Parastā liturģiskā laika XXV. svētdiena

Vīna dārza īpašnieka uzvedība ir šokējoša pat šodien. Strādnieki, kuri strādā visilgāk, saņem normālu algu par visu darba dienu, t.i., denāriju. Tie, kas tika nodarbināti ap devīto stundu, dzird, ka viņi saņems to “kas pienākas”. Toties pēdējie dzird tikai rīkojumu, lai dodas uz vīna dārzu. Viņi neko nezina par samaksu. Kad pienāk maksāšanas laiks, namatēvs tiem, kas nostrādājuši tikai stundu, iedod denāriju. Viņš vēlas radīt pienācīgus dzīves apstākļus darbiniekiem neatkarīgi no darba laika. Pirmie strādnieki, to redzot, ir sašutuši. Viņi arī saņem katrs pa denārijam. Viņi sūdzas par netaisnību. Taču namatēvs viņiem atgādina par noslēgto vienošanos. Draugs, es nedaru tev netaisnību. Vai tu ar mani nesalīgi par denāriju?
Pēc taisnības, tiem, kas tika nodarbināti ap vienpadsmito stundu, vajadzētu saņemt atalgojumu proporcionāli viņu darbam, kas nozīmē, ka viņiem pienākas tikai neliela daļa no normālās samaksas. Bet tas nav taisnīguma pārkāpums, ja namatēvs pēc līgumsaistību izpildes nolemj būt labs pret tiem, kuri nav pelnījuši lielāku atlīdzību. Namatēvs nobeidzot, piebilst: Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?
Līdzība mums stāsta par Dievu, par Viņa labestību un mīlestību pret katru cilvēku, neatkarīgi no tā, kad viņš sāka ticēt Dievam. Tāds ir Dievs. Un es? Kāda esmu es? Vai es sevi paaugstinu augstāk par citiem? Vai es sūdzos par Dieva netaisnību? Vai es arī ar ļaunu aci skatos uz to, ka Dievs ir labs?

T. Staņislavs Praciaks OCD