2. novembris – Mirušo piemiņas diena
Mūsdienas pasaules modelis ir tāds, lai nebūtu slimību, vecu cilvēku un nāves. Bet tā nav iespējams. Pasaulē ir daudz slimību un parādās jaunas un daudz cilvēku aizvien mirst. Tad kāpēc mēs baidāmies no nāves? Tādēļ, ka mēs gribam dzīvot cik ilgi vien varam šeit virs zemes. Bet mēs varam dzīvot mūžīgi, tikai ne šeit un ne šajā dzīvē.
Mēs jūtam, ka nāve nav mūsu daba un tādēļ mūsos ir pašsaglabāšanās instinkts, kurš veicina to, ka mēs negribam nomirt. Svētos Rakstos mēs lasām: Nedz nāvi Dievs ir radījis, nedz dzīvo bojāejā baudu rod, jo esamībai radījis Viņš visu. Kas pasaulē radīts, viss kalpo dzīvībai. Tā ir patiesība, bet arī nāve pastāv, tikai tai nav pēdējais vārds. To mēs varam izlasīt Gudrības Grāmatā, kurā ir rakstīts: taisnīgo dvēseles ir Dieva rokā, un nāves mokas viņus neskars. Nesaprātīgo acīm viņi likās miruši, un viņu nāve tika uzskatīta par nelaimi, viņu aiziešana no mums likās iznīcība, bet viņi ir iegājuši mierā. Lai gan pēc cilvēku domām viņi izcieta mokas, tomēr viņu cerība ir pilna nemirstības. Tam mēs ticam un ceram uz to.
Kāpēc kristietim ir jāaizdomājas par nāvi? Tikai tādēļ, lai labi sagatavotos uz šo brīdi. Vai mēs zinām, kas ir Damokla zobens? Valdnieks Dionīsijs piedāvāja galminiekam Damoklam uz vienu dienu izmēģināt valdnieka statusu, jo viņš izteica apbrīnu par Dionīsija bagātību un varu. Dzīrēs Damokls tika apkalpots kā valdnieks, taču laimes sajūta pazuda brīdī, kad viņš virs savas galvas ieraudzīja, iekārtu tievā zirga astrā, asu zobenu. Viņš kļuva bāls un negribēja tālāk ēst, jo ļoti nobijās. Tā Dionīsijs parādīja, kā dzīvo valdnieks, ka nakti un dienu viņa dzīvība ir nemitīgi apdraudēta.
Tas nozīmē, ka arī virs mūsu galvām ir zobens, kas ir nāve. Bet mēs ļoti bieži aizmirstam par to un dzīvojam tālāk it kā nekas nevarētu notikt. Mēs aizmirstam, ka mūsu mājas un tēvija nav šeit virs zemes. Par to mums atgādina svētais Pāvils: mēs zinām – ja mūsu laicīgās dzīves miteklis sabrūk, tad no Dieva mums Debesīs ir mūžīgas mājas, kas nav ar rokām celtas. Jēzus arī par to runā: Es nākšu atkal atpakaļ un paņemšu jūs sev līdzi, lai tur, kur esmu Es, būtu arī jūs.
Tādēļ mums ne tikai ir vērts atcerēties par nāvi, bet jādzīvo tā, lai mēs būtu gatavi dienai, kad mēs nomirsim.
T. Staņislavs Praciaks OCD
