Skapulārs, kuru kā habita virsējo daļu pašreiz nēsā daudzu garīgo ordeņu brāļi un māsas, ir cēlies no darba priekšauta, kas tika izmantots, lai saudzētu klostera apģērbu. To vilka caur galvu. Viena auduma daļa nosedza muguru, bet otra – krūtis. Latīņu vārds ‘scapulare’ nozīmē pleci. Šādā priekšautā varēja noslaucīt netīras rokas vai arī pieturēt ar to kādus darba piederumus.
Fakts, ka Marija izvēlējās tik „necienīgu” ordeņa tērpa daļu par savu zīmi, var mūs pārsteigt. Bet tas pauž Viņas pazemības dziļumu. Viņas lēmumos atspoguļojas cilvēkam nesaprotama Tēva gudrība, kurš izvēlējās to, kas muļķīgs pasaules acīs, to, kas nespēcīgs, un to, kas nav nekas, lai apkaunotu gudros un pazemotu šīs pasaules varenos (sal. 1Kor 1, 27-28).
Skapulāra kā Marijas zīmes godināšana un ar to saistītā Dieva pielūgsme aizsākās tad, kad Karmela brāļi sevi uzticēja Marijai. Karmelītu ordeņa sākumi bija ļoti smagi. Ordenis radās Palestīnā 12./13. gadsimtu mijā. Vēlāk musulmaņu vajāšanu dēļ tas pārcēlās uz Eiropu. Tur citi ordeņi karmelītus uzskatīja par saviem konkurentiem dvēseļu aprūpes darbā. Baznīcas hierarhija Ordenim neuzticējās un uz noteiktu laiku pat aizliedza pieņemt jaunus kandidātus. Tā karmelīti nonāca līdz Ordeņa likvidēšanas perspektīvai. Šajā situācijā dievbijīgais Ordeņa ģenerālis, angļu karmelīts Saimons Stoks mobilizēja savus brāļus un pielika visas pūles, lai viņi sevi uzticētu Marijai. Viņš lūdza Dievmāti, lai ar kādas žēlastības dāvanas starpniecību Viņai labpatiktu saglabāt šo Sev veltīto Ordeni, kas sevi dēvēja par Vissvētākās Jaunavas Marijas no Karmela Kalna brāļiem. Saimons Stoks lūdza arī žēlastību, lai Ordenis tiktu pilnībā atzīts un tiktu noteikta tā vieta Baznīcā. Karmela tradīcija, kas balstās senās trīspadsmitā gadsimta hronikās, vēsta, ka svētais Saimons Stoks ļoti dedzīgi lūdzis Jēzus Māti ar antifonas Flos Carmeli – Karmela zieds vārdiem. Atbildot uz viņa lūgšanām, 1251.gadā naktī no 15. uz 16. jūliju viņam parādījās Marija eņģeļu pavadībā. Viņa norādīja uz mūka skapulāru un deva to kā savas mātišķās gādības zīmi. Marija to izdarīja, sakot: „Skapulārs būs īpaša privilēģija tev un visiem karmelītiem. Kas tajā nomirs, nenonāks mūžīgajā ugunī.” Ar skapulāru saistītās Dieva pielūgsmes formas sākumā tika praktizētas tieši Karmela mūku kopienās, taču ļoti ātri tās izplatījās arī garīdznieku un laju, karaļu un kalpu, bagāto un nabago, izglītoto un nemācīto cilvēku vidū.
Katoļu Baznīcas Maģistērija mācība par Skapulāru
Dieva pielūgsme skapulāra zīmē ir viens no daudzajiem ceļiem, kas caur Mariju ved pie Jēzus. Redzot garīgos augļus to ticīgo dzīvē, kuri tiecas tuvoties Dievam ar skapulāra palīdzību, Katoļu Baznīca to iekļāva sakramentāliju skaitā un noteica ar skapulāru saistīto Dieva pielūgsmes veidu. Ko tas nozīmē, ka skapulārs ir sakramentālija? Sakramentālijas ir Katoļu Baznīcas izraudzīti priekšmeti, kas tiek pasvētīti, kā arī svētības un lūgšanas, kas nes sev līdzi Dieva žēlastību. Ar sakramentāliju starpniecību kristieša dzīvē katrs notikums tiek svētdarīts ar žēlastībām, kas izriet no Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpuma. Pie sakramentalijām pieder, piemēram, lūgšana Kunga Eņģelis, Rožukronis, Krustaceļš, Svēto Rakstu lasīšana un Dieva Vārda pārdomāšana, krucifiks, Kristus, Vissvētākās Jaunavas Marijas un svēto gleznas, pasvētīti medaljoni, kā arī svētītais ūdens. Šo zīmju un lūgšanu iedarbīgums ir atkarīgs no ticības un sagatavotības. Pats fakts, ka Kristus svētglezna tiek piekārta pie sienas vai uz pleciem tiek uzlikts skapulārs, nepavairo cilvēkā žēlastību. Ir nepieciešama konkrētā cilvēka iekšējā atvērtība, kura izpaužas pacietīgā sevis audzināšanā un žēlsirdīgas mīlestības praktizēšanā attiecībā pret savu tuvāko.
Skapulāra kā sakramentālijas žēlastības
Katoļu Baznīca, atzīstot skapulāru par Marijas zīmi un pamatojoties uz svētā Saimona Stoka vīziju, ir saistījusi to ar divām žēlastībām, tā sauktajām „skapulāra privilēģijām”: pirmā – Karmela skapulārs garantē īpašu Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību laicīgās dzīves sarežģītajās situācijās un briesmās; otrā – skapulāra nēsātājiem Marija apsolīja laimīgu nāvi un glābšanu no mūžīgās pazudināšanas.
15. gs. beigās iepriekšminētajām žēlastībām tika pievienota, tā saucamā, sestdienas privilēģija, kas pauž dievbijīgās tautas ticību, ka Jēzus Māte nekavējoties, jau pirmajā sestdienā pēc nāves atbrīvo no šķīstītavas tos, kuri dzīves laikā saglabāja šķīstību saskaņā ar savu kārtu, dedzīgi lūdzās un nēsāja skapulāru. Pāvests Pijs XII 1950. gada vēstulē Baskāju un senās regulas karmelītu ģenerālpriekšniekiem par sestdienas privilēģiju izteicies šādi: Vismaigākā Māte noteikti nekavēsies darīt visu, lai Viņas bērni, šķīstījušies no savām vainām šķīstītavā, ar Viņas starpniecību pēc iespējas ātrāk sasniegtu debesu Tēvzemi, saskaņā ar, tā saukto, sestdienas privilēģiju. Mariju mēs godinām kā Baznīcas Māti. Viņa ir ne tikai tās Baznīcas, kas triumfē debesīs vai cīnās virs zemes, Māte, bet arī to Baznīcai piederīgo Māte, kuri šķīstās šķīstītavā. Ja jau Marija nāk pie mums un atbalsta mūs ar tik daudzām žēlastībām ceļā uz mūžību, tad Viņa noteikti rūpējas arī par tiem saviem bērniem, kuri izpērk savas vainas šķīstītavas ugunīs, arī viņiem piešķirot lielas žēlastības. Skapulāra pieņemšana mūs iekļauj Karmela ordeņa ģimenē. Tā ir papildus žēlastība tiem, kuri nēsā skapulāru, jo viņiem ir sava daļa Ordeņa garīgajā mantojumā, tas ir, atlaidās, svēto un svētīgo nopelnos, Svētajās Misēs, lūgšanās, gandarīšanā, gavēņos u.c.
Pienākumi: kādā veidā iespējams saņemt žēlastības?
Dieva pielūgsme skapulāra zīmē, tāpat kā citas sakramentālijas, ko apstiprinājusi Katoļu Baznīca, ietver sevī divas daļas. Pirmā, tā ir žēlastība, kuru Marija vēlas sniegt, bet otrā, tā ir mūsu sadarbība ar šo žēlastību. Marija dod žēlastību, bet mums ir jāapņemas tai līdzdarboties. Bez šī otrā nosacījuma žēlastības, kas paredzētas skapulāra nēsātājiem, paliks neizmantotas.
Sekot Marijai. Skapulāra nēsāšanas būtība ir sekošana Jēzus Mātei. Nevis labs nodoms, skaisti vārdi vai cēli solījumi, bet gan cilvēka dzīves nostāja nosaka, cik patiesi viņš īsteno šo Dieva pielūgsmes veidu. Jēzus, pamācot savus mācekļus, skaidroja viņiem, ka pestīšanu iemantos ne jau tie, kas sauc: „Kungs, Kungs”, bet gan tie, kuri izpilda Tēva gribu (sal. Lk. 13,25-29). Mūsu attiecībās ar Mariju arī var izveidoties tāda situācija, ka mēs piesaucam Viņas vārdu tad, kad atrodamies kādā vajadzībā, vai arī vārdos apliecinām, ka Viņu ļoti mīlam. Taču, ja mēs uzmanīgāk ieskatītos savā ikdienas dzīvē, tad iespējams būtu grūti atrast situācijas, kurās atspoguļojas Marijas dzīves veids. Spēja sekot Marijai skapulāra zīmē ir Viņas dāvana. Ar to Viņa mudina mūs uz arvien pilnīgāku sevis uzticēšanu Viņas mātišķajai sirdij. Sekošana iesākas ar sevis uzticēšanu, jo ar pašu spēkiem mēs taču neko labu nevaram paveikt. Tuvošanās Dievam, balstoties vienīgi uz pašu sasniegumiem, ir neauglīga. Turpretim, sevis uzticēšana Jēzus Mātei atver mums jaunu, daudz ātrākas un sekmīgākas garīgās izaugsmes ceļu. Marija kā Māte sniedz mums žēlastību, kurai līdzdarbojoties mēs varam sasniegt mūžīgās dzīves prieku. Ne jau pati skapulāra nēsāšana, bet gan līdzināšanās Marijai ikdienas dzīvē nodrošina cilvēkam iekšējo pārliecību par laimīgu pāreju no šīs dzīves uz mūžību. Raudzīšanās uz skapulāru kā uz maģisku zīmi, caur kuru man automātiski tiek nodrošināta pestīšana, ir kļūdains aizspriedums, kam nav nekā kopīga ar patiesu Dieva pielūgsmi. Skapulārs, kristīgās ticības un Marijas zīme, nav maģisks talismans. Tā nav automātiska garantija mūsu pestīšanai. Jā mēs kādu mīlam, tad viņam uzticamies un atdodamies. Arī sekojot Marijai personīgās, ģimenes un darba dzīves ikdienā, ir jābūt ļoti pacietīgam. Marija zina cilvēka dabas vājumu, tāpēc Viņa gaida mūsu labos nodomus un ikdienas darbu. Viņa kā laba māte zina, ka mērķis tiek sasniegts pakāpeniski.
Nepārtraukti nēsāt Marijas zīmi. Nepārtraukta skapulāra nēsāšana, vai tas būtu izgatavots no auduma vai arī medaljona formā, nav dievbijīgas modes izpausme. Pareizi izprasta skapulāra nēsāšana nozīmē, ka es apzinos savu piederību Marijai Karmela ordeņa ģimenē un ikdienā dzīvoju saskaņā ar tām vērtībām, kuras ir tuvas Marijas Bezvainīgajai Sirdij: pazemībā, savai kārtai atbilstošā šķīstībā, paļāvībā uz Dieva apredzību un Viņa svēto gribu. Skapulārs, kuru nēsāju uz kakla, ir it kā mans personiskais paraksts, kas apliecina, ka esmu piekritis uzņemt Jēzus Māti savas sirds mājās, savā dzīvē. Tas liecina citiem, ka manai garīgajai dzīvei ir Marijas gara iezīmes. Vienlaikus skapulārs ir liecība pret sātanu, kurš, zaimojot Dieva lietas, no saviem pielūdzējiem pieprasa visdažādākos simbolus kā piederības zīmes viņa tumsas valstībai. Kad viņš ierauga kādu cilvēku nēsājam skapulāru, tad zina, ka piesakot pret viņu cīņu, velkot viņu kārdinājumos, viņš nostājas Tās spēka priekšā, kura ar savu papēdi satrieca viņam galvu (Rad 3,15). Skapulārs ir ļoti svarīgs trumpis mūsu garīgajā cīņā ar pestīšanas ienaidnieku. Cilvēka trauslajai dabai skapulārs atgādina reiz pieņemto izvēli. Tas mudina atkal un atkal pievērsties Marijai. Apziņa, ka esmu ietērpts skapulārā, īpaši uzmācīgu kārdinājumu un grūtas izvēles brīžos, palīdz sajust Marijas klātbūtni, vairojot sirdī drosmi un noteiktību cīņā ar ļauno.
Rūpēties par visu cilvēku labumu. Nav iedomājama situācija, ka cilvēks, kurš nēsā skapulāru, ieslēgtos savu personisko lietu pasaulītē. Viņam, līdzīgi Marijai ir jācenšas pamanīt citus cilvēkus un viņu problēmas. Ir jāseko Marijai Viņas rūpēs par savu radinieci Elizabeti (Lk. 1,38-40) un jaunlaulātajiem Galilejas Kānā (Jņ 2,3-5). Marija kopā ar cilvēku, kurš nēsā skapulāru, noslauka asaras cietējiem, sargā mīlestību un uztur upurgaru. Viņas palīdzība vienmēr ir iedarbīga. Tikai mums ir jābūt patiesiem Marijas bērniem.
Lūgties uzdoto lūgšanu. Pēc skapulāra uzlikšanas ceremonijas priesteris uzliek skapulāra nēsātājam kā obligātu pienākumu ik dienas vērsties pie Marijas ar kādu noteiktu lūgšanu. Visbiežāk tās ir – antifona Tavā patvērumā, lūgšana Esi sveicināta… vai kāda no šautru lūgšanām, piem., Skapulāra Dievmāte, lūdz par mums!
Skapulārs kā Marijas tērps
Tautas valodā skapulārs tiek dēvēts par Marijas tērpu. Tā uzlikšana ar priestera rokām ieved mūs bezgalīgi bagātas un skaistas simbolikas pasaulē. Tā daļa, kas sedz muguru, mums atgādina, ka visas grūtības, visi pārdzīvojumi un krusti mums jānes kopā ar Mariju, paļaujoties uz Dieva gribu tā, kā to darīja Viņa; bet tā daļa, kas sedz krūtis, atgādina, ka mūsu sirdij ir jāpukst Dievam un tuvākajam, ka mīlestības dēļ tai ir jāatraujas no pieķeršanās laicīgām lietām un ar Marijas palīdzību jātiecas pēc mūžīgām vērtībām. Vecajā Derībā ir brīnišķīgi apraksti, kā Dievs ietērpj savus izredzētos jaunās drēbēs. Ieģērbšana pauž dziļu noslēpumu un parāda to, kas ir visskaistākais cilvēku attiecībās, kā arī attiecībās starp cilvēku un Dievu.
Ieģērbjot mūs savā tērpā, Marija atklāj savas mātišķās mīlestības dziļumu pret Dieva bērniem, kuri svētceļo cauri šīszemes dzīvei. Ja mēs cenšamies līdzināties Marijai, Viņa sekmīgi palīdz mums atbrīvoties no grēka drēbēm, kurās tērpts „vecais cilvēks”, kas dzīvo mūsu iekšienē. Viņa pasludina, ka no skapulāra uzlikšanas brīža cilvēks kļūst par Viņas īpašumu, kļūst Viņai ļoti dārgs, jo ir pieņēmis Viņas garīgo mātišķību. Ietērpjot skapulārā, Marija mums dod garīgās bruņas, kas mūs aizsargā cīņā ar grēku. Visbeidzot, Marija apstiprina, ka mums nezināmā un noslēpumainā veidā cilvēka laicīgā un mūžīgā dzīve tiek saistīta ar Viņas sirdi; vai mēs spējam atrast vēl drošāku vietu sev, pirms atpūtīsimies Tēva Sirdī?