Parastā liturģiskā laika XIII. svētdiena
Šodien parunāsim par divām problēmām, par kurām dzirdējām šodienas lasījumos. Nāve, kas nav šausmīga un nesāp; bagātība un tas, kas ir mūsu īpašums.
Šodien mēs dzirdējām: Dievs nāvi nav radījis un nepriecājas, ka dzīve iet bojā. Jo viņš visu radījis, lai tas pastāvētu. Un tiešām tā ir. Mūsu aicinājums ir dzīvot mūžīgi. Dievs cilvēku radīja nemirstībai un viņu izveidoja par savas līdzības attēlu. Kāpēc tad ir nāve? Kāpēc mēs nevaram dzīvot mūžīgi šeit, uz zemes? Tāpēc, ka mūsu tēvija nav no šejienes, bet ir debesīs. Bet ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve, un to piedzīvo tie, kas pieder viņam. Jairs, kura meita bija tuvu nāvei, meklēja palīdzību pie Jēzus. Viņš ļoti labi zināja, ka tikai Kristus var viņam palīdzēt. Vai Jēzus neteica par sevi: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Tādēļ mēs dzīvosim mūžīgi tikai caur Jēzu. Viņš ir īstais dzīvības avots. Viņš, būdams bagāts, kļuva nabags jūsu labā, lai ar savu nabadzību jūs darītu bagātus.
Kāda ir mūsu bagātība? Lai dzīvotu mūžīgi, ir nepieciešama ticība, īsta un dzīva ticība. Šodien Jēzus teica sievietei: Meit, tava ticība tevi izglāba! Jairam Viņš teica: Nebaidies! Tikai tici! Kad mums ir smagas grūtības, problēmas, ciešanas, Jēzus vienmēr saka tos pašus vārdus: Nebaidies! Tikai tici! Mēs varam būt bagāti ar naudu, ar kādiem īpašumiem, bet vai tad mēs būsim bagāti arī garīgi? Labi būtu, ja mēs būtu bagāti ticībā. Svētais Pāvils mums atgādina: tāpat kā jūs esat bagāti visā, gan ticībā, gan vārdos, gan zinībās, gan visādos centienos, tā esiet bagāti arī šajā mīlestības darbā.
Pāvests Benedikts XVI teica: „Ticība ir dziļi personisks cilvēka akts, kuram ir divi aspekti. Ticēt vispirms nozīmē atzīt par patiesību to, ko mūsu prāts nespēj līdz galam izprast. Mums ir jāpieņem tas, ko Dievs mums atklāj par Sevi, par mums pašiem un par mūs aptverošo realitāti, arī to neredzamo, nesaprotamo, neiedomājamo realitāti. Atklātās patiesības pieņemšana paplašina mūsu zināšanu horizontu un ļauj sasniegt noslēpumu, kurā slēpjas mūsu eksistence. Taču samierināties ar mūsu prāta iespēju ierobežojumu mums nenākas viegli. Un te atklājas ticības otrais aspekts: uzticēšanās personai – nevis parastam cilvēkam, bet Kristum. Ir svarīgi, kam mēs ticam, bet vēl svarīgāk ir, uz ko paļaujamies.”
T. Staņislavs Praciaks OCD
