Parastā liturģiskā laika XXV. svētdiena

Ikviens no mums vēlas būt gudrs un cenšas to sasniegt dažādos veidos. Mēs bieži meklējam ne tajā vietā, kur vajadzētu. Dievs ir gudrības avots, un tikai Viņš to var mums dot. Svētais Jēkabs šodien mums atgādina, kas ir patiesa gudrība: „ir tīra, tad miermīlīga, pieklājīga, paklausīga, pilna žēlsirdības un labu augļu, brīva no aizspriedumiem un bez liekulības.”
Paklausība skar attiecības starp diviem cilvēkiem. Kāds ir paklausīgs kādam. Paklausība patiesai gudrībai slēpjas faktā, ka mūsu domāšanai, mūsu teorijām un nodomiem jākonfrontējas ar Dieva nodomiem. Dievs labāk zina, kas priekš manis ir labs, labāk par mani pašu. Muļķība balstās uz to, ka es  izvēlos sev baušļus, kuri man ir izdevīgi un noraidu tos, kuri man šobrīd sagādā grūtības. Gudrība slēpjas faktā, ka es mācīšos to, kas man ir labāk no Dieva, kuram es esmu svarīgs un kurš mani mīl. Es uzticēšos Viņam, lai gan dažreiz es Viņu līdz galam nesaprotu.
Patiesa gudrība nekalpo ļaunumam. Pēc augļiem mēs varam noteikt, vai kāds ir gudrs vai muļķis. Gudrs cilvēks zina, kā piedot, būt pacietīgam un saprotošam. Šāds cilvēks redz trūcīgos sev apkārt un nebaidās kalpot. Pat ja viņš nemāk lasīt un rakstīt, bet dara labu un ir atvērts citiem – viņš ir gudrs cilvēks.
Gudrs cilvēks vienmēr ir viņš pats. Tas neizliekas, nemēģina izpatikt. Viņš dzīvo patiesībā. Muļķību raksturo nostāja, kuru apzīmē vārdi: “karogs vējā”. Šāda persona pielāgo viņa popularizētos modeļus videi vai situācijām, kurās atrodas konkrētajā brīdī. Vai es tiešām gribu būt gudrs?

T. Staņislavs Praciaks OCD