Parastā liturģiskā laika XII. svētdiena

Apustuļi, pieredzējuši zvejnieki, saskaroties ar vētru un augstu viļņu draudiem, domāja par savu izdzīvošanu. Viņiem bija tuvu Jēzus, kurš gulēja grimstošajā laivā un bija noguris no visas dienas darba. Bezpalīdzīgi viņi nonāca pie secinājuma, ka viņiem Jēzu vajadzētu pamodināt, rūpējoties nevis par Viņa, bet gan par savām dzīvībām. Viņiem svarīgas bija viņu dzīvības. Apustuļi to izteica vārdos: “Mācītāj, vai Tev nerūp tas, ka mēs ejam bojā?” Pat šajā situācijā viņi domāja par sevi, nevis par Jēzu. Jo viņi nepateica: Mācītāj, mēs slīkstam. Tu ar mums un mēs ar Tevi. Jēzus apklusināja vēju. Viņi izbrīnīti jautāja, kas Viņš patiesībā ir, jo pat vējš un ezers Viņam paklausa.
Šeit ir klasisks piemērs, kā dzīvot savā orbītā, aizstāvot savas intereses. Jēzus vēlējās viņiem parādīt nepieciešamību pāriet uz Viņa orbītu. Nepieciešamību dzīvot nevis sevis dēļ, jo šāda dzīve ir tuvredzīga un galu galā kļūst par dzīvi bez jēgas. Jo cilvēks nav spējīgs iziet ārpus savas dzīves orbītas. Tomēr, ja viņš noliks savu dzīvi uz Kristus orbītas, tad viņš pats tiks izglābts, un katrai stundai, nodzīvotai nevis sev, bet gan Kristum, būs dziļa jēga.
Svētais Pāvils jautā tieši par to. Viņš pārcēla savu dzīvi netālu no Damaskas no orbītas “sev” uz orbītu “Kristum”. Tieši tad viņš saredzēja jēgu visam, ko viņš darīja, un visam, kas ar viņu notika. Dzīve Kristum, kurš nomira un augšāmcēlās mūsu labā, ir fantastisks ieguldījums mūsu laicīgajiem centieniem un visā, kas cilvēkam pieder uz zemes. Šis ir vienīgais ieguldījums, kuru nav skārusi krīze. Tas ir simtprocentīgi drošs.
Svētais Pāvils to pieredzēja, un viņš ļoti vēlas, lai korintieši redzētu šāda ieguldījuma jēgu. Dzīvei ir jēga, ja jūs dzīvojat kādam, kurš nebaidās no nāves un izdzēš visu, kas cilvēka kontā ir. Tomēr, ja tas ir Kristus konts, nāve neko nevar izdzēst.

T. Staņislavs Praciaks OCD