Parastā liturģiskā laika XXVI. svētdiena

Cik bieži savā dzīvē mēs bijām skaudīgi? Vai mēs nerunājām: „Kāpēc viņš saņēma vairāk nekā es? Kāpēc viņu paņēma bez rindas? Kāpēc viņi uzklausīja viņa argumentus, ja manējie taču bija labāki? Kāpēc viņi palīdzēja viņam, bet ne man?” un tā tālāk. Ja mēs tā runājam, tad cik gan mēs esam augstprātīgi, egoistiski. Šī problēma attiecas arī uz garīgo dzīvi.
Cik ļoti mēs esam līdzīgi apustuļiem un Jozum. Viņi taču teica: Mans Kungs Mozu! Aizliedz viņiem! Mēs viņam aizliedzām, jo viņš nav sekojis mums. Protams, tā ir ļoti cilvēciska doma. Bet Mozus un Jēzus reaģē citādi. Vai tu esi skaudīgs manis dēļ? Kas gan to dos, ka visa tauta pravietotu un Kungs dotu viņiem savu Garu. Un arī Jēzus: Nav neviena, kas manā vārdā darītu brīnumus un tūlīt varētu ļaunu runāt par mani. Tā nav traģēdija, ka tevi neredz, tev nepalīdz un tev arī nav tik, cik tavam kaimiņam. Un kas no tā? Tu taču vari mierīgāk gulēt nekā viņš, tu dzīvo tālāk. Protams, ka sāp, bet tā sāp augstprātība, egoisms.
Labi būtu, ja mēs vairāk domātu nevis par to, cik mums ir vai nav, bet par to, kā mēs dzīvojam, kā runājam, ko darām un kā strādājam. Kādu mēs dodam piemēru? Šodien Jēzus arī teica: Kas jums pasniegs krūzi ūdens dzeršanai, tādēļ ka jūs piederat Kristum, patiesi, Es jums saku, tam viņa alga nezudīs. Un, ja kāds kļūtu par iemeslu grēkam vienam no šiem mazajiem, kas man tic, tam būtu labāk, ja tam kaklā pakārtu dzirnakmeni un viņu iemestu jūrā. Ļoti smagi un asi vārdi. Tātad nav vienalga, kā es dzīvoju, ko daru un kā uzvedos. Vai tu gribi dzīvot mūžīgi debesīs vai arī dzīvot mūžīgi, bet ellē?
Izpildīsim to, par ko runā svētais Augustīns: „Centīsimies ne tikai labi dzīvot, bet arī labi izturēties pret cilvēkiem. Centīsiemies, lai mums būtu ne tikai tīra sirdsapziņa, bet arī – cik to atļauj mūsu trauslums un mūsu vājuma atcerēšanās – nedarīt neko tādu, kas varētu kļūt par aizdomu cēloni vājākam brālim.”

T. Staņislavs Praciaks OCD