Parastā liturģiskā laika 3. svētdiena

Pravietis Isajs teica, ka Dievs ir Tas, kurš vairo līksmību, un kurš dod lielu prieku. Kad Dievs ir mūsu ģimenes vidū, vai kopienas vidū, tad viss ir kārtībā. Bet, kad ir otrādi, tad var būt traģēdija. Vai man jārunā par to? Jūs taču ļoti labi to zināt. Ir tikai viens jautājums: Kāpēc tā notiek? Starp Korintiešiem arī bija ļoti lielas šķelšanās. Bet viņi Pāvilam bija dārgi, tādēļ viņš tiem sūtīja savu vēstuli. Pāvils viņus lūdz: Brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā es jūs lūdzu, lai jūs būtu saticīgi un lai starp jums nebūtu šķelšanās, bet lai jums būtu viens gars un vienas domas. Viens viņa teikums, viens jautājums ir ļoti svarīgs: Vai tad Kristus ir sadalīts? Ir par ko šodien padomāt, varbūt kaut ko mainīt sevī?

Šodienas Evaņģēlija fragmentā Jēzus pasaka divus teikumus. Lūk, pirmais: Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu! Vai tiešām man ir grēki? Bet, kādi tie ir – tikai ikdienišķie? Tomēr, tie ir grēki. Varbūt mana attieksme pret ģimenes locekļiem nav pareiza? Varbūt manā ģimenē visam jābūt pēc mana prāta? Varbūt mēs jau ilgi nesarunājamies savā starpā? Es domāju, ir daudz par ko jālūdz piedošana un daudz kas jāmaina.

Un otrais Jēzus teikums: Sekojiet man. Protams, mēs saprotam, ka Dievs aicina dažus cilvēkus, lai viņi kļūtu par priesteriem, mūkiem. Mēs to ļoti labi saprotam. Bet, ko tas nozīmē, kad Viņš to saka vienkāršam cilvēkam? Ko Jēzus grib no mums? Svētais Pāvils mums atgādina: Kristus mani sūtījis sludināt Evaņģēliju, un ne ar pārgudriem vārdiem, lai netiktu mazvērtēts Kristus krusts. Būt kristietim, tas nozīmē sludināt Evaņģēliju savā ģimenē, savā kopienā, savā darba vietā, tātad, visur, kur es dzīvoju un strādāju, visur, kur es esmu.

T. Staņislavs Praciaks OCD