Parastā liturģiskā laika VII. svētdiena

Jēzus Kristus mācība, ko mēs tikko dzirdējām, šīs pasaules kategorijās ir naiva un smieklīga, nekavējoties tiek izsmieta un izmesta atkritumu tvertnē. Mēs to bieži novērojam, pat plašsaziņas līdzekļos. Jēzus sniegtie norādījumi absolūti neietilpst šīs pasaules kategorijās, taču tos noteikti var pieņemt un ievērot autentisks kristietis, kas ļauj Jēzum brīvi rīkoties. Tikai tāds cilvēks var darīt labu tiem, kas viņu ienīst; svētīt to, kas viņu nolād; lūgt par to, kurš viņu pastāvīgi sāpina vai pazemo. Jo saskaņā ar Kristus gribu, Viņa māceklim ir jābūt savādākam šajā pasaulē. Jo, ja uzturamies t.s. savstarpējās pielūgsmes sabiedrībā un darām labu tikai tiem, kas mums atmaksā ar to pašu, tad Kungs Jēzus pareizi mums jautā: “Ko gan jūs īpašu darāt? Kas tas ir par ieguldījumu? Galu galā arī pagāni tā dara. Vai tu domā, ka tas tev atnesīs Dieva valstību? Tu maldies, ja domā, ka tas tev dos kādu ieguvumu. Jo tas, ko cilvēks spēj izdomāt, ir niecība. Tāpēc Manas ciešanas, mokas un krusts, ko Es uzņēmos jūsu labā, nemaz nebija vajadzīgas. Es vēlos būt tevī klātesošs, lai tu saprastu, ka ar Mani tavas iespējas ir neizmērojami lielākas, vienkārši neierobežotas. Un, cik daudz tu tos izmantosi, tik daudz tu spīdēsi manā valstībā”.
Šī ir perspektīva, kas katram no mums ir jāsaredz. Tad mēs darbosimies pavisam citādi pasaulē, kurā bieži vien esam nostumti malā un šķiet, ka esam bezcerīgā situācijā. Ja mēģināsim saskatīt vērtību tam, ko Jēzus mums piedāvā: kāds dārgums ir mūsu ticība, kādus dimantus tā satur, tad mūsu dzīves situācija krasi mainīsies. Mēs varam sakārtot savu dzīvi tā, lai tā turpinātu plaukt. Turklāt neviens nespēs mums liegt to darīt; jo lielākas būs grūtības šajā ceļā, jo vairāk pieaugs mūsu iespējas.

T. Staņislavs Praciaks OCD