Palmu svētdiena
Pūlis, cilvēki bez vārda un uzvārda, tikai cilvēki. Pūlis dzīvo brīdim. Vienu reizi tas ir laimīgs, priecīgs, citu reizi – dusmīgs, nervozs. Pūlim nav savas gribas, tādēļ ar to bieži manipulē. Tā kā šodien. Vienu reizi tas sauca: Hosanna! Slavēts, kas nāk Kunga vārdā! Bet, pēc kāda brīža tas pats pūlis kliedza: Sit Viņu krustā!
Dievs neredz bezvārda pūli, bet konkrētu cilvēku, kuram ir vārds, kuru Viņš ir rādījis un kuram ir vajadzīga Viņa palīdzība. Arī mēs, brāli un mās, esam šajā pūlī un varbūt mums tur ir ļoti labi tāpēc, ka mēs esam anonīmi. Bet Jēzus šajā pūlī redz katru no mums – ar savu vārdu, problēmām. Viņš redz, ka katram no mums ir nepieciešama Viņa palīdzība.
Kuru reizi mēs dzirdam Jēzus Kristus ciešanu aprakstu? Un kas? Vai kaut kas mūsos ir mainījies pēc pēdējās reizes? Protams, var teikt, ka tas ir tikai apraksts, bet var iet arī tālāk un uzzināt un pieņemt, ka tā ir patiesība. Jēzus, kurš bija Dieva veidā, tomēr pazemināja pats sevi, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Brāli un mās, Jēzus nomira par mani, par manu dzīvi, par maniem grēkiem, par manu mūžīgo dzīvi. Bez maksas! Labprātīgi! Viņam arī bija brīvā griba un tādēļ Viņš lūdzās Olīvdārzā: Abba, Tēvs! Tev viss ir iespējams. Paņem projām no manis šo biķeri. Jēzus varēja mainīt Dieva gribu, bet Viņš bija paklausīgs un gribēja pestīt savus brāļus, tādēļ teica tālāk: tomēr ne tā, kā Es gribu, bet gan tā, kā Tu. Tikai mīlestības dēļ pret Tēvu un cilvēkiem Jēzus nomira pie krusta. Viņa mīlestība uzvarēja.
Jēzus grib, lai arī mēs mīlētu viens otru. Kāpēc mums ir tik maz laika, lai palīdzētu citiem, lai aizmirstu par sevi un padomātu par otru cilvēku? Kāpēc mums ir tik grūti ziedot laiku tiem, kam mēs esam vajadzīgi? Viens cilvēks lūdzās: „Kungs, es tā steidzos, bet viņš gulēja zemē un es nevarēju pie viņa uzkavēties. Ieskatījos pulkstenī. Man bija norunāta tikšanās… Aiz manis gāja citi cilvēki. Es domāju, ka viņi to izdarīs. Ne visi taču tā steidzās kā es. Šodien man pavisam nebija laika. Tik daudz man ir attaisnojumu! Patiesībā es nemaz neesmu vainīgs…Tikai nezinu kādēļ tas cilvēks visu laiku guļ uz ielas manu acu priekšā un es nevaru viņu aizmirst… Sirdsapziņa man pārmet. Ir vakars, un es baidos, ka tas cilvēks atnāks pie manis sapnī. Steiga apgrūtina, reizēm pat dara neiespējamu palīdzības sniegšanu. To sapratu šodien. Bet cik reizes es steigā jau esmu pagājis garām cilvēkam, kurš gaida manu palīdzību? Kungs, piedod man tuvākmīlestības trūkumu pret brāļiem, kurus nepamanīju…”
T. Staņislavs Praciaks OCD
