Kunga Parādīšanās svētki
Polijā ir dziesma, „Ak, Betlēmes zvaigzne” par Kristus dzimšanu, kurā ir vārdi: „Ak, Betlēmes zvaigzne, atspīdi manās debesīs. Tik ļoti es tevi meklēju naktī un ilgojos pēc tavas gaismas.” Kas ir mana zvaigzne? Pēc kā mēs visbiežāk ilgojamies? Vai patiešām tas ir Dievs? Bet, kas traucē, lai tā būtu?
Trīs Austrumu gudrie, kuri ieraugot zvaigzni, devās ceļā, ir mums paraugs. Viņi meklēja īsto gaismu, īsto patiesību, īsto dzīvību. Viņiem bija liels spēks, tādēļ viņi nebaidījās ne no smaga, gara un sarežģīta ceļa, ne arī no ķēniņa Heroda. Viņi nostājās Heroda priekšā un jautāja: Kur ir jaundzimušais jūdu Karalis? Jo mēs austrumos redzējām Viņa zvaigzni un atnācām Viņu pielūgt. Bet ķēniņš Herods un visa Jeruzaleme izbijās. Kāpēc viņi tā jautāja? Tāpēc, ka pazaudēja zvaigzni un nezināja, kur tālāk doties. Cik bieži mēs zaudējam savu zvaigzni vai pareizo ceļu savas patvaļīgās gribas, izvēles un savu grēku dēļ. Tikai grēksūdzes sakramentā mēs atkal varam atrast savu zvaigzni, savu ceļu. Kāpēc tu, brāli un māsa, kavējies iet pie grēksūdzes? Uz ko tu gaidi? Nebaidies! Dievs tevi gaida.
Tālāk šajā dziesmā „Ak, Betlēmes zvaigzne” mēs lasām: „Bet Viņš vairs nav kūtiņā, silītē arī nav. Kur, lai mēs ejam, Kristu? Kur Tu esi paslēpies mums? Mēs iesim altāra priekšā, iekurt mīlestības uguni un atdot Tev godu: tāda ir mūsu dāvana.” Atraduši vietu, kur piedzima bērns un iegājuši mājā, Austrumu gudrie redzēja Bērnu ar Viņa Māti Mariju un, krītot uz vaiga, Viņu pielūdza. Tas nozīmē, ka arī mums Dievs ir jāpielūdz. Nebaidīsimies bieži apmeklēt baznīcu, lai kādu brīdi pielūgtu Dievu. Tikai tā mēs varam būt stipri un cerības pilni.
T. Staņislavs Praciaks OCD
