Parastā liturģiskā laika VI. svētdiena

Mācītājs no Nācaretes parāda mums divas realitātes: labo un slikto, gaišo un tumšo. Viņš svētī tos, kuri ir nabadzīgi, izsalkuši, izmisuši un vajāti. Viņš arī pasludina draudīgu “bēda” tiem, kas ir bagāti, paēduši, laimīgi un apbrīnoti.
Vai mūsu izpratne par Evaņģēliju iet roku rokā ar Jēzus vārdiem? Jo pat mums, Kunga mācekļiem, nav viegli sekot sava Skolotāja norādījumiem. Mēs dodam priekšroku mantām, justies piesātinātiem, dzīvespriecīgiem un bez stresa dzīvot godībā šeit uz zemes! Mēs jau esam saņēmuši savu atlīdzību, ja tā dzīvojam! Mums brīvprātīgi jāizvēlas, lai mēs nebūtu piesaistījušies mantai, lai izpatiktu savām maņām un lepotos ar sevi. Mums arī jābūt gataviem jebkuram pazemojumam, grūtībām vai pat izsmieklam Jēzus un Viņa Evaņģēlija dēļ. Kad mēs, tāpat kā Kungs Jēzus, uzņemsimies rūpes par Dieva valstības izaugsmi mūsos un mūsu ģimenēs, kad veltīsim savu dzīvi Evaņģēlijam, tad mēs saņemsim bezgalīgu atalgojumu, jo “nedz acs ir redzējusi, ne auss dzirdējusi, ne cilvēka sirds spējusi saprast lielos darbus, ko Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl ”(1Kor 2:9).
Balva gaida, bet tur debesīs, nevis šeit uz zemes! Tātad, ja tu šeit virs zemes vēlies uzslavu, godu, piesātinājumu, bagātību, lepnumu, tu neesi Jēzus no Nācaretes māceklis! Viņš bija savādāks! Viņš bija pazemīgs, Viņš gavēja, Viņš nemeklēja naudu, Viņš negribēja savu godību, bet Tēvu, kas ir debesīs.

T. Staņislavs Praciaks OCD