Cik bieži mēs gribam uzzināt, par ko cilvēki mūs uzskata? Ja uzskata par sliktiem, tad mēs nervozējam, bet ja par labiem, tad mums tas patīk. Bet vai tiešām mēs esam tādi, kā par mums domā cilvēki? Pareizā nostāja ir šāda: stāvēt Dieva un savā priekšā patiesībā un pazemībā.
Vai tiešām Jēzus gribēja uzzināt to, ko par Viņu domā cilvēki? Nē! Bet tā bija mācība. Citi cilvēki var pieņemt Jēzu un var arī nepieņemt. Viņi var domāt par Viņu vai nu kā par pravieti, vai slavenu cilvēku, lielu cilvēku, vai kā par leģendu, vēsturisku personu. Var domāt arī tā, ka Viņš nekad nav bijis. Bet svarīgāks ir jautājums, kuru Jēzus pats uzstādīja saviem mācekļiem: par ko es Viņu uzskatu?
Jēzus runāja ļoti atklāti par to, kas Viņu sagaida: savu muguru es pagriezu sitējiem un savu vaigu plosītājiem. Es neapslēpu savu seju no nievām un spļāvieniem. Es domāju, ka tas nepatika ne tikai Pēterim, bet arī citiem apustuļiem. Bet tikai Pēteris runāja ar Jēzu. Cik bieži mēs savā dzīvē esam līdzīgi Pēterim! Negribam, lai mūsu dzīvē būtu kādas problēmas, grūtības, kādi krusti, kādas ciešanas. Tādēļ Pēteris dzirdēja no Jēzus šādus vārdus: Atkāpies no manis, sātan, jo tu domā nevis par to, kas ir Dieva, bet gan par to, kas ir cilvēka. Bet, ko es dzirdēšu no Jēzus? Vai šos pašus vārdus vai kaut ko citu?
Svētais Jānis Pāvils II vēstījumā „Pasaules jauniešu dienām” rakstīja: „Jēzus mums neliek atteikties no dzīves, bet gan to pieņemt – jaunu un pilnīgu, kādu tikai Viņš var dot. Cilvēka būtības dziļumos sakņojas tieksme „domāt par sevi, likt savu personu visu lietu centrā kā visa mēru. Bet patiesa dzīve izpaužas kā sevis dāvāšana, kas ir Kristus žēlastības auglis: tā ir brīva dzīve, vienotībā ar Dievu un brāļiem. Kristietis nemeklē ciešanas ciešanu dēļ, bet gan mīlestību. Krusta pieņemšana ir mīlestības un pilnīgas veltīšanās zīme. Krusta nešana, sekojot Kristum, nozīmē būt vienotam ar Viņu, sniedzot vislielāko mīlestības apliecinājumu.”
Pazaudēt savu dzīvi Kristus dēļ – tā ir Kristum sekošanas būtība.
T. Staņislavs Praciaks OCD