Parastā liturģiskā laika XI. svētdiena
Ar drošu prātu mēs vēlamies labāk atstāt miesas mājokli un būt Kunga tuvumā.
Šodien ir vērts uzdot sev jautājumu. Vai katrs no mums vēlētos atstāt savu ķermeni tagad, šajā brīdī, tas ir, izbeigt šo dzīvi, lai stātos pretī Kungam? Un vai tā ir visdziļākā cerība, kas caurstrāvo manu sirdi? Vai tas ir tas, ko es vēlos visvairāk?
Vai es vēlētos atstāt visu, ar ko šodien dzīvoju, un stāties Dieva priekšā? Vai es gribētu to darīt nevis tāpēc, ka esmu jau vecs, noguris no dzīves, neatrodu sevi realitātē un man viss ir apnicis? Vai es vēlētos to darīt nevis tāpēc, ka es ļoti ciešu fiziski vai garīgi, jo pasaule, kurā dzīvoju, un cilvēki, ar kuriem satiekos – pat tie, kas man ir vistuvākie – nemaz neatbilst manām cerībām?
Vai es tomēr vēlētos nostāties Kunga priekšā, jo tās ir manas ilgas, tā ir mana dziļākā vēlme, jo tas ir mērķis, uz kuru es eju, uz kuru es tiecos? Mērķis, saskaņā ar kuru es rīkojos, kas veido manu dzīvi.
T. Staņislavs Praciaks OCD
