II Ziemassvētku svētdiena

Katrs cilvēk vēlas, lai cilvēki viņu cienītu, novērtētu viņa zināšanas un prasmes. Tādēļ viņš daudz lasa, mācās, kārto eksāmenus, lai kļūtu vēl gudrāks. Bet vai šī dzīšanās pēc zināšanām iet kopsoli ar cilvēcību? Vai tiešām cilvēks kļūst daudz labāks?

Kurš var dot mums patieso gudrību? Kur to var meklēt? Kāda ir tās cena? Gudrības avots ir Dievs un Viņš vēlas, lai cilvēks bieži būtu kopā ar Viņu, tā cilvēks arī iemācīsies gudrību. Tā ir vislielākā vērtība, un tam, kurš vēlas to iegūt, nav vajadzīga nekāda nauda. Pietiek, ja atnāk pie Dieva un žēlīgi prasa to. Tādēļ arī svētais Pāvils lūdzas par efeziešiem un sacījis: lai Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu. Tālāk runā par sirds gaismu: lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums un kādu godības bagātību Viņš savējiem liek iemantot. Lūk, kur patiesās gudrības pamati!

Pontijas Evargijs teica, ka gudrs ir tas, kurš līdzīgi skudrai jau šai dzīvē krāj sev ēdienu nākotnei. Katrs cilvēks vēlas laimi, un to mūžīgo, bezgalīgo laimi. Dievs solījis katram no mums, ka šo laimi saņemsim balvā par ticību Viņam. Taču jau tagad mums kā skudrai jāstrādā un jākrāj daudzie labie darbi, lai vēlāk mūžīgi priecātos. Tādēļ nevajag daudz runāt, bet vairāk strādāt. Izrunājam daudz nevajadzīgu un lieku vārdu. Abats Īzajs māca: ne tur gudrība, lai tikai runātu, bet jāzina laiks, kad jārunā. Gudrības vainags ir sevis pazemošana, likt sevi zemāk par visiem.

Gribi būt gudrs, dzīvo tā, kā pieklājas īstam kristietim, centies savā dzīvē pildīt Dieva gribu, nevis savējo!

T. Staņislavs Praciaks OCD