IV Gavēņa svētdiena

Pazudušais dēls pamet savu vecāku māju, nezinot, ka šis ceļojums ļaus viņam iepazīt un pieņemt sevi. Bez aizsardzības, kāda bija mājās, viņš uzzinās savu spēju patiesās robežas un ilūziju būtību par sevi. Viņš iepazīs savas sacelšanās mēru pret Tēvu (“es sagrēkoju pret tevi”). Jo dziļāk viņš iedziļināsies sevī, jo patiesāks būs viņa iepazīšanas rezultāts, jo vairāk viņš ilgosies pēc atgriešanās, tas ir, pēc sevis tāda, kāds viņš ir. Lūk, ko nozīmē viņa atgriešanās tēva mājā: sevis pieņemšana, kādu viņu ir izveidojis Radītājs, vai precīzāk: atzīt Radītāja tiesības izlemt par to, kāds viņš būs.
Vecākais dēls neaizgāja no tēva mājām, vismaz fiziski. Viņš visu mūžu rīkojās pareizi, iespējams, smagi strādājot. Tomēr Bībeles līdzība atklāj, ka sirdī viņš ir pametis mājas daudz tālāk nekā jaunākais dēls. Droši vien viņam bija jābūt paraugam, un tur, kur parādās kategorijas “jābūt”, “vajadzētu” dominance, tā vietā, lai būtu “gribu” vai “patīk”, tur šķetinās diskrēts nāves pavediens. Vecākais dēls ir novērotājs no attāluma, kas skatās no paaugstinājuma. Viņš nesasveicinās un nesmaida. Starp tēvu un vecāko dēlu arī ir distance, kā spriedze, kas ir jāizlādē.
Tēvs noliecas pār savu jaunāko dēlu. Viņa rokas balstās uz dēla pleciem, paužot lielu maigumu un smago vecuma nastu, bet  viņa seja izstaro laipnību un labestību.

T. Staņislavs Praciaks OCD