Lieldienu oktāvas pirmdiena

Svētais Hipolits mums saka: „Kaut mēs neuzskatītu Jēzu par atšķirīgu no mums. Viņš panesa grūtības, pieredzēja badu, pieļāva, lai Viņu moka slāpes, nepretojās ciešanām un padevās nāvei, bet beigās parādījās augšāmcēlies. Viņš kā pirmais gāja šo ceļu savā cilvēciskajā miesā tevis dēļ, lai arī tu grūtībās nezaudētu drosmi, bet lepotos ar savu cilvēcību un vienlaikus būtu gatavs pieņemt to, ko Dievs rādīja Jēzū.”
Dievs ir ļoti žēlsirdīgs un grib, lai mēs dzīvotu mūžīgi, tādēļ Viņš mūs atpestīja, nododot savu Dēlu nāvē. Bet pēc trijām dienām Viņa Dēls augšāmcēlās. Kaps ir tukšs. Bet tā ir liela problēma. Ir tādi, kuri negrib to pieņemt. Turklāt, viņi ne tikai nepieņem, bet dara visu, lai citi nepieņemtu patiesību par augšāmcelšanos. Viņi var dot daudz naudas, viņiem tā nav problēma, lai meli kļūtu par patiesību. Un tas ir brīnumaini, ka patiesība vienmēr ir tāda pati, nekad nemainās, bet meli – cik bieži mainās un turpinās, lai patiesība nebūtu patiesība.
Bet mums, kristiešiem, ir tik liels un tik konkrēts pierādījums, ka arī neticīgie zinātnieki ir spiesti to pieņemt. Turīnas līķauts ir pierādījums tam, ka cilvēks, kurš tajā bija ietīts, patiešām nomira. Bet lakats no Manopello ir pierādījums tam, ka tas cilvēks, kurš patiešām nomira, arī patiešām augšāmcēlās. Tā ir palīdzība arī mūsu ticībai, ja mēs pārdzīvojam kādas grūtības, krīzes vai šaubas.
Farizeji un augstie priesteri baidījās pieņemt patiesību par Kristus augšāmcelšanos. Kāpēc? Mēs to nezinām un varam par to tikai domāt. Varbūt arī mēs baidāmies pieņemt šo patiesību, tādēļ emeritētais pāvests Benedikts XVI mums saka: „Nebaidieties no Kristus! Viņš neatņem neko, bet dāvā visu. Kas sevi atdod Viņam, saņem simtkārtīgi. Jā, atveriet, plaši atveriet durvis Kristum un jūs atradīsiet patieso dzīvi.”

T. Staņislavs Praciaks OCD