Tava esmu uz mūžiem

Tava esmu uz mūžiem, no Tevis es nāku, saki man Dievs, ko gribi, lai es darītu? Sv. Terēze no Jēzus

Sv. Terēze no Jēzus, rakstot par trim garīgās dzīves svarīgiem balstiem, kā otro piemin atraisīšanos no visa radītā. Ko nozīmē “atraisīšanās no visa radītā”? Kā to saprata sv. Terēze, kā to īstenoja savā dzīvē viņa pati, kā arī kopiena, kurā viņa tajā laikā atradās? Ko no tā var mācīties šodienas cilvēks?
Vārdus “atraisīšanās, atraisīties” sv. Terēze saprot kā atbrīvošanos. Tie ir antonīmi vārdiem “pieķerties, būt notvertam”. Tātad atraisīšanos sv. Terēze saprot nevis negatīvā nozīmē – kaut ko pazaudēt, bet pozitīvā – kļūt brīvam.
Ir nepieciešams saraut važas. Ar važām sv. Terēze salīdzina materiālās lietas un arī citus cilvēkus, kuri mūs tur. Dažreiz tur ļoti delikāti, maigi, bet tomēr tās vienmēr ir dzelzs važas. Atcerēsimies, ko sv. Jānis no Krusta raksta par putnu. Ja tas būs piesiets ar auklu, tas nekur neaizlidos. Vienalga vai būs piesiets ar smalku diedziņu, vai ar resnu virvi, kamēr to nesaraus, neaizlidos. Šeit vajag pasvītrot, ka sv. Terēze nenostājās pret kontaktiem ar ģimeni un citiem cilvēkiem, tikai pret emocionālu atkarību no viņiem.
Kāpēc šī atraisīšana ir tik svarīga? Vispirms tāpēc, lai iegūtu dziļu iekšējo brīvību un otrkārt, lai varētu pilnīgi sevi atdot Dievam, neuzstādot nekādus nosacījumus.
Dziļa iekšējā brīvība. Cilvēks, kura ticība ir vāja, kurš nedomā par dziļu garīgo dzīvi, priecājās par ārējo brīvību. Viņam pietiek, ka viņa rokas un kājas ir brīvas, ka neviens viņu neierobežo, ka viņš var darīt to, kas viņam patīk. Sv. Terēze te atsaucas uz verga situāciju, kurš, atrodoties cietumā, ir gatavs atdot visu, lai atgrieztos brīvībā, lai atgrieztos savā zemē. Sv. Terēze raksta par vergu cietumā, jo pati redzēja tos, kuri atgriezās no Āfrikas cietumiem, un kuri, kaut ļoti izmocīti un novārguši, tomēr bija ļoti priecīgi, jo atgriezās savā tēvijā. Terēze uzsver, ka ar tādu brīvību nepietiek. Ir nepieciešama šī otrā brīvība. Dziļa iekšējā brīvība. Brīvība, kura mums varētu palīdzēt nokļūt mūsu Debesu Tēvijā. Sasniegt šo brīvību ir grūti un sv. Terēze to saprata no savas pieredzes.
Vispirms vajag uzdot sev jautājumu. Vai esmu gatavs atdot sevi pilnībā, vai gribu kaut ko paturēt sev? Ir liela atšķirība starp situāciju, kad cilvēks atdod to, kas viņam pieder, un situāciju, kad cilvēks atdod sevi pašu. Arī sv. Terēzei bija grūti pārkāpt šo robežu. Kaut kādā veidā ar viņu notika tas, ko piedzīvoja sv. Pāvils ceļā uz Damasku. Kad viņš, nokritis pie zemes, neko neredzēja, tikai dzirdēja balsi, tad uzdeva jautājumu: ko lai es daru, Kungs? Sv. Terēze noteikti daudzkārt jautāja līdzīgi. Līdz beidzot atrada atbildi un teica: Tava esmu uz mūžiem, no Tevis es nāku, saki man Dievs, ko gribi, lai es darītu? Tā ir pilnīga sevis atdošana Tam, kurš ir Visvarens.
Cilvēks bieži uzskata, ka brīvība viņam tiek atņemta no ārpuses: pavēles, ierobežojumi, citi cilvēki. Sv. Terēze uzskata, ka pirmais solis ir atbrīvošanās no ārējām saitēm, no šīs zemes lietām. Bet patiesībā tas, kurš mums atņem brīvību, atrodas nevis kaut kur ārpusē, bet mūsu iekšienē. Mēs paši esam tie, kuri ļaujam sevi sasiet.
Varētu domāt, ka māsa, kura ir atstājusi pasauli, ģimeni un iestājusies klosterī, jau visu ir izdarījusi un vairs nav vajadzības cīnīties.
Ak, manas māsas – atbild sv. Terēze, neuzskatiet, ka esat drošībā, un neiemiedziet – tad jūs rīkotos kā cilvēks, kas pavisam mierīgs savā mājā dodas gulēt, jo aiz bailēm no laupītājiem ir kārtīgi aizslēdzis visas durvis, bet pašus laupītājus atstājis mājas iekšpusē. Jūs jau zināt, ka nav ļaunāka laupītāja par to, kas mājās dzīvo…
Katrs no mums sevī nes tādu iekšējo laupītāju. Ja mēs ar lielu vērību neuzmanīsim paši sevi, ja nepaliksim nomodā, tad radīsies daudz kas tāds, kas mums atņems gara brīvību.
Sv. Terēze parāda arī līdzekli, kā atraisīt sirdi no šīszemes lietām: Labs līdzeklis pret to ir pastāvīgi atcerēties, ka viss ir tukšība un cik ātri tas beidzas. Tas mūs izārstēs no mīlestības pret to visu, kas ir gluži nenozīmīgs, un pievērsīs tam, kas ilgst mūžīgi. Un lai gan šis līdzeklis šķiet necils, tas ļoti stiprina dvēseli.

T. Jaroslavs Nedza OCD