Svētīgā Terēze no sv. Augustīna un viņas piedspadsmit biedrenes +1794.
Svētīgās Kompjenas mocekles, piemiņas diena 17. jūlijs.

Šā gada 24. maijā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja franču komponista Frānsisa Pulenka opera “Karmelīšu dialogi”. LNO mājaslapa to piesaka šādi: “Opera vēsta par sešpadsmit karmelīšu mūķenēm, kuru šīszemes gaitas vardarbīgi aprāvās uz ešafota Franču revolūcijas laikā 1794. gadā. Kompjeņas mocekļu stāsts guva plašu rezonansi 20. gadsimta sākumā, pateicoties vācu rakstnieces Ģertrūdes fon Lefortas romānam “Pēdējā pie ešafota” (Die Letzte am Schafott). Viņas iztēlē dzima un vēlāk arī par Pulenka operas galveno varoni kļuva novice Blānša — trausla, nobijusies pusaugu meitene, kurai lemts cieši ielūkoties biedējošās, bezcerīgās pasaules acīs un meklēt izeju no pašas baiļu radītajām lamatām.”

Lefortas darbs iedvesmoja arī diženo franču rakstnieku Žoržu Bernanosu sarakstīt darbu “Karmelīšu dialogi”, kas sākotnēji bija iecerēts kā filmas scenārijs, taču autora nāves dēļ filma netika uzņemta, tāpēc Frānsiss Pulenks pielāgoja materiālu operas libretam. Lefortas Blānša de la Forsa 1 ir fiktīvs tēls. Viņas uzdevums ir atspoguļot mūsu visu eksistenciālās bailes. Ja pašķetinām atpakaļ, tad Leforta savai grāmatai iedvesmu bija guvusi no darba “Kompjeņas sešpadsmit karmelīšu moceklības apraksts”, ko sarakstījusi māsa Marija no Iemiesošanās, kas aresta brīdī neatradās klosterī, tāpēc izbēga no moceklības un varēja aprakstīt tā laika notikumus. Kā redzam, karmelīšu stāsts joprojām rezonē, taču patiesības labad jāatzīst, ka, lai arī abu rakstnieku darbi un opera no mākslinieciskā viedokļa vērtējami kā izcili (īpaši tas atzīmējams par Pulenka operas finālu, kura laikā klausītājam asinis dzīslās sastingst), vēsturiskās patiesības par karmelītēm tur tikpat kā nav, jo galvenais tēls Blānša de la Forsa ir fiktīvs, bet tieši viņai tiek pakārtota un pielāgota visu pārējo uzvedība. Literāriem un muzikāliem darbiem ir vērtība, ko nevar izsvērt “patiess” un “aplams” kategorijās. “Kristietis nāves priekšā” ir ļoti būtisks jautājums, un veids kā Bernanoss, piemēram, raksta par nāves bailēm, pats jau būdams uz nāves sliekšņa, noteikti ir iespaidīgs, taču viņš neatbild uz jautājumu par to, kā bija patiesībā. Kas notika ar sešpadsmit mūķenēm, kuras 1794. gada 17. jūlijā sodīja ar nāvi kā tautas ienaidnieces?

Kad lielā Karmela reformatore Avilas Terēze sāka dibināt jaunā veida klosterus Spānijā, bija tikai laika jautājums, kad reforma sasniegs tās kaimiņzemi Franciju. Kompjeņas Karmels ir dibināts 1641. gadā kā 53. Karmels Francijā. Tas atradās netālu no Parīzes, un tajā ritēja ierastā Karmela ordeņa dzīve. Apmēram simts gadus pirms Lielās franču revolūcijas kāda no šī klostera karmelītēm – māsa Elizabete-Batista — redzēja sapni, kurā māsas bija lielā godībā Debesīs, tērptas savos baltajos apmetņos ar moceklības palmas zariem rokās. No tā laika kopienā virmoja doma, ka, iespējams, tai kādreiz būs lemta mocekļu nāve.

Kaut arī nav iespējams aprakstīt māsu ceļu uz giljotīnu, neieskicējot revolūcijas pagrieziena punktus, tomēr tas ir izdarāms tikai lielos vilcienos, un tos, kas vēlētos sīkāk saprast toreiz pastāvošo politisko iekārtu Francijā, kā arī to, kāpēc tā bija tik naidīgi noskaņota pret Baznīcu un ticību, aicinu paņemt rokā kādu vēstures grāmatu. Tas šeit sīkāk aplūkots netiks raksta nelielā apjoma dēļ.

Par Lielās franču revolūcijas sākumu tiek uzskatīts 1789. gads. Krasas izmaiņas karmelīšu dzīve piedzīvoja jau 1790. gada 13. februārī, kad tika pilnībā aizliegts dot svētsolījumus. Tā kā visi Baznīcas un klosteru īpašumi tika nacionalizēti, māsas palika pilnīgi bez jebkādiem ienākumiem un iztikas avotiem. Tās, kuras apliecināja, ka klosterī netiek turētas ar varu 3 , saņēma no valsts nelielu pabalstu iztikai, taču nebija atļauts dot jaunus svētsolījumus, savukārt tām māsām, kas nebija devušas mūžīgos solījumus, pabalsts nepienācās. Tie, kas rīkotos pretēji šai noteiktajai kārtībai, varēja zaudēt arī piešķirtos pieticīgos iztikas līdzekļus, tāpēc Kompjeņas karmelītes bija spiestas paklausīt. Vienīgā klostera novice māsa Konstance tika nolemta pilnīgai neziņai par savu nākotni. Tajā laikā māsas atcerējās par gadsimtu iepriekš dzīvojušās māsas Elizabetes-Batistas sapni.

1792. gada 4. augustā tika izdots dekrēts par visu klosteru slēgšanu un to īpašumu atsavināšanu par labu tautai. Tas nozīmēja, ka māsām bija jāatrod civilas drēbes, jo publiska habitu nēsāšana bija aizliegta, un klosteris jāpamet. Tā kā viņām bija aizliegts turpināt dzīvi kā kopienai, māsas sadalījās mazākās grupās, kas iekārtojās četros atsevišķos dzīvokļos. Revolūcija uzņēma apgriezienus. Jau 1792. gada septembrī sākās masveida nāvessodu izpilde, turklāt tas tika darīts jaunā, “humānā” veidā, atbilstoši augstākajiem brīvības, brālības un vienlīdzības ideāliem: nocērtot galvu ar jaunmodīgu ierīci – giljotīnu 4 . Tika uzskatīts, ka tas ir humānāk par pakāršanu vai nošaušanu, turklāt šāds nāvessods bija izdarāms ļoti ātri. 40 cilvēkus varēja sodīt ar nāvi vidēji divu stundu laikā. Jaunieveduma rezultātā ap nāvessoda izpildes vietu Parīzes ielas pludoja asinīs un līķi tika krauti kaudzēs. Šo asiņaino periodu franču revolūcijas ietvaros sauc par Lielo teroru. Kopumā tā laikā tika apcietināts pusmiljons cilvēku, 100 tūkstoši gāja bojā, no tiem 17 tūkstošiem nocirta galvu ar giljotīnas palīdzību, bet 20 līdz 30 tūkstoši tika nošauti, pārējie gājuši bojā slaktiņos, ieskaitot arī sievietes un bērnus. Revolucionāri uzskatīja, ka jaunā valsts iekārta — kas sākotnēji tika pārveidota par konstitucionālu monarhiju, bet vēlāk arī karalim tika nocirsta galva un nodibināta Francijas Republika — ir pamatīgi jānostiprina, un tas jādara, iznīcinot valsts ienaidniekus, bet ienaidniekiem piederošā manta jāizdala trūcīgiem valsts patriotiem.

Šādos vēsturiskajos apstākļos, kad valdīja jukas un terors (atcerēsimies, ka māsas bija padzītas no klostera, viņu īpašumi un ienākumi bija atsavināti), priorei, atceroties māsas Elizabetes-Batistas pravietisko sapni, ienāca prātā, ka varbūt Dievs viņas aicinās apliecināt savu ticību, mirstot mocekļu nāvē, tāpēc piedāvāja vispirms tām māsām, ar ko viņa dzīvoja kopā vienā dzīvoklī, veltīt sevi Dievam kā upuri par to, lai šī asinsizliešana beigtos, par Franciju un Baznīcu. Sākotnēji māte Terēze par šo nodomu runāja tieši ar kopienas vecākajām māsām, kurām jau bija pāri septiņdesmit un kuras jau bija nosvinējušas 50 gadu jubileju kopš savas veltīšanās Dievam. Kaut arī varētu domāt, ka māsas pēc tik ilgas Dievam veltītas dzīves, kā mēdz teikt “ar vienu kāju jau Debesīs”, priecātos atbalstīt priores priekšlikumu, notika gluži pretējais. Doma, ka sirmā vecumā būs jākļūst par upuri giljotīnai, māsas šausmināja, un viņas priores priekšlikumu noraidīja.

Patiesībā ceļš uz moceklību īpaši tad, ja uz to tiek aicināta vesela kopiena, nekad nav vienkāršs. Vienmēr ir tādi, kas uz to ir gatavi, un tie, kas nav. Katrā ziņā nekad nevalda entuziasma pilna vienprātība, kā to varētu maldīgi iztēloties. Šis aicinājums nobriest lēnām, dažādos cilvēkos dažādā ātrumā. Turklāt bieži tiem, kas tā arī nespēj samierināties ar domu par moceklību, Kungs ļauj no tās izbēgt, kā tas notika arī karmelīšu gadījumā. Droši vien tas tiek pieļauts tādēļ, lai vēlāk būtu kāds, kas mocekļu likteni aprakstītu. Lai kā arī būtu, Kompjeņas karmelīšu gadījumā pēc pārdomu dienas vecākās māsas nožēlas pilnas atnāca pie mātes Terēzes, lai lūgtu piedošanu par savu mazdūšību un par to, ka māsas, kam sava vecuma dēļ jāstājas Dieva priekšā, vilcinās atdot par Viņu savu dzīvību, kaut arī jau tik ilgi ir Viņam vien dzīvojušas.

Nav precīzi zināms, kā viss norisinājās tālāk. Mēs nezinām, vai māte Terēze uzrunāja pārējās grupas nākamajā dienā vai vēlāk, vai tās tika uzrunātas visas kopā vai arī pa vienai. Tāpat nav saglabājies upurēšanās teksts.

Tā kā revolucionāri negribēja pieļaut, ka nāvessodi tiek izpildīti patvaļīgi, tika iedibināts Revolucionārais tribunāls, kura uzdevums bija panākt, ka neviens netiek sodīts ar nāvi bez tiesas sprieduma. Ja paskatās uz revolūcijas upuru kopējo skaitu, tad karmelītes tajā bija vien nenozīmīga daļiņa. Pat nāvessoda izpildes dienā viņas bija mazāk nekā puse no tiem, kam todien bija jāmirst. Vienīgā atšķirība starp viņām un pārējiem nevainīgajiem upuriem bija tāda, ka šīs karmelītes tāpat kā Jēzus bija savu nāvi pieņēmušas aiz brīvas gribas.

Par upuru milzīgo skaitu liecina ap Revolūcijas laukumu, kur sākotnēji bija uzstādīta giljotīna, dzīvojošo neapmierinātība, jo tur uzkrājās upuru asinis un zeme drīz vien bija tik ļoti ar tām piesūkusies, ka pēc laukuma šķērsošanas cilvēki aiz sevis atstāja sarkanīgus pēdu nospiedumus. Asiņu bija tik daudz, ka tās izplūda apmēram 15 m rādiusā ap giljotīnu tā, ka pēdējie rindā uz nāvessoda izpildi nevarēja uzkāpt uz ešafota, nepaslīdot asinīs. Tāpat sarkanu sliedi aiz sevis atstāja rati, ar kuriem uz kapsētu tika aizvesti giljotinēto bezgalvainie ķermeņi. Taču pats neciešamākais bija smaka, ko sadaloties radīja asinis un kas vasarā kļuva jo spēcīgāka. Ar nāvi sodāmo bija tik daudz, ka giljotīnu neviens nemaz nepūlējās izjaukt un novākt. To vienkārši ik dienas noskaloja ar ūdeni.

Gandrīz divus gadus sešpadsmit Kompjeņas karmelītes bija ik dienas sevi veltījušas Dievam, lūdzot, lai Viņš darītu galu šādam ārprātam. Beidzot, 1794. gada 22. jūnijā, gandrīz divus gadus pēc padzīšanas no klostera, visas māsas tika apcietinātas un pārvietotas uz bijušajā Vizitācijas klosterī iekārtotu cietumu. Viņu aresta iemesls bija tas, ka klostermāsas acīmredzami gribēja turpināt dzīvot kā Dievam veltītu sieviešu kopiena, kaut arī tas bija aizliegts. Tāpat bija skaidrs, ka viņas nebija revolūcijas atbalstītājas. Tas viss bija bargi sodāms. Tomēr atcerēsimies, ka šāda apsūdzība tika izvirzīta sievietēm, kas ārēji nemaz neatgādināja mūķenes. Viņas bija ģērbušās lietotās, civilās drēbēs, kas bija salasītas no paziņām, un dzīvoja dažādās vietās. Revolūcijas uzraudzības komitejas apsūdzība, ko tā nosūtīja Revolucionārajam tribunālam, saīsinātā veidā skanēja šādi: “Jau ilgu laiku mums ir bijušas aizdomas, ka bijušās karmelītes no šīs pilsētas joprojām dzīvo kā kopiena un seko sava klostera iepriekšējai regulai. Mūsu aizdomas nebija bez pamata. Viņu mītnes tika vairākas reizes pamatīgi pārmeklētas, un tajās tika atrasta klaji inkriminējoša korespondence: šīs sievietes ne tikai ir kavējušas sabiedriskā gara progresu, uzņemot cilvēkus tā sauktajā skapulāra brālībā, bet ir arī izteikušas kontrrevolucionāras vēlmes, lai tiktu sagrauta Republika un atjaunota tirānija 5 . Pēc šo vēstuļu izlasīšanas mēs nekavējoties arestējām bijušās mūķenes. Pilsoņu pārstāvji, varat rēķināties ar mūsu degsmi un modrību. Mēs pratīsim atmaskot ļaundarus, lai kādā tērpā tie slēptos.”

Pēc šīs apsūdzības 10. jūlijā karmelītes tika pārvestas uz Parīzi, lai stātos Revolucionārā tribunāla priekšā. Apcietinājuma vietā viņas lūdza atļauju izmazgāt savas drēbes, un atļauja tika dota. Tā kā viņām nebija otras apģērba kārtas, tad, gaidot, kamēr izžūs izmazgātās drēbes, viņas uzvilka aizliegtos habitus, ko bija paņēmušas līdzi uz ieslodzījuma vietu. Vienīgi ierastās karmelīšu galvassegas vietā viņām visām bija aubes. Kad māsām ieradās pakaļ, lai viņas vestu uz tiesu, civilās drēbes joprojām nebija izžuvušas un gribot negribot karmelītes nācās vest habitos, kuros viņas arī devās nāvē, tomēr svētbildes, kas nāves brīdī attēlo karmelītes pilnā habitā, ir maldinošas. Pat ja viņas būtu uzvilkušas plīvurus, tie būtu jānoņem, jo kaklam pirms galvas nociršanas obligāti bija jābūt kailam.

17. jūlijā, dienu pēc Karmela Dievmātes, karmelīšu īpašās aizbildnes, svētkiem, notika ātrs tiesas process. Klostermāsas apsūdzēja fanātismā, kā arī Republikas noliegšanā un piesprieda nāvi zem giljotīnas asmens šādiem vārdiem: “Revolucionārais tribunāls pastāv, lai sodītu tautas ienaidniekus. Tautas ienaidnieki ir tie, kas ar spēku vai viltu iznīcina sabiedrisko brīvību. Par visiem šiem noziegumiem, ar kuriem Revolucionārais tribunāls ir iepazinies, sods ir nāve. Pēc ģenerālprokurora lūguma un rīkojuma šis spriedums ir jāizpilda 24 stundu laikā pilsētas publiskajā laukumā.”

Uz nāvessoda vietu bija jādodas uzreiz no tiesas zāles. Kamēr māsas veda uz Nācijas laukumu, kur bija uzstādīta giljotīna, viņas dziedāja vesperes, kā arī lūgšanas par mirstošajiem un Veni Creator. Laukumā kā parasti valdīja šausminoša smaka. Kad zeme vairs nebija spējusi uzsūkt vēl vairāk asiņu, zem giljotīnas tika ierīkota tvertne, kur asinīm notecēt, taču tā ātri bija pilna un asinis plūda pāri malām. Vēlāk tika pieņemts lēmums šo tvertni katru vakaru iztukšot turpat masu kapos, kur apbedīja tās dienas giljotīnas upurus, taču tas maz ko līdzēja. Par to, kas tieši notika nāvessoda izpildes vietā 17. jūlijā, vēsta vien klātesošo liecības. Tādējādi ir zināms, ka secība, kādā izpildāms nāvessods, nebija noteikta un priore bija lūgusi bendem ļaut viņai mirt pēdējai no kopienas, lai varētu pirms nāves uzmundrināt un iedrošināt pārējās māsas. Viņa to izjuta kā savu priores pienākumu. Pirmā uz ešafota kāpa māsa Konstance, mūžīgā novice, kas revolūcijas dēļ tā arī nebija varējusi dot savus klostermāsas solījumus. Viņa tos deva brīdī, pirms gulās zem giljotīnas asmens. Tāpat zināms, ka priekšpēdējā bija klostera slimnieku kopēja māsa Marija-Henriete, kas palīdzēja māsām tikt augšā pa ešafota pakāpieniem, bet pēdējā — māte Terēze, klostera priore. Pēc karmelītēm todien galvas nocirta vēl 23 notiesātajiem. Parasti cilvēku, kurš uzkāpa uz ešafota, uzreiz sagrāba divi bendes palīgi, kas upuri noguldīja uz dēļa, pie kura viņu piesēja ar siksnām. Māsas uz giljotīnas dēļa nogūlās labprātīgi. Ejot nāvē, viņas dziedāja kopīgas lūgšanas, tikai balsu skaits kļuva arvien mazāks un mazāks, līdz apklusa pavisam. Sešpadsmit karmelītes bija atdevušas savu dzīvību par to, lai Francijā rimtos asinsizliešana.

Karmelītes apbedīja masu kapos Picpus kapsētā kopīgā bedrē ar vairāk nekā tūkstoš citiem giljotīnas upuriem, kas tur tika krauti ik dienas, katras dienas “porciju” atdalot tikai ar plānu zemes un kaļķa kārtiņu. Pēc nāves viņu mirstīgās atliekas sagaidīja vēl pēdējais pazemojums: ar nāvi sodīto miesas pirms iemešanas kapa bedrē tika noģērbtas pilnīgi kailas, bet apģērbs nodots izmazgāšanai, lai vēlāk to novirzītu sabiedriskajai lietošanai.

Tāds bija karmelīšu ceļš, tomēr šajā vietā vēl stāstu nevaram beigt, jo, kaut arī māsas nomira kopā un bija vienotas savā upurī, nebūtu pelnīti viņas anonimizēt, runājot tikai par “kopienu”, “māsām”, “karmelītēm”, kā tas darīts visa šī raksta gaitā, lai būtu iespējams izsekot notikumu secībai. Jāpatur prātā, ka ikviena no viņām svētumu sasniedza, noejot savu ceļu ar Kungu, jo te nav runa par svētumu, ko izsniedz vairumā par lētāku cenu. Karmelītes nebija visas vienādas. Katra bija atsaukusies sev personiski izteiktam Dieva aicinājumam. Starp viņām bija gluži jaunas māsas un jau sirmgalves, kam nosvinēta 50. svētsolījumu jubileja, bija māsas, kas baudījušas izcilu izglītību, un bija tādas, kas pat neprata literāri runāt, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bija jaunavas un bija atraitne, kas iestājusies klosterī pēc vīra nāves, bija dižciltīgās un bija vienkāršas sievietes. Katra no viņām atdeva savu dzīvību, atbildot uz personisku Dieva aicinājumu. Turklāt Dievs neaicināja uz moceklību visas kopienas māsas. Viena palika dzīva, jo māsu apcietināšanas brīdī neatradās klosterī. Tieši šī māsa bija gribējusi par katru cenu no moceklības izbēgt. Un tieši viņa uzrakstīja pirmo karmelīšu moceklības aprakstu. Divas citas māsas nomira no vecuma un slimībām, moceklību nesagaidījušas, vēl juku laikos, kad karmelītēm nācās pamest savu klosteri un dzīvot izsvaidītām pa četriem dzīvokļiem. Ja stāsts beigtos, nenosaucot vārdā katru māsu pateicībā par ticības liecību un apzinoties, ka arī mūs katru Dievs sauc vārdā, tas nozīmētu, ka līdzīgi revolūcijas piekritējiem mēs viņas zināmā mērā nolemtu anonīmai masu kapu bedrei. Ja liturģijā liela mocekļu skaita gadījumā parasti piemin vienu ar piebildi “un biedri”, kā tas īsuma labad ir darīts arī raksta nosaukumā, tad šeit taisnīgums pieprasa nosaukt viņas visas.

Lūk, visu mocekļu civilie un klostera vārdi, ar kuriem šīs karmelītes pieminētas uz kapa plāksnes, viņu vecums moceklības dienā, kā arī iespēju robežās kāda papildu informācija, kas māsu raksturo:

Marī-Amī Pjekūra, māsa no Krustāsistā Jēzus (78).

Anmarī Madlēna Turē, māsa Šarlote no Augšāmcelšanās (78). Kad pēc ilga brauciena uz nāvessoda izpildes vietu pārējās māsas izkāpa no ratiem, māsa Šarlote palika sēžot, jo ikdienā pārvietojās ar spieķi, turklāt visām karmelītēm bija sasietas rokas. Cienījamā vecuma mūķenei nebija spēka pašai izkāpt no ratiem. Apsargs, zaudējis pacietību, izrāva viņu no ratiem un nosvieda uz bruģa kā kartupeļu maisu. Bridi viņa gulēja nekustīgi, tad, pacēlusi asinīm noplūdušo seju, teica apsargam: “Es pateicos, ka mani nenositāt, jo tad man būtu gājusi secen iespēja reizē ar savu kopienu pagodināt Jēzu Kristu.”

Marī-Kloda Sipriāna Brāra, māsa Eifrāsija no Bezvainīgās ieņemšanas (58), māsa, kurai šķita, ka viņas spējas klosterī pienācīgi nenovērtē, bija greizsirdīga uz priori. Divas nedēļas pirms nāvessoda izpildīšanas viņa saņēma atgriešanās dāvanu, apzinājās savu skaudību un lepnumu attiecībā pret priori un to sirsnīgi nožēloja.

Roze Kretjēna de Nevila, māsa Jūlija Luīze no Jēzus (52), iestājusies klosterī kā bagāta atraitne pēc sava mīļotā vīra nāves, kad tuvinieki jau baidījās, ka viņa aiz bēdām zaudēs prātu. Dienu pirms nāvessoda izpildes sacerējusi himnu, kas izpildāma revolucionāru himnas Marseljēzas melodijā, par godu Karmela Dievmātes svētkiem. Šajā himnā ir arī šādi vārdi: “No Dieva saņēmušas dzīvību, Viņa dēļ mēs pieņemam nāvi.”

Marī-Antuanete Anisē, māsa Terēze no Marijas Sirds (52).

Marī Difūra, māsa svētā Marta (52), konverse.

Katrīna Suarona, māsa Katrīna (52), eksterne, klostera durvju sardze.

Anželika Rusela, māsa Marija no Svētā Gara (51), konverse.

Marī-Garbriela Tresela, māsa Terēze no svētā Ignācija (51).

Marī-Fransuāza Gabriela de Kruasī, māte Henriete no Jēzus (49), bijusī priore un noviču audzinātāja.

Terēze Suarona, māsa Terēze (46), eksterne, klostera durvju sardze, Katrīnas Suaronas miesīgā māsa.

Marī-Anna Brido, māsa svētais Luī (42), apakšpriore.

Madlēna-Klodīne Liduāna, māte Terēze no svētā Augustīna (41), priore, vienkāršu ļaužu vienīgā meita, ļoti izglītota. Vecāki raizējušies, vai viņa varēs iestāties klosterī, jo tiem nebija iespēju meitenei nodrošināt pūru. Par to parūpējās Francijas dofina dzīvesbiedre Marija-Antuanete, un meitene tika uzņemta.

Anna Pelrā, māsa Marija Henriete no Dievišķās apredzības (34), klostera slimnieku kopēja. Kad revolūcijas tribunāls māsām izvirzīja apsūdzību fanātismā, viņa lūdza, lai prokurors definē, ko viņš saprot ar fanātismu. Kad tas atgaiņājās un negribēja atbildēt, māsa uzstāja, ka viņai, Francijas pilsonei, ir tiesības pieprasīt un saņemt vārda “fanātisms” definīciju. Prokurors nu bija spiests to formulēt kā “pieķeršanos ticībai”, un māsa atbildēja, ka viņai ar to pilnīgi pietiek — viņa tikai gribējusi būt droša, ka māsas tiek apsūdzētas par ticību.

Žilī Verolo, māsa svētais Francisks Ksavers (30), neizglītota konverse, kas deva solījumus revolūcijas priekšvakarā. Kad priore viņai jautāja, vai māsa apzinās riskus, viņa (brīvi latviskojot jaunās māsas izrunu) atbildēja šādi: “Manu mīļo, labo māt! Nevaig par man’ kreņķēties. Ja vien mans dabū to laim’ veltīties Dievam, tas ir viss, ko es grib. Tāpēc nevaig par man’ bēdāt, manu mīļo, labo māt, mīļais Kungs pats vis’ šito nokārtos.”

Marī-Ženevjēva Menjē, māsa Konstance (29), pēdējā novice, svētsolījumus deva īsu brīdi, pirms viņai nocirta galvu.

Tāds ir patiesais Kompjeņas karmelīšu mocekļu stāsts, kas satriec vēl vairāk nekā operas uzvedums. Opera “Karmelīšu dialogi” ir mocekļu dzīvē iedvesmots, literāri un muzikāli augstvērtīgs, taču ne patiess stāsts. Tas vairāk ir stāsts par mums pašiem un bailēm no nāves, stāsts par viduvējības spēju uz varonību. Lai panāktu šo mērķi, Kruasī kundze tiek padarīta desmit gadus vecāka un nomirst pirmajā cēlienā, lai Blānšai būtu kāds, kas dotu spēku mirt varonīgā nāvē, savukārt vēsturiskā Kruasī kundze nomira kopā ar pārējām māsām liktenīgajā 17. jūlijā. Operā par moceklības idejas ierosinātāju tiek padarīta māsa Marija no Iemiesošanās, kas piedāvā māsām dot moceklības solījumu, savukārt īstā māsa Marija bija viena no tām, kas bija pret moceklību kā tādu un apzināti no tās izbēga. Patiesībā doma par upurēšanos prātā ienāca priorei.

Tādu nesakritību ir daudz. Varētu teikt, ka vienīgais patiesais uzvedumā ir vairs tikai fakts, ka sešpadsmit māsas karmelītes tika giljotinētas. Taču ļausim katram stāstam dzīvot savu dzīvi, jo tie ir nevis savstarpēji pretnostatāmi, bet gan viens otru papildina. Literārais stāsts ir izstāstīts uz skatuves, tāpēc bija atlicis vairs tikai uzzināt patieso stāstu par sievietēm, kas Kristus dēļ atdeva savu dzīvību, apliecinot tādu drosmi, kas pat vīriešus varētu pārsteigt, kā to precīzi paredzēja reformētā Karmela ordeņa māte svētā Terēze no Avilas.

Desmit dienas pēc karmelīšu nāves, 1794. gada 28. jūlijā, ar nāvi tika sodīts Robespjērs, un Lielais terors sāka atkāpties. Robespjērs bija karmelīšu laikabiedrs, nāves dienā viņš bija tikai nedaudz vecāks par māsu Konstanci. Tāpat kā karmelītes, arī viņu vadīja ideāli, un tie šķita balstīti patriotiskos un altruistiskos apsvērumos, taču, kamēr mūķenes bija gatavas upurēt savu dzīvību, lai paliktu savam ideālam uzticīgas, Robespjērs vēlējās upurēt citus. “Viņš bija cilvēks, kuram citu ciešanas, šķiet, nozīmēja maz. Cilvēce viņam bija viss; cilvēki — nekas.”

Īsto karmelīšu stāsts nebija par viduvējības pacelšanos līdz varonībai. Tas bija par divējādu ideālu sadursmi. Viens, karmelīšu ideāls, uzskatīja, ka upurēt var vienīgi sevi citu labā. Otrs, Robespjēra ideāls, paģērēja upurēt citus. Visā šajā stāstā vēsturiskie apstākļi veido ekrānu, uz kura milzīga mēroga palielinājumā varam skatīt to, kādas sekas ir rīcībai, kad citu labā ziedojam sevi, un kādas — kad sevis labā ziedojam citus.

Sagatavojusi Kristīne Ceļmillere
Mieram tuvu, Jūlijs 2019, nr. 7 (240)