Adventa IV svētdiena – Baskāju karmelīti Latvijā

Adventa IV svētdiena

Cik daudz noslēpumu ir mūsu dzīvē! Cik bieži mēs gribam, lai par mūsu noslēpumiem neviens nezinātu. Ir mazi un ne ļoti svarīgi, bet ir arī vislielākie noslēpumi. Jēzus Kristus dzimšana ir noslēpums. Kā Dievs kļūst cilvēks?
Svētais Pāvils arī par to runā, rakstot, ka noslēpums, kas senajiem mūžiem netika izpausts, bet tagad ir darīts zināms un pēc mūžīgā Dieva pavēles ir pasludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai, Tam – vienīgajam, visgudrajam Dievam. Kas tas ir par noslēpumu? Ka Dieva Dēls kļuva cilvēks un piedzima no Jaunavas. Par to šodien mēs dzirdējām Evaņģēlijā. No tā laika, kad Dievs kļuva cilvēks, Viņš vienmēr ir pie mums. Eņģelis, kurš bija sūtīts pie Marijas, teica Viņai: Kungs ir ar tevi! Un tiešām tā. Dievs bija ne tikai ar Mariju, bet ir arī ar mums. Emanuels, tas ir „Dievs ar mums”.
Marija mums ir piemērs, kā būt paklausīgam cilvēkam Dieva priekšā. Viņa atbildēja eņģelim: Es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda! Ja mēs domājam, ka Marijas ticība bija viegla, tad mēs ļoti kļūdāmies. Marijai bija grūti pieņemt Dieva gribu, tāpēc, ka viņa zināja, kāds ir Mozus Likums. Meitene, kura laulības vai kāzu dienā nebija jaunava, tūlīt jānogalina, nomētājot ar akmeņiem. Kas viņai ticēs, ja viņa teiks, ka bērns, kuru viņa gaida, ir no Svētā Gara? Šo noslēpumu zināja tikai Marija un viņai bija tikai Dievs, ar kuru viņa varēja sarunāties. Bet, Marija uzticējās un pieņēma Dievu savā dzīvē. Visu savu cerību Viņa salika Dievā. Ja mēs gribam būt līdzīgi Marijai, tad arī mums ir jāsaka Dievam savs āmen – lai tas notiek, katrā brīdī, bet vispirms, kad ir grūti, kad ir problēmas.
Svētais Jānis Pāvils II teica: „Kristus Dzimšanas noslēpums, kuru pēc dažām dienām izdzīvosim no jauna, mums dod pārliecību, ka Dievs ir Emanuels – Dievs ar mums. Tāpēc mums nekad nav jājūtas atstātiem. Viņš mums ir ļoti tuvs, pieņemot miesu no Jaunavas Marijas, Viņš kļuva viens no mums. Daloties mūsu – šīszemes ceļotāju liktenī, Viņš ļauj mums iemantot prieku un mieru, pēc kā sirds dziļumos ilgojamies.”

T. Staņislavs Praciaks OCD