Adventa IV svētdiena

Bailes ir ierakstītas cilvēka dzīvē, un Advents ir laiks, kad šīs bailes no atbildības un nākotnes ir jāpārvar. Tāpēc nevajag baidīties no svētkiem. Nevar baidīties no tā, ka šis svētku laiks ir grūts, jo prasa fizisku un garīgu piepūli.
Eņģelis sacīja sv. Jāzepam: “nebīsties pieņemt savu sievu Mariju” (Mt 1). Tātad mēs varam teikt, ka mums nav jābaidās paņemt pie sevis mūsu Dievu. Ko nozīmē paņemt līdzi sev Dievu? Galu galā daudzi no mums regulāri apmeklē baznīcu, cenšas dzīvot pēc “Dieva prāta”. Vai tas nozīmē, ka mums vajag kaut ko vēl mainīt savā dzīvē? Šāda veida Dieva paņemšanai sev līdzi pastāv četras ļoti konkrētas sekas.
Ņemt sev līdzi Dievu nozīmē vispirms uzticēties Viņam, neskatoties uz dažāda veida problēmām vai grūtībām. Tāpēc manai Dieva pieņemšanai vajadzētu būt neapstrīdamai, neskatoties uz riskiem un iespējamām sekām. Ticīgs cilvēks izvirza sev prasības – tāds ir risks.
“Paņem Mariju”, tas nozīmē arī rūpes. Jāzeps saprata savu misiju: ​​viņam ir jācenšas, lai ar Viņu nekas nenotiktu. Skatoties uz savu dzīvi un vēloties līdzināties Jāzepam, mums ir jāsaprot, ka mums ir jārūpējas par savu personīgo ticību, par dzīvo Dievu.
Lai sevī pārvarētu noteiktus aizspriedumus vai bailes, ir jāaizmirst par sevi. Jāzepam bija jāaizmirst par sevi, lai pieņemtu pie sevis Mariju. Ja kaut kam Ziemassvētkos ir jādzimst mūsu sirdīs, tad tieši šādai “Jāzepa nostājai”: domāt par saviem vistuvākajiem kā par dāvanu, nevis nastu.
“Nebīsties pieņemt savu sievu Mariju” (Mt 1), viņš saprata, ka viņam Tā jāpieņem uz visiem laikiem. Ņemt sev līdzi Dievu nozīmē arī būt uzticīgam un konsekventam šajā izvēlē. Ticīga cilvēka pienākums ir katru dienu iekļaut Dievu savā dzīvē.

T. Staņislavs Praciaks OCD