Adventa IV svētdiena

„„Jo Manas domas nav jūsu domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”” (Is 55, 8-9).

Vai viegli ir pildīt Dieva gribu? Cik bieži mūsu plāni saskan ar Dieva plāniem? Tādu jautājumu mums ir daudz. Bieži mums ir kārdinājums koncentrēties uz sevi un domāt, ka mēs esam vienīgie ar šādu problēmu. Mūsu dzīvē ir daudz situāciju, kurās mēs zaudējam cerību, domādami, ka nav nevienas izejas. Esam skumji, dusmīgi, meklējam vainīgo, mums daudz pretenzijas pret visiem, bet ne uz sevi. Protams, Dievs arī ir vainīgs, varbūt vairāk nekā citi, ja Viņš kavējas ar palīdzību.

Šodien mēs lasām par sv. Jāzepu, ļoti dievbijīgu un taisnīgu vīru. Viņš ļoti mīl Mariju un viņa arī viņu mīl. Viņiem bija savi plāni par kopējo dzīvi, bet Dievs, viņu dzīvē, ienāca ar savu plānu. Jāzeps zina, ka bērniņš nav viņa un zina, ka Marija ir šķīsta. Ko darīt, jo arī Dievs kavējas ar palīdzību?

Cik bieži mēs arī tā domājam. Mums šķiet, ka Dievs no mums ir aizgājis, atstājis mūs vienus pašus; ka Viņš neuzklausa mūsu lūgšanas, jo mēs esam lieli grēcinieki, jo neesam tik godīgi. Tas liecina, ka mēs domājam tikai par sevi, ka aizveram paši savas durvis pret Dievu. Tā ir kļūda.

Šajā Evaņģēlija fragmentā mēs dzirdam, ka Dievs reaģē. Tas nozīmē, ka pa Dieva ceļiem nevar staigāt bez Viņa palīdzības. To mēs dzirdējām par Jāzepu. Mēs nevaram zaudēt uzticību un cerību, jo tas, ka mēs neredzam nekādu izeju nenozīmē, ka Dievs tādu neredz, Dievam to ir daudz.

Svētie Raksti palīdz mums saprast, ko darīt tādās problēmās: „Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēseli, kas Viņu meklē. Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību” (Rdz 3, 25-26).

T. Staņislavs Praciaks OCD