Karmelītiskās lūgšanas būtība
Mēs ļoti priecājamies par to, ka varam piedalīties Tavu Svētsolījumu dienā. Šodien tu upurē visu savu dzīvi Jēzum Kristum, tātad no šī brīža piederēsi Viņam pilnībā. Tagad vari sacīt kopā ar sv. Bernardu no Clairvaux: ‘’Nihil sum, sed tuus sum” ( Esmu nekas, bet esmu tava).
Tu savu dzīvi atdod Kristum noteiktajā Ordenī – Karmelīšu Ordenī – tu zini – tas ir lūgšanas Ordenis. Šajā Ordenī iekšējā lūgšana ieņem centrālo vietu: ‘’Sine oratione iam nihil est Carmelus’’ ( Karmels ir nekas bez lūgšanas), kādreiz Svētais Tēvs šādus vārdus sacīja mūsu tēvam ģenerālim.
Tomēr Karmels ir ne tikai lūgšanas Ordenis. Karmels ir arī īpašs lūgšanas veids, kas atšķiras, piemēram, no dominikāņu lūgšanas veida. Pamēģināšu īsumā pateikt pāris vārdu par to, kas raksturo karmelītisko lūgšanu.
Karmela Iekšējā lūgšana ir orientēta uz kontemplāciju. Šī īpašība ir vissvarīgākā – izšķiroša. Sv. Māte Terēze no Jēzus savā grāmatā ‘’Ceļš uz Pilnību’’ saka: ‘’Saprotiet to labi, ka mums visām ir jācenšas pēc kontemplācijas, jo tāpēc jau šeit esam.’’ Bet grāmatā ‘’Iekšējā pils’’ atrodam labi zināmus vārdus: ‘’Tiešām, mēs visas, kuras nēsājam svēto Karmela habitu, visas esam aicinātas lūgties un kontemplēt ( tādas ir mūsu saknes, no tādas izejam ģimenes – no mūsu svētajiem tēviem no Karmela Kalna, kuri dziļā vientulībā un ar tādu nicinājumu pret pasaulīgajiem labumiem, meklēja šo lielo dārgumu, šo dārgo pērli, par kuru runājam).’’
No tā izriet, ka Karmels lūgšanu neizprot kā kaut ko statisku, bet gan dinamisku. Lūgšana attīstās uz vēl lielāku pasivitāti. Sv. Terēze dvēseli salīdzina ar cietoksni, pili, kurā visas istabas ir savietotas koncentriski. Lūgšanas progress slēpjas tajā, cik dziļi mēs ieejam šajā cietoksnī – kamēr nonāksim līdz centram, kurā mājo Līgavainis. Karmela iekšējā lūgšana ir mērķis pats par sevi. Lūgšana nav tikai līdzeklis, kas ved uz pilnību un ne arī kā tikai garīgās dzīves ‘’vingrinājums’’. Lūgšana ir garīgā dzīve, kurai ir jāpiepilda katru mūsu dienu. Tātad pilnības ceļš, par kuru sv. Terēze apraksta savā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu, nav nekas cits, kā lūgšanas ceļš. Tas ir ceļš, ko viņa pati bija izgājusi. Viņas personīgā garīgā dzīve vienmēr bija cieši vienota ar lūgšanas dzīvi. Viņas garīgās dzīves vēsture ir lūgšanas dzīves vēsture. Terēze auga šajā pilnības ceļā tik ilgi, kamēr bija uzticīga lūgšanai; bet, kad iekšējo lūgšanu atstāja novārtā, sāka svārstīties garīgajā dzīvē. ‘’Pilnības ceļš’’ ir traktāts par lūgšanu. Tātad iekšējā jeb klusā lūgšana ir mūsu garīgās dzīves izšķirošais faktors. Tajā mēs varam atklāt citu garīgo vingrinājumu vērtību. Piemēram, garīgajai lasīšanai ir jābūt par barību lūgšanai. Bet lūgšanas auglis ir mūsu apustuliskā darbība; tas ir lūgšanas strauts, kurš pārplūst pāri krastiem. No tā izriet, ka Karmels īpašā veidā liek akcentu uz sagatavošanos lūgšanai. Tai jāapņem visu mūsu dzīvi. ‘’Ceļš uz Karmela kalnu’’ apraksta, kā mums jāsagatavojas lūgšanai un kontemplācijai. Vispārīgi varētu sacīt, ka šī sagatavošanās ir atbrīvošanas process: atbrīvojamies no visa, kas varētu mums traucēt lūgties, tas nozīmē – sava egoisma. Pārraujam visus diegus, tā, lai putns varētu uzlidot: ‘’ Mūsu dvēsele ir izglābta kā putns no mednieka tīkliem; pārrauti ir tīklu valgi, un mēs esam glābti!’’ (Ps 124, 7). Šo sagatavošanos varētu raksturot kā miera līgumu pašam ar sevi vai arī kā garīgās attīrīšanas centienus un mūsu nabadzības pieņemšana: ‘’ Svētīgi ir garā nabadzīgie, jo viņu ir debesvalstība’’ (Mt 5,3).
Sv. Jānis no Krusta uzrakstīja brīnišķīgu tekstu, kurā stāsta par vientuļa putna īpašībām:
- Uzlido visaugstāk – vajadzētu būt pāri pasaulīgajām lietām un nevajadzētu tām pieķerties.
- Necieš otra sabiedrību – ir jābūt klusuma un vientulības draugam.
- Savu knābīti pagriež uz vēja pusi – savu vaigu jāvērš uz Svēto Garu, tas nozīmē – atbildēt Viņa iedvesmām.
- Nav konkrētas krāsas – nav savas gribas, jādzīvo svētajā vienaldzībā.
- Delikāti dzied – jādzied ļoti delikāti ar savu dzīves veidu un mīlestībā uz Līgavaini.
Karmela lūgšanai ir izplešanās tendence. Kontemplatīvā lūgšanā var atrasties visu dienu un tā ir pāri visam. Šī lūgšana kļūst nepārtraukta. Brālis Laurentijs raksta, ka viņš neredz īpašu atšķirību starp darba laiku un lūgšanas laiku. Taču būtu liela kļūda, ja mēs vairs nerezervētu laiku klusai lūgšanai, aizbildinoties ar to, ka mēs taču esam nepārtrauktā iekšējā lūgšanā. Šāda iespēja – kad darbu samaina lūgšanā – pastāv tikai tādā gadījumā, ja dienas laikā ir spēcīgāki lūgšanu elementi, kuru laikā mēs pilnībā atdodamies vienīgi pašai lūgšanai. Tādā veidā pamazām pieņemam Karmela Regulu, kura iesaka, lai dienu un nakti pārdomātu Dieva likumus un būtu nomodā lūgšanā.
Karmela lūgšana ir vairāk sirds, nevis prāta lieta. Karmelīts lūgšanas laikā nepārdomā, nemeditē par ticības patiesībām ( kas ir tuvs dominikāņiem). Grāmatā ‘’Iekšējā pils’’ Māte Terēze raksta: ‘’Ja mēs vēlamies progresēt uz šī ceļa un nonākt līdz tām istabām, pēc kurām ilgojamies, tad ne jau tas mums būtu svarīgi, lai mēs daudz meditētu, pārdomātu, bet gan daudz mīlētu.’’ Šīs svētās autobiogrāfijā mēs varam lasīt: ‘’Klusā lūgšana, manā uztverē, nav nekas cits, kā draudzīgas un paļāvīgas attiecības ar Dievu un vairākas reizes atkārtota saruna ar To, par kuru mēs zinām, ka mūs mīl.’’
Jānis no Krusta ir tik pat kategorisks. Vienīgais, kas mums būtu jādara lūgšanas laikā, kad esam jau sasnieguši tajā kādu pieredzi, ir praktizēt mīlošu uzmanību (advertencia amorosa). Tātad – nekādu domu, nekādas meditācijas – vienīgi mīlestības pilna atpūta Dievā.
Karmela lūgšana ir sirds lieta, kas nenozīmē, ka tajā tiek kultivēts romantisms un sentimentālisms. Pilnīgi pretēji! Karmels pārāk neaizraujas ar ‘’jūtām’’, jau tikai caur šo faktu, ka lūgšana ir pilnīgi vērsta uz kontemplāciju, kura netiek izdzīvota jūtu, bet gara līmenī. Sajūtu nakts ir tieši šī krīze, kurā augam, jo esam piespiesti atstāt jūtu līmeni, lai vieglāk atrastu gara līmeni. Sajūtas ir normālas un labas sākumposmā, bet ar laiku tās pazūd. Pietiktu palūkoties uz Karmela svētajiem, kuri nebūt nav sentimentāli, bet pilnīgi pretēji, parāda neparastu spēku. Mazā svētā Terēze nav izņēmums!
Karmela garīgumā īpašu vietu ieņem Svētā Gara vadība. Domāju, ka Baznīcā nav tādu Ordeņu, kurā tik lielā mērā un tik apzināti censtos nonākt līdz kontemplācijai. Rezultātā, Karmela lūgšanu raksturo liels respekts un pilnīga paklausība Svētā Gara vadībai. Kontemplācijā iniciatīvi uzņemas Svētais Gars. Dievs pats sevi atklāj, bet mēs Viņu pieņemam. Citiem vārdiem sakot – Karmels ne īpaši priecājas par gatavām lūgšanu metodēm. Kad sv. Terēze savā ‘’Dzīves grāmatā’’ vēlējās dot dažus padomus sakarā ar lūgšanu, sāka ar šādiem vārdiem: ‘’Tas nav mans nodoms, lai to, ko šeit sacīšu, būtu izteikts tik precīzi un trāpīgi, ka varētu tikts uzskatīts par nekļūdīgu; līdzīga prasība grūtās lietās būtu absurds. Ir dažādi garīgās dzīves ceļi, kuri ved uz pilnību. Varbūt par kādiem no tiem es varētu kaut ko pateikt, kas pārliecinātu un atbilstu to cilvēku vajadzībām, kuri šos vārdus lasītu. Bet tie, kuri neatrodoties uz šī ceļa, lasot, nesaprastu, ko vēlējos sacīt, lai ir par pierādījumu, ka iet citu ceļu.’’
Jānis no Krusta brīnišķīgi rakstīja par brīvību, kādu jānodrošina biktstēvam tiem, kuri pie viņa nāk. Viņš uzskata, ka patiesais un kompetentais garīgais vadītājs ir vienīgi Svētais Gars. Cilvēki, kā garīgie vadītāji ir domāti tam, lai palīdzētu mums sadzirdēt Svēto Garu. Tāpēc svarīgs ir princips: ‘’Sequi flantem Spiritum Sanctum’’ ( Ej līdzi Svētajam Garam, kurš dveš, kur grib).
Kristus – kurš lūdzās – Pārveidošanos, kristiešu tradīcija uzskata par kontemplācijas dzīves attēlu. Nav arī sagadīšanās, ka ar Jēzu Viņa Pārveidošanās brīdī Tabora kalnā, bija tieši Mozus un Elijs. Mozus un Elijs ir Vecās Derības lielie mistiķi. Abi savas dzīves laikā lūkojās Dieva Godībā. Elijs, Karmela tēvs, Dieva Godībā lūkojās uz Horeba kalna. Mums ir zināms lielās vīzijas ( atklāsmes) no Vecās Derības 1Krl (10, 11- 12): ‘’…bet šinī vētrā nebija Tas Kungs… Tas Kungs nebija zemestrīcē… Tas Kungs nebija ugunī… Bet pēc uguns – lēna balss’’. Tas bija Kungs. Jēzus Pārveidošanas brīdī atrodam konkrētu pilnīgas lūgšanas attēlu. Šajā Pārveidošanā redzam, kādi mēs būsim. Interesanti, ka trīs sinoptiķi – Matejs, Marks un Lūkas – tūlīt pēc Pārveidošanās apraksta, stāsta par kāda cilvēku, slimu ar epilepsiju, izdziedināšanu, it kā gribēdami parādīt kontrastu starp diviem pārņemšanas veidiem. Jēzus ir pārņemts ar Svēto Garu, un šis Gars izstaro caur Jēzus miesu. Epilepsijas slimnieks ir nešķīsta gara pārņemts; krīt gar zemi un no mutes nāk baltas putas. Jēzus Pārveidošana parāda mums lūgšanas dzīves ceļu. Mums jābūt patiesi ‘’apsēstiem’’, pārņemtiem ar Svēto Garu, kuru saņēmām kristību brīdī, jābūt tik dzīvam, ka mēs varētu ieiet no vienas vienotības otrā, tādā veidā varētu pieredzēt Jēzus Pārveidošanās garšu. Jēzus bija pilnīgi ‘’caurspīdīgs’’ priekš Svētā Gara. Viņa Pārveidošanās brīdī šis caurspīdīgums kļuva redzams arī apkārtējiem. Mums nav jācenšas pēc ārējā caurspīdīguma, bet gan pēc iekšējā, kurš izdarīs mūsos to, ka Svētā Gara dzīve būs dzīve sapratnē ( ka mūsu ticība būs apskaidrota – una fe ilustradissima), šādam iekšējam caurspīdīgumam jākļūst par mūsu mērķim. Viss, kas ir mazāks par to, ir mazāks par Dieva gribu uz mums.
W. Stinissen OCD, ‘’Dzīvot ar Dievu dziļās attiecībās’’, tulkoja m. Ksenija