Svētais Augustīns teica: „mazas lietas ir tiešām mazas, bet būt uzticīgam mazās lietās – tā ir liela lieta.” Šodien Jēzus saka: Kas ir uzticīgs vismazākajā, arī lielā lietā ir uzticīgs; un, kas ir nekrietns mazā lietā, tas nekrietns ir arī lielajā. Tas nozīmē, ka mums jābūt uzticīgiem sīkumos, kuri piepilda mūsu ikdienu. Kādam jābūt cilvēkam, lai to izpildītu savā dzīvē?
Vispirms, lai būt uzticīgam mazās lietās, ir nepieciešama jūtība. Bez tās mēs nebūsim īsti cilvēki un nevarēsim redzēt citus, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Ignācijs Krasickis rakstīja: „Tu vari maldināt cilvēkus, bet Dievu nepiemānīsi.” Dievs redz visu. Tikai īsts, autentisks, jūtīgs cilvēks ir uzticīgs mazajā. Piemēram: vīrs, kurš zinādams, ka viņš kavējas 10 minūtes, zvana savai sievai, ka viņš būs drusku vēlāk. Tas ir tikai sīkums, bet šajā sīkumā ir mīlestība un atbildība par otru cilvēku.
Lai būt uzticīgam mazajā, ir jābūt arī pazemīgam cilvēkam. Jēzus Kristus caur savu pazemību redzēja vairāk nekā citi un bija uzticīgāks nekā citi cilvēki mazās lietās. Cilvēks, kurš skatās uz to, kāds viņš ir vairāk nekā uz to, kāds viņš varētu būt, ir uzticīgs mazās lietās. Nav svarīgi, kāds tituls tiek rakstīts pirms uzvārda, kāda ir mūsu mašīna vai nams, bet svarīgi ir, kādi mēs esam sīkumos.
Un pēdējā lieta, kura ir nepieciešama, lai mēs būtu uzticīgi mazās lietās. Tā ir gudrība. Ādams Mickievičs rakstīja: „Ir daudz jāmācās, lai nekļūdītos un būtu godīgs attiecībā pret ikvienu cilvēku.” Gudrs cilvēks māk trāpīgi izvēlēties un neaizmirst par mazām lietām.
Nevar iet uz mērķi pa daudziem ceļiem, bet ir jāiet tikai pa konsekvences un uzticības ceļu. To mēs izpildīsim, ja būsim jūtīgi, pazemīgi un gudri. Vārdi, kurus mums jāsaka bieži, katru dienu, ir šādi: „paldies”, „piedodiet man” un „labi, ka tu esi.” Valdemārs Lisiaks teica: „Ja riskēsi būt godīgs, vari būt drošs, ka deviņdesmit deviņos gadījumos (no simta) zaudēsi, bet kļūsi par vienu no tiem, kuru dēļ ir vērts dzīvot.”
T. Staņislavs Praciaks OCD