Parastā liturģiskā laika XXXII. svētdiena
Svētais tēvs Pio teica: „Kas ir dzīve, arī tā visgarākā, salīdzinot ar mūžību? Ūdens piliens jūrā! Un, ja cilvēks tik ļoti rūpējas, lai dzīvotu ilgāk, tad cik daudz būtu jādara, lai dzīvotu mūžīgi! Dieva mūžību raksturo tikai viens – pastāvēšana, bet te, uz zemes, ir tikai viens – izzušana. Laicīgā dzīve mums tika dota tādēļ, lai mēs iegūtu mūžīgo dzīvi.”
Sākumā ticība uz augšāmcelšanos nebija populāra, vēl vairāk – daudzi cilvēki negribēja to pieņemt. Jau svētais Pāvils, kurš grieķiem runāja par augšāmcelšanos, dzirdēja: Par to mēs tevi paklausīsimies citreiz. Mūslaikos daudzi cilvēki maldās, augšāmcelšanos uzskatot par reikarnaciju. Bet mēs, ticīgie, vai mēs tiešām zinām, kas ir augšāmcelšanās?
Mēs taču zinām, ka Jēzus patiesi augšāmcēlās, bet vai mēs tam ticam? Mācību par augšāmcelšanos mēs gūstam no pirmajā lasījumā dzirdētā apraksta par septiņiem brāļiem un viņu māti. Viņi par augšāmcelšanos neko nezināja, bet viņu ticība bija ļoti liela. Pasaules Valdnieks mūs, mirušus par Viņa likumiem, augšāmpiecels mūžīgajai dzīvei. Kopā ar ticību viņiem bija arī liela drosme un tāpēc viņi nebaidījās atdot savu dzīvību. Mēs esam gatavi drīzāk mirt, nekā pārkāpt tēvu likumus. Viņiem bija arī liela cerība.
Bet arī mums ir cerība! Jēzus taču šodien teica: Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo visi Viņam dzīvo. Bet, diemžēl, ir arī tādi cilvēki, kuri to nepieņem. Tādi bija saduceji un arī citi. Bet mēs nedrīkstam tādi būt! Varbūt daži no mums ir pārdzīvojuši kādu lielu vai mazu krīzi. Kāds zaudēja darbu, citam bija smaga avārija, vēl citam nomira kāds tuvinieks un cits iekrita kaitīgā ieradumā. Tādā brīdī mēs domājam par dzīvi, par dzīves jēgu. Kāpēc tas viss? Kāda tam jēga? Vai ir kāds mērķis? Neticīgiem nav nekāda mērķa. Bet kristiešu cerības skaistums ir šāds: Dievs ir dzīvo Dievs un nāve ir sākums laimei. Protams, tikai tiem, kuri tam tic un savā dzīvē dara labo. Bet darīt labu tas nozīmē pildīt savus pienākumus. Esmu tēvs vai māte – rūpējos par bērnu audzināšanu; esmu strādnieks – neaizmirstu par godīgumu un apzinību; esmu skolnieks – daru mājasdarbus un eju uz skolu. Tas viss nav nekas liels, bet apzinīga pienākumu pildīšana katru dienu var būt ikdienišķais krusts, kuru mums jānes līdz galam.
Svētā Benedikta no Krusta (Edīte Šteina) mums atgādina: „Svētdienai ir jābūt kā lielām durvīm, caur kurām nedēļas darba dienas gūst mūžības vērtību un spēku darbam.”
T. Staņislavs Praciaks OCD
