Adventa IV svētdiena

Marija – kā dzirdējām šodienas Evaņģēlijā – devās apciemot savu māsīcu Elizabeti. Viņa devās pie tās, jo Elizabete gaidīja bērnu un Marija vēlējās tai palīdzēt. Attālums, kas viņai bija jāveic, bija liels. Kaut ceļojums bija grūts, Marija uzņēmās šīs grūtības, jo tā juta viņas sirds. Viņa nevar atstāt Elizabeti bez palīdzības – tāpēc dodas steigšus, nekavējoties.
Kāda mācība mums no tā izriet? Vispirms uzdosim sev dažus jautājumus. Vai mēs zinām ceļu pie sev tuviem cilvēkiem? Vai mēs zinām ceļu pie tiem, pie kuriem mums tas būtu jāzina? Vai sieva zina ceļu pie vīra? Vai vīrs zina ceļu pie sievas? Vai vecāki zina ceļu pie saviem bērniem un otrādi? Kas ir sākumā?
Šķiet, ka mums vispirms jājautā, vai mēs zinām ceļu pie Dieva. Drīz svinēsim Kristus Dzimšanas svētkus – Dieva cilvēktapšanas noslēpumu. Dievs atrada ceļu pie cilvēka un šis ceļš bija Marija. Bet Dievs nevarētu nonākt pie cilvēka, ja Marija agrāk nebūtu atradusi ceļu pie Dieva. Tas ir skaidri redzams Elizabetes saucienā, kura teica: “Svētīga ir tā, kas ieticēja, ka piepildīsies tas, ko Kungs viņai ir sacījis.” Meklējumu sākumā ceļā pie Dieva, bija Marijas ticība Dieva teiktajam vārdam. Viņa ieticēja, tāpēc Dievs varēja nākt uz zemes.
Ar mums ir līdzīgi. Ja mēs atradīsim ceļu pie Dieva, tad mēs noteikti atradīsim ceļu arī pie otra cilvēka. Marija steidzas pie Elizabetes un tā ir konkrēta darbība. Un ja tikai mēs zinām ceļu pie Dieva, mēs varam doties steigšus pie otra cilvēka.
Ar ceļu pie otra cilvēka ir saistīts prieks. Tā avots ir Dievs, kurš piepilda to cilvēku sirdis, kuri vēlas atbalstīt savu tuvāko.
Tāpēc neapstāsimies,  rūpējoties par ticību Dieva vārdam. Ticība rada vēlmi meklēt ceļu pie otra cilvēka. Un, lai gan dažreiz ir jāpārvar daudz šķēršļu – kā piemēram, Marijas ceļojumā pie Elizabetes – tas tomēr ir tā vērts un pat vajadzīgs. Darīsim visu iespējamo, lai, atkal un atkal, no jauna atrastu ceļu uz to cilvēku sirdīm, kas mums ir tuvi.

T. Staņislavs Praciaks OCD