Lieldienu III svētdiena

Ja tev, brāli un mās, kāds jautātu: vai tu viņu mīli? un ne tikai vienu reizi, ne trīs reizes, bet daudzas reizes, kā tu justos? Tā būtu ļoti nepatīkama lieta. Grūti saprast šo sarunu, jo vairāk tiem, kuri nesaprot, kas ir mīlestība? Ebreju filozofs Mārtiņš Buber rakstīja: „jūtas mums piemīt, bet mīlestība ir fakts, kuru mēs radām”. Mīlestībai ir jāaug.
Šodien, mēs jautāsim: kādai jābūt cilvēka mīlestībai uz Dievu? Vispirms tai jābūt neierobežotai, mīlestībai, kas ir Dieva izvēle, neskatoties uz apstākļiem. Tā kā Viņš vienmēr mūs mīl, tāpat arī mums ir jāmīl. Otrkārt, mīlestībai ir jābūt par mūsu dzīves un rīcības pamatu. Tas nozīmē, mūsu gribai ir jābūt vienprātīgai ar Dieva gribu. Un vēl. Mīlestību uz Jēzu mēs nevaram paturēt tikai sev. Mīlēt, tas nozīmē dalīties šajā mīlestībā ar citiem, nest to citiem, uz savām mājām, uz savu ģimeni, kopienu, darba vietu.
Tas ir katram no mums aicinājums: mīlēt. Protams, pasaules modelis ir cits un arī ir cilvēki, kuri mums teiks, ka tam nav jēgas. Bet mums ir jāatbild līdzīgi apustuļiem: Dievam jāklausa vairāk nekā cilvēkiem.
Kā var redzēt, mēs nevaram ļoti konkrēti atbildēt uz jautājumu: Vai tu Mani mīl? Šī atbilde ir ļoti grūta un prasa lielu spēku. Mūsu pienākums ir rūpēties par mīlestību, tāpēc ka tā dod dzīvību.
Svētā Terēze Benedikta no Krusta (Edīte Šteina) teica: „Ikviena no mums vieta ir atkarīga tikai no mūsu aicinājuma. Aicinājumu neatrod, vienkārši pārdomājot un izvērtējot dažādus ceļus. Aicinājums ir atbilde, ko saņemam lūgšanā.”

T. Staņislavs Praciaks OCD