Parastā liturģiskā laika XXIII. svētdiena – Baskāju karmelīti Latvijā

Parastā liturģiskā laika XXIII. svētdiena

Mēs visi esam kristieši, bet ko mēs darām, kad redzam, ka mūsu tuvākais, brālis vai māsa, bērni, vecāki, sieva vai vīrs, kaimiņš grēko? Vai tad mēs nekurnam, neaprunājam, netiesājam viņu? Protams, kā teica pravietis Ezehiēls mēs visi esam atbildīgi par otru cilvēku, bet vai mūsu rīcība – kurnēšana, aprunāšana, otra tiesāšana – ir patiesas atbildības par otru uzņemšanās? Vai šāda ir īsta kristieša rīcība?
Šodien Jēzus mums visiem saka: Ja tavs brālis sagrēkotu pret tevi, ej un aizrādi viņam, jums tikai divatā esot. Vai tu saproti, brāli un māsa? Esot tikai divatā. Es zinu, ja mēs kaut ko redzam vai dzirdam, ir kārdinājums, lai to pastāstītu citiem vai arī aizrādīt visu klātbūtnē. Esot divatā var mierīgi izrunāties. Savukārt publiska stāstīšana vai aizrādīšana ir tikai tenkas vai nomelnošana. Sīrahs mums atgādina: Lai, mirstot tev, mirst dzirdētais! Saņemies! Tas nepārraus tevi pušu! Kāpēc jāklusē vai jāaizrāda divatā? Tāpēc ka šajā Evaņģēlijā Jēzus arī teica: Ja viņš tev paklausīs, tu būsi ieguvis savu brāli. Tas ir mērķis – iegūt savu brāli.
Cilvēks, kurš ir ļoti pacietīgs un kurā ir liela mīlestība, var tiešām aizrādīt savam brālim. Vai ne par to runā svētais Pāvils: Brāļi, nepalieciet nevienam neko parādā kā tikai savstarpējo mīlestību. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Mīlestība tuvākajam nedara ļaunu. Aizrādījumam tikai tad ir jēga, ja mēs tiešām gribam palīdzēt otram cilvēkam, lai viņš mainītos. Mums arī pašiem jāspēj pieņemt aizrādījumi, jo mēs neesam pilnīgi un neesam tiesneši. Mēs visi esam brāļi un māsas un kopā ejam uz mūžīgo dzīvi.
Lūgsim Dievu, lai Viņš mums dotu patiesu mīlestību, jo tikai tāda mīlestība dara mūs spējīgus mīlēt otru kā sevi pašu.

T. Staņislavs Praciaks OCD