Adventa II svētdiena

Par to, ko runā pravietis Isajs, mēs varam šaubīties. Vilks dzīvos kopā ar jēru, un pantera apgulsies kopā ar kazlēnu; teļš un lauva ganīsies līdzās viens otram. Viņš runā par mieru, tāpat kā psalmists: Viņa dienās uzplauks miers un taisnība. Bet mēs ļoti labi zinām, ka miera nav.
Bet tādā veidā mēs nedrīkstam domāt. Dievs taču ir miers un Viņš sūtīja uz pasauli savu mieru – Jēzu Kristu. Viņš mums visiem atnesa īsto mieru. Tu teici, ka nav miera, varbūt tavā sirdī arī nav miera? Jēzus ir mūsu miers, jo Viņš savā miesā abus darījis par vienu un abiem dodams izlīgumu ar Dievu vienā miesā, nonāvēdams ienaidu pie krusta. Tāda ir mūsu mācība. Jēzus iznīcināja ienaidu nevis ienaidnieku, iznīcināja Sevī nevis citā cilvēkā un Viņš pats to darīja, nevis citi cilvēki.
Tad ko darīt? Atbild Jānis Kristītājs: atgriezieties un tad nesiet atgriešanās cienīgus augļus. Tad nozīmē – skatāmies uz sevi un sākam no sevis, un šajā brīdī – tagad. Svētais Pāvils mūs aicina: pieņemiet cits citu, kā Kristus ir jūs pieņēmis Dieva godam. Dievs nebaidījās mūs pieņemt, kāpēc mēs baidāmies pieņemt otru cilvēku?
Protams, ka nav viegli nest un darīt mieru, bet vai es to gribu? Viens pats es nevaru darīt mieru Ukraina, Sīrijā vai Ēģiptē, bet es to varu izdarīt savā namā, starp sievu un vīru, māti un tēvu, vecākiem un bērniem, māsu un bāli, skolā, darbā vietā. Vai strīdi nav mazi mājas kari?
Svētais Pāvils teica: ir rakstīts mūsu pamācībai, lai ar pacietību un iepriecinājumu, ko nes Raksti, mēs uzturētu cerību.

T. Staņislavs Praciaks OCD