstājama pieredze, kas mani sagatavoja tikties ar visiem sabiedrības slāņiem un saprast ciešanas,” viņš vēlāk rakstīja. Taču runa nav tikai par to. Tieši frontē, atrazdamies zem lodēm, viņš piedzīvoja to, kas ir svēto sadraudzība, – svētā Terēze no Bērna Jēzus sargāja Anrī un viņa cīņubiedrus. Turklāt tieši kara gados nostiprinājās jaunā karavīra dzīves pārliecība: Dievs ir visa pamats. Viņš ir tas, kas dod spēku, un tikai Viņam Anrī vēlējās veltīt savu dzīvi. Karam beidzoties, Anrī bija divdesmit piecus gadus vecs, nobriedis vīrietis, kas bija pilnīgi pārliecināts par to, ko vēlas. Viņš Dievam vēlas atdot visu – viņš būs priesteris!
Anrī atsāka studijas garīgajā seminārā. Bija 1920. gads, vēls 13. decembra vakars, norisinājās rekolekcijas. Anrī lasīja grāmatu par svētā Jāņa no Krusta dzīvi. Lasot viņš piedzīvoja to, ka tieši Karmela garīgums ir tuvs viņa sirdij un ka šajā garīgumā rodams tas, ko viņš vēlas.

1922. gada 4. februārī Anrī Grialū tika ordinēts par priesteri. Saņēmis Ordinācijas sakramentu, viņš teica: “Es esmu priesteris, priesteris uz mūžiem!” Šajā dienā, upurējot sevi Dievam, viņš rakstīja: “Tu vēlies, lai es būtu hostija – upurdāvana, tāpēc es sevi upurēju Tev, lai piedzīvotu to, ko Tu vēlēsies, – gan mieru un prieku, gan tumsu un ciešanas.”
1923. gada 24. februārī viņš iestājās karmelītu ordenī. “Es nekad nebiju redzējis karmelītus un nezināju, kādi viņi ir, tomēr man bija skaidrs, es biju pārliecināts, ka man jāstājas Karmelā. Es biju gatavs visu darīt kā viņi. Ja viņi kāpj kokos, arī es kāpšu kokos, ja viņi ēd akmeņus, arī es ēdīšu akmeņus! Man tur jābūt!” viņš vēlāk raksturoja tā brīža izjūtas.

Karmelā Anrī pieņēma vārdu Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus. Par Mariju Eugēniju sauca karmelītu māsu, kas Anrī bija iedevusi grāmatiņu par svēto Jāni no Krusta, savukārt predikācija no Bērna Jēzus bija par godu mazajai Terēzei. Tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus pilnībā nodevās klusumam, aizmirstot sevi. Satikšanās ar Dievu lūgšanā viņam kļuva par galveno dzīvē. Pamazām viņam atklājās Terēzes no Lizjē garīgās bērnības ceļš. 1925. gadā kanonizētās karmelītes grāmata “Kādas dvēseles stāsts” bija viņa garīgās dzīves rokasgrāmata jau kopš 1908. gada.
Svētās Terēzes no Lizjē kanonizācija kļuva par vienu no skaistākajām viņa mūža dienām.
Bīskaps Gijs Gošē teicis, ka tēvs Marija Eugēnijs ir “viens no nozīmīgākajiem mazās Terēzes mācekļiem kā 20. gadsimtā, tā arī turpmāk”. “Savas dvēseles dziļumos es dzīvoju kopā ar Jāni no Krusta,” šis karmelītu tēvs teica. Savukārt Avilas Terēze viņam palīdzēja padziļināt izpratni par iekšējo lūgšanu.
Jau formācijas laikā jaunajam karmelītam radās pārliecība par to, ka viņam ir uzticēta kāda misija. Aktīvi iesaistoties evaņģelizācijā – sprediķojot, tiekoties ar cilvēkiem, tos uzklausot – pamazām kļuva skaidrs, ka viņa misija ir vadīt pie Dieva pa ticības un kontemplācijas ceļu sava laikmeta cilvēkus – visdažādāko zemju, tautību un rasu pārstāvjus. Bet kā konkrēti to īstenot?

1928. gadā tēvs Marija Eugēnijs tika norīkots pildīt Ptikastelē klostera priora pienākumus. Un tad 1929. gadā viņš iepazinās ar Marī Pilu un pāris viņas draudzenēm, kuras bija ieradušās pie viņa lūgt padomu par savu garīgā aicinājuma ceļu. Jaunās sievietes vēlējās sevi pilnīgi veltīt Dievam, turpinot ikdienas dzīvi un profesionālo darbību pasaulē. Tā dzima jauna kopiena, kas piederīga Karmela garīgajai ģimenei, – sekulārinstitūts, kuru tagad pazīstam kā Dzīvības Dievmātes institūtu (Notre-Dame de Vie) un kura locekļi – laji un priesteri – vēlas liecināt par dzīvo Dievu un atklāt Viņu mūsdienu cilvēkiem. Jaunās kopienas garīguma centrā bija diendienā praktizēta iekšējā lūgšana un laiks vienatnei. Tas nodrošināja to, ka ikdienas dzīvē netika zaudēta tuvība ar Dievu. Jāpiebilst, ka Marī Pila bija tuvākā karmelītu tēva līdzgaitniece, kas nesavtīgi iesaistījās institūta veidošanā un bija tā līdzdibinātāja un pirmā priekšniece. Tēvs Marija Eugēnijs teicis: “Baznīcas vēsturē lielos Dieva darbus vienmēr ir veikuši vīrieši un sievietes kopā.” Tā tas bija arī šajā gadījumā.
1929. gada 14. martā viņi abi pirmo reizi ienāca Dzīvības Dievmātei veltītajā baznīcā (šo svētnīcu jaunajai kopienai piedāvāja kā garīgo centru) mazā Provansas ciematiņā Venaskā. Tēvs Marija Eugēnijs šeit īpašā veidā piedzīvoja Dievmātes klātbūtni – šeit jaunava Marija viņam sevi atklāja kā Māti, dzīvības devēju. 1932. gads uzskatāms arī par Dzīvības Dievmātes institūta dibināšanas gadu. Svētā jaunava Marija vienmēr ir bijusi viņa prieka avots. Tieši šeit, šajā senajā svētvietā, kur Dievmāte tiek godināta kā Dzīvības Māte jau no 5. gadsimta, uzsākās jaunās Karmela ģimenes – Dzīvības Dievmātes institūta – dzīve un misija.

Taču tēvs Marija Eugēnijs joprojām pildīja sava ordeņa noteiktos pienākumus un devās tur, kur viņu sūtīja. No 1932. līdz 1936. gadam viņš bija klostera priors Ažānā, bet no 1936. līdz 1937. gadam – Montekarlo. 1937. gadā viņš tika ievēlēts ordeņa Ģenerālajā padomē, tāpēc devās uz Romu, kur strādāja līdz 1955. gadam, izņemot Otrā pasaules kara gadus. Tad tēvs Marija Eugēnijs atgriezās Francijā un līdz 1946. gadam nesavtīgi strādāja, lai sniegtu atbalstu karmelītu klosteriem, tajā pašā laikā vadot jaundibināto sekulārinstitūtu. 1947. gadā viņš aizsūtīja uz Romu lūgumu oficiāli apstiprināt jauno kopienu. Togad viņš arī pirmo reizi tikās ar jauniešiem, kuri 1963. gadā izveidoja institūta vīriešu nozarojumu. Savukārt pēc atgriešanās Francijā 1955. gadā viņš veica provinces priekšnieka pienākumus (1957-1960 un 1963-1967). Šajā laikā viņš apmeklēja Karmela ordeņa ģimenes visā pasaulē: Saigonā, Bom­bejā, Honkongā, Meksikā, Filipīnās un Kanādā. 1962. gadā Dzīvības Dievmātes institūts saņēma pāvesta apstiprinājumu.
Jau ilgu laiku pirms Vatikāna II koncila tēvs Marija Eugēnijs bija pārliecināts par to, ka aicinājums uz svētumu ir vispārējs un tas neattiecas tikai uz klosterļaudīm. Savās piezīmēs viņš rakstīja: “Mūsdienās ir bīstami būt svētajiem pa pusei, atteikties no ideāla, kas ir mūsu acu priekšā. Agrāk varēja pastāvēt uzskats, ka svētums attiecas tikai uz īpašu cilvēku grupu, īpašām dvēselēm, konsekrētajām personām. Mūsdienās svētumam ir jācaurstrāvo visas dvēseles, visi cilvēki neatkarīgi no viņu dzīves statusa.” Šī atziņa noteica tēva Marijas Eugēnija dzīvi un darbību. Viņš dzīvoja, lai vadītu dvēseles pie Dieva, lai vadītu tās uz svētumu ar Karmela gara un mācības palīdzību. Jo tēvs Marija Eugēnijs saprata – lai sasniegtu svētumu, nepieciešama cieša saikne starp kontemplāciju un darbību. Par vienu no garīgās dzīves bagātībām un sludināšanas prioritātēm viņš uzskatīja Kristības sakramenta žēlastību: “Ja apzināmies, kas ir Kristības žēlastība un “zīmogs”, ko tā nes sev līdzi, gaisma, ko tā sniedz, virziens, ko tā parāda, cerība, ko tā dāvā, tad tā mūsu dzīvē ir kā enkurs dvēselei. Dievs mani ir iemīlējis, Viņš man ir devis savu žēlastību, Dievs mani aicina – tieši Viņš ir mana cerība.”
Tēvs Marija Eugēnijs ir sarakstījis garīgās dzīves teoloģijas apkopojumu Es gribu redzēt Dievu (Je veux voir Dieu), kurā ietverta Karmela mācības sintēze. Tas ir šedevrs, kas autoru piepulcē izcilākajiem garīgās dzīves skolotājiem, kurus Dievs Baznīcai devis ar karmelītu ordeņa starpniecību. Šajā grāmatā iekļauta arī tās autora kontemplatīvās dzīves un apustuliskā darba pieredze. Šī grāmata ir iznākusi vairāk nekā divdesmit valodās un ir piedzīvojusi daudzus atkārtotus izdevumus jau vairāk nekā simt tūkstoš eksemplāru apjomā. Latviešu valodā iznākušas divas tēva Marijas Eugēnija grāmatas: ”Svētā Gara iedvesmā” un “Jēzus Lieldienu noslēpuma apcere”. Vairākas katehēzes metodes ir izmantojušas viņa garīgo pieredzi bērnu un pusaudžu kristīgai audzināšanai. Latviešu lasītājām ir pieejamas grāmatas “Stāstiet mums par Dievu” un “Audzināt bērnus lūgšanai”.
Būdams izcils garīgās dzīves skolotājs, tēvs Marija Eugēnijs māca, kā praktizēt iekšējo lūgšanu, kā tuvoties Dievam un palikt Dieva klātbūtnē: “Lūgšana nav nekas cits kā mīlestības pilna ticība, kas meklē Dievu. Lūgšana ir kontakta nodibināšana ar Dievu, lai apmainītos ar Viņu mīlestībā. Tā ir saruna.”
Visa tēva Marijas Eugēnija dzīve aizritēja spēcīgā Svētā Gara un jaunavas Marijas ietekmē. Pirms nāves viņš teica: “Es aizeju pie Svētā Gara, lai Viņš mani apskautu mūžībā.” Atbildot uz viņa mīlestības pilno uzticību, Dievs viņu aicināja pie sevis 1967. gada 27. martā, Lieldienu pirmdienā, kad tiek svinēti Marijas, Dzīvības Dievmātes, svētki.
Daudzi jau ir piedzīvojuši tēva Marijas Eugēnija garīgās aizbildniecības spēku. Viņa sūtība ir vest dvēseles pie Dieva, atklāt tām Viņa mīlestības dziļumus un mācīt ļauties Svētā Gara darbībai, lai kopā ar Viņu celtu Baznīcu. Lai iepazīstinātu pēc iespējas vairāk kristiešu ar šo garīgās dzīves skolotāju, Baznīca 1985. gadā Aviņonas diecēzē uzsāka viņa beatifikācijas procesu, un 2011. gada 19. decembrī. pāvests Benedikts XVI atzina tēva Marijas Eugēnija tikumu varonību un pasludināja viņu par godināmo. (Savukārt 2016. gada 19. novembrī izcilais karmelīts tika pasludināts par svētīgo. – Izdevēja piez.)
“Dedzīgākais mīlestības apliecinājums, ko mēs varam sniegt pasaulei un cilvēcei, ir izaudzināt tai svēto. Šis svētais var būt kāds cits vai mēs paši.” Tēvs Marija Eugēnijs

[1] Kopš 2016. gada 19. novembra – svētīgais (Izdevēja piez.).

[2] Tēva Marijas Eugēnija laicīgais vārds.

Izdevumam Cilvēki kalnā materiālu sagatavoja
Kristīne Ceļmillere (raksta tapšanas laikā Ķirule) un Astra Feldmane
Tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus Tava mīlestība auga līdz ar mani