Parastā liturģiskā laika VIII. svētdiena

Ja es kaut ko savā dzīvē neredzu, tad man jāturas pie cilvēkiem, kuri kaut ko redz, pretējā gadījumā mēs visi viens otru nogalināsim. Savā dzīvē man ir ļoti jārūpējas, lai es redzētu. Ja es neredzu, un redzes trūkums tiek saprasts kā Dieva atklāsmes trūkums, pārliecības trūkums, ka Dievs mani vada, Dieva gaismas trūkums – jo dažreiz dzīvē ir brīži, kad mūs patiešām ieskauj tumsa – tad man ir vajadzīgs pavadonis, otrs cilvēks, jo savādāk es iznīcināšu pats sevi. No šejienes izriet pamatjautājumi: Ar ko savā dzīvē es kopā eju? Kas ir mans ceļvedis? Vai man ir cilvēki, par kuriem esmu pārliecināts, ka viņi tiešām redz un nav akli?
Otra lieta ir rūpes par sevi. Teiciens, ka vispirms ir jāizņem baļķis no savas acs, lai izņemtu skabargu no sava brāļa acs, ir zināma veida neaptveramas rūpes par to, lai parūpētos par sevi. Tu izņem to, kas tev ir acī, jo tas, visticamāk, ir kaut kas lielāks nekā tavam brālim. Un parūpējies par otru cilvēku, bet vispirms parūpējies par sevi.
Trešā lieta: jūs tos pazīsiet pēc viņu augļiem. Ko tas nozīmē? Ka viss, kas man dzīvē ir, ar ko es dzīvoju, kur es piedalos, ir tikai līdzeklis augļu iegūšanai. Tātad, ja Baznīca, ticība, Svētā Mise, citi cilvēki un Svētie Raksti man palīdz vairāk mīlēt sevi, citus cilvēkus un Dievu, tas nozīmē, ka tas bija labs līdzeklis. Ja nē, tad man tas viss ir jāpārvērtē. Galu galā runa vienmēr ir par augļiem, nevis tikai par to, lai es būtu koks.

T. Staņislavs Praciaks OCD