Kristus Dzimšanas Svētku žēlastība
Tas bija 1886. gada 25. decembrī, kad es saņēmu žēlastību atstāt bērnību, citiem vārdiem sakot: manas pilnīgās atgriešanās žēlastību. Mēs atgriezāmies no pusnakts Mises, kur man bija tā laime saņemt spēcīgo un vareno Dievu. Es ar prieku domāju ka, pārnākot mājās Buisonē, varēšu iet pie kamīna paņemt savas kurpes pilnas ar dāvanām. Šī senā tradīcija bija mums sagādājusi tik daudz prieka bērnībā, ka Selīna vēlējās turpināt ar mani apieties kā ar mazu bērnu, jo es taču biju vismazākā ģimenē … Tētim patika redzēt man sejā laimes izteiksmi, dzirdēt manus prieka izsaucienus, kad vilku ārā katru pārsteigumu no apburtajām kurpēm, un mana mīļotā Karaļa jautrība vēl jo vairāk darīja mani laimīgu. Taču Jēzus, gribēdams man parādīt, ka man jāatbrīvojas no bērnības vājībām, atņēma arī šos nevainīgos bērnības priekus. Viņš pieļāva, ka tētis, noguris pēc pusnakts Mises, justos neapmierināts, ieraugot manas kurpes kamīnā un izteiktu šos vārdus, kas iedūrās man dziļi sirdī: “Nu, par laimi, tas būs pēdējais gads!…” Tai brīdī es kāpu augšā pa kāpnēm, lai istabā noliktu savu cepuri. Selīna, pazīdama manu jūtīgumu un redzēdama man acīs mirdzam asaras, juta, ka arī viņai tās riešas acīs, jo viņa mani ļoti mīlēja un saprata manu apbēdinājumu: “Ak, Terēze!” viņa man teica, “nekāp tūlīt lejā! Tev būs grūti ar sāpošu sirdi aplūkot savas kurpes!” Taču Terēze vairs nebija tā pati, kas iepriekš, Jēzus bija izmainījis viņas sirdi! Aizturēdama savas asaras, es ātri nokāpu pa kāpnēm, un, savaldīdama sirds dauzīšanos, paņēmu savas kurpes, noliku tās tētim priekšā un priecīgi izņēmu no tām visu ielikto ar tik laimīgu sejas izteiksmi kā karalienei. Tētis smējās, arī viņš bija atguvis prieku, un Selīna domāja, ka viņa sapņo! … Par laimi, tā bija salda īstenība: mazā Terēze no jauna bija atradusi savu dvēseles spēku, ko bija zaudējusi četrarpus gadu vecumā, un šoreiz viņai vajadzēja to saglabāt uz visiem laikiem!
Šajā gaismas naktī sākās manas dzīves trešais posms – visskaistākais no visiem, vispiepildītākais Debesu žēlastībām … Vienā acumirklī darbu, ar kuru es nebiju varējusi tikt galā 10 gadu garumā, Jēzus paveica, apmierinoties ar manu labo gribu, kuras man nekad netrūka. Tāpat kā Viņa apustuļi arī es varēju Viņam teikt: “Kungs, es strādāju visu nakti, bet nekā nesazvejoju.” Vēl lielākā žēlsirdībā pret mani nekā toreiz pret saviem mācekļiem Jēzus Pats paņēma tīklu, iemeta to jūrā un izvilka pilnu ar zivīm … Viņš padarīja mani par dvēseļu zvejnieku. Es sajutu lielu vēlēšanos strādāt grēcinieku atgriešanas labā, vēlēšanos, ko agrāk nebiju izjutusi tik spēcīgi … Vienu vārdu sakot, es jutu mīlestību ienākam savā sirdī, ilgas aizmirst sevi, lai otram sagādātu prieku, un kopš šī brīža es biju laimīga!
Sv. Terēze no Bērna Jēzus
