I Gavēņa svētdiena – Baskāju karmelīti Latvijā

I Gavēņa svētdiena

Tuksnesis – šausmīga vieta, kur ir tikai smiltis vai klintis, gandrīz nav ūdens un tikai tur, kur ir oāze, ir normāla dzīve. Tas ir negatīvais skatījums. Bet ir arī pozitīvais skatījums. Tuksnesis kā cīņa ar visiem ļaunumiem, kas ir manī, kopā ar Jēzu.
Šodien mēs dzirdējām, ka Gars aizveda Jēzu tuksnesī, Un Viņš uzturējās četrdesmit dienas un tika sātana kārdināts. Gavēņa laiks, tas ir laiks, kad mēs aizejam tuksnesī un tur esam vieni paši ar Jēzu. Būt tuksnesī tas nozīmē kaut nedaudz atbrīvot vietu un meklēt klusumu sev apkārt, lai atrastu ceļu uz savu sirdi. Dievs vienmēr runā klusumā. Tādēļ kā teica pravietis Osejs: Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, tas nozīmē ar katra no mums dvēseli. Tādēļ nebaidīsimies būt tuksnesī savā sirdī.
Šajā laikā daudzi stingri gavē. Tas ir ļoti labi, bet tas vēl nav viss, ar to nepietiek. Dievs caur pravieti Isaju teica: jūs gavējat, lai būtu nesaskaņas un nevienprātības un lai rupji varētu laist darbā dūres. Drīzāk tā ir gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž brīvībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu. Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvākā.
Izpildīsim to, par ko mums runā svētais Anzelms: „Nāc, nabaga grēciniek, uz īsu brīdi atraujies no saviem darbiem, uz mirkli apklusini savu nemierīgo prātu. Tādējādi tu attālināsi no sevis rūpes un atbrīvosies no saviem smagajiem darbiem. Velti nedaudz laika Dievam un atpūties Viņā. Ieej savas dvēseles klusumā, izmet no tās visu, izņemot Dievu un to, kas tev palīdz Viņu meklēt, un, aizvēris durvis, saki Dievam: Kungs, es meklēju Tavu Vaigu, es vēlos redzēt Tavu seju.”

T. Staņislavs Praciaks OCD