Parastā liturģiskā laika XIV. svētdiena
Ticība ir liela dāvana, kuru es varu padziļināt, bet varu arī to pazaudēt. Kāpēc es negribu dzirdēt par savām vājībām, kļūdām? Kāpēc, ja ir grūtības, problēmas, krīzes, es izrādu neapmierinātību, kurnu, bieži arī pret Dievu? Vai tāda ir mana ticība?
Šodien Jēzus atnāca uz savu dzimto pilsētu. Arī šeit Viņš gribēja mācīt un dziedināt, bet, cik liela bija Viņa vilšanās, kad viņa tuvinieki Viņam neticēja. „No kurienes tas Viņam? Vai tad Viņš nav galdnieks, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis?” Un tie ieļaunojās no Viņa. Izpildījās tas, ko Dievs teica caur pravieti Ezehiēlu: Bet viņi, vai klausīsies, vai arī neklausīsies, tomēr zinās, ka viņu vidū ir pravietis. Tur nebija pravietis, bet vairāk nekā pravietis, pats Dieva Dēls, bet diemžēl tie redzēja tikai cilvēku.
Mūsdienās Kristus tēvija ir svētā Baznīca un Viņa radinieki esam mēs visi kristieši. Šodien varam jautāt sev: Vai mēs nenoniecinām Jēzu? Cik gan bieži mēs neuzticamies Dievam, kurnam pret Viņu un jautājam: kur Viņš ir? Pirms kāda laika radio bija pārraide, kuras laikā piezvanīja viens cilvēks un teica: „Kādreiz es biju ļoti ticīgs cilvēks un praktizēju savu reliģisko dzīvi. Šodien pārdzīvoju ticības krīzi. Es nezinu, vai esmu ticīgs vai neticīgs. Vienu reizi izjūtu, ka Dievs ir ļoti tuvu, manā sirdī, bet citu reizi Dievs pazūd no manas sirds un tad es jūtos bezpalīdzīgs un vientuļš.” Šis cilvēks saņēma šādu atbildi: „Laiku, kad jūtamies vientuļi un bezpalīdzīgi, kad mums šķiet, ka Dievs ir aizgājis no mūsu dzīves, var uzskatīt par svētīgu laiku. Jo tad dzimst ticība, kas balstās paļāvībā uz Dievu, pārliecībā, ka Viņš vada mūsu dzīvi, ka Viņš ir mūsu mīlošais Tēvs, kurš vēl mums labu arī tad, kad pieļauj dažādas ciešanas. Ka Viņš piedāvā mums dalību savā mūžīgajā laimē. Viņš ir ar mums, kaut arī mēs nejūtam Viņa klātbūtni. Šo patiesību atklāj Evaņģēlijā pieminētā vētra Ģenezaretes ezerā. Mācekļi, apzinoties savu vājumu dabas spēku priekšā, domāja, ka ies bojā. Tāpēc viņi modināja Jēzu, kurš viņiem pārmeta ticības trūkumu, tas ir, paļāvības un uzticēšanās trūkumu. Viņš, Dievs – Cilvēks, nekad neguļ, Viņš vienmēr ar uzticību un mīlestību ir kopā ar saviem sekotājiem.”
Pāvests Benedikts XVI teica: „Ticība ir dāvana, ko saņemam Kristībā. Tā ļauj mums satikt Dievu. Dievs slēpjas noslēpumā: mēģinājums Viņu izprast nozīmētu censties ieslēgt Viņu mūsu jēdzienos un mūsu zināšanās, kas galu galā novestu pie Viņa zaudēšanas. Ar ticības palīdzību mēs varam izlauzties cauri jēdzieniem, arī teoloģiskajiem, un pieskarties dzīvajam Dievam. Bet Dievs, tiklīdz mēs Viņam pieskaramies, nekavējoties dāvā mums savu spēku.”
T. Staņislavs Praciaks OCD
